Cilvēka daba

Zinu, ka mēdzu stāstīt tik detalizēti un piesaukt tik daudz blakņu, ka bieži, kamēr stāstu, pats aizmirstu, ko ar to gribēju pateikt, un tie, kuriem stāstu, veiklāk par mani sapinas un apmaldās minētajā.

Nezinu, vai tas ir izplatītākais un biežāk uzdotais jautājums, bet nenoliedzami tas ir bieži pieminēts, uzsvērts, par to daudz runājam, rakstām un pat dziedam, lai gan reti dzirdēto pielietojam savā dzīvē. Ne tāpēc, ka nespējam šādus ieteikumus vai rekomendācijas pielietot vai īstenot, bet gan tāpēc, ka, pat īpaši nepiedomājot, zinām, ka tas nav īstenojams un, ja arī to īstenotu, tad cerēto rezultātu nebūtu, tāpēc noklausāmies, pašķirstām un atgriežamies savā realitātē.

Par ko es tik mīklaini, uzmanīgi un tramīgi runāju? Ne par kosmosu, ne plakano zemi un ne kovidafēru, bet par vienkāršo – ko darīt. Ne par to, ko darīt valdībai, valstij, sabiedrībai vai kādas reformas nepieciešamas izglītības sistēmā. Nē, par vienkāršo – ko darīt tev un man, proti, ko darīt un kā darīt, lai būtu maize, jumts virs galvas, ģimene, laimīgi bērni un nesāpīgas vecumdienas...

Esam gana dzirdējuši ieteikumus darīt to, kas mums patīk, un pārvērst to par darbu, no tā pārtikt un būt laimīgam. Ar prieku doties uz darbu un priecīgam no darba nākt mājās.

To dzirdot, reti jautājam padomdevējam: vai tu pats tā dari? Ja jautāsim, protams, viņš apgalvos, ka dara, bet, ja viņa apgalvojumu pārbaudīsim ar melu detektoru, var atklāties cita aina.

Iespējams, esmu tendenciozs, bet sestais prāts man liek domāt – ja vairumam cilvēku pievienotu vadiņus, ekrānā uzmanīgi vērotu cilvēka organisma reakcijas, kuras ārēji var palikt nemanītas klausītāja acij, tad atklātos, ka lielais vairums cilvēku patiesībā vēlas gulēt, ēst, dzert, izklaidēties, atpūsties, pirkt dārgus auto, lielas mājas un tamlīdzīgi. Nu to, ko rāda vairumā seriālu, kur visi varoņi brauc spīdīgos auto, dzīvo lielās mājās, labi ēd, labi ģērbjas, katru otro dienu iet pie friziera, masiera, uz baseinu, tenisa laukumu un nekad nestrādā, nekad nepelna, bet tikai tērē nez kur ņemto naudu...

Patiesībā vairumam cilvēku ir tikai dažas vēlmes. Svarīgākā vēlme ir būt bagātam, jo, kad būšu bagāts, īstenošu to, ko citiem neatklāšu, ja vien melu detektors nepamanīs.

Ne viena vien grāmata ir uzrakstīta par to, kā būt laimīgam. Šīs grāmatas pērk tie, kuriem arī ar šo metodi neizdodas sasniegt iecerēto mērķi. Kas tā ir par metodi? Šai melīgajai metodei ir daudz locījumu, ko n–tie daiļrunātāji un daiļrakstītāji visādi ir izskaistinājuši, tomēr pati doma un būtība – kaut aplama – ir šāda: dariet to, kas jums patīk, un pārvērtiet to par savu darbu.

Bet ko darīt, ja par to, kas man patīk, citi nevēlas maksāt, jo neuzskata to par viņiem noderīgu un svarīgu?  Tā ir viena no lielākajām un izplatītākajām aplamībām, sak', dari to, kas tev patīk, tādējādi tu nodrošināsi savu dzīvi. Tā tu pabarosi bērnus, nodrošināsi ģimeni ar dzīves vietu, un, ja tā rīkosies, tad ar to pietiks pat, lai nopirktu spīdīgu auto!

Manuprāt, tā ir pilnīga un absolūta aplamība, jo, ja mēs šiem pieslēgsim melu detektoru, tad izrādīsies, ka vairumam cilvēku visvairāk patīk gulēt, atpūsties, labi paēst, klausīties mūziku, skatīties filmas, ceļot un citu. Tikai ne strādāt tā saucamajā mīļotajā darbā...

Savukārt, ja tu bez darba nevari, ja nevari pie galda nosēdēt, neraustot salveti, nebakstot ar kājām visu, ko var aizsniegt zem galda, un citādi nedīdīties, tad ir vērts padomāt par psihiatra apmeklējumu. Ne psihologa, bet psihiatra!

Nav tādas darbavietas, kur par gulēšanu maksā algu nez cik tur eiro stundā! Nav tādas darbavietas, kur par to, ka tu ēd, tev maksā! Mēs esam spiesti strādāt, darīt to, kas mums nepatīk, kas ir apnicīgs, nav patīkams, lai varētu gulēt siltumā ar pilnu kuņģi un ne otrādi.

Kuņģis jūtas labi tad, kad ir tukšs, nieres nejūtas labi, kad tu tām liec strādāt – litriem filtrēt alu vai citu šķidrumu. Teiksi, niere, ja nestrādās, no bezdarbības mirs?  Nē, niere un kuņģis mirs no tiem draņķiem, kurus tu viņos stūķē. Arī cilvēks pāragri mirst no tiem draņķiem, kurus pērk, kurus uzziež uz ādas, kurus iemālē matos, kā arī no draņķībām, ko domā un dara...

Piemēram, man daudz labāk patīk skatīties video, nevis tos veidot, vairāk patīk lasīt, nevis rakstīt, klausīties, nevis uzrunāt, skaidrot un atgādināt. Un tas nav nedz slikti, nedz labi, tas ir dabiski un cilvēciski. Zinu, arī tev ir līdzīgi.

Mūžīgajiem revolucionāriem daudzās jomās bieži vien tā ir maska, kā slēpt problēmu un atrast «dzīves jēgu», kaut patiesībā tas ir tikai veids, kā iekļūt, nokļūt, iespraukties tur, kur var kļūt kaut nedaudz bagātāks. Tad var atļauties darīt to, ko patiesībā vēlies, un samierināties, ka par to nemaksā.

Palūkojies uz tiem daudzajiem tūkstošiem, kuri pat gatavi maksāt, lai viņiem ļauj makšķerēt, sauļoties vai peldēties. Nav tādas darbavietas, kur par iedegumu maksā naudu.

Visi, protams, tādi nav,– ir izņēmumi, tos sauc vai apsaukā par pasionāriem. Ir arī citi vārdi un apzīmējumi, bet viņu ir tik maz, ka tie iekļaujas mērījumu kļūdas koeficientā. Mēs viņus visus zinam, un viņu valstī ir tik maz, ka var saskaitīt uz viena cilvēka pirkstiem.

Ne mazums ir tādu, kuri apgalvos, ka viņiem patīk motorus skrūvēt, citiem patiks celt namus, bet citiem gleznot. Un tomēr – patīk ne jau mācīties, ne jau sasniegt, ne jau gleznot laika gaitā vērtībā augošas gleznas, bet gan patīk, ka citi tos uzskata par ko īpašu, par māksliniekiem, piemēram.

Viņiem patīk uzturēties tur, kur top gleznas, patīk tās smaržas, telpas interjers un eksterjers. Patīk iederēties kulturālā sabiedrībā, tur gozēties, kad citi viņus redz... Tomēr reti kuram patiesi patīk mālēt, neveiksmīgos mālējumus iznīcināt un n–to reizi sākt no sākuma, kamēr izdodas.

Tas nav tas pats, kas ar dīvainiem apģērbiem atšķirties no citiem, izcelties, lai tevi pamana un saka – jā, tas ir mākslinieks... Kaut to, ka esi mākslinieks, zinās tikai tie, kas redzējuši tevi garā šallē ietītu vai garā ādas mētelī tērptu... Visa tava māksla pazudīs kopā ar tevi, kad tavas nieres būs piekusušas pārstrādāt tos draņķus, kurus tu tur esi salējis, un kad tava sirds vairs nespēs paciest tavu liekulību un melus.

Līdzīgi tam, kā tu tēlo mākslas nieku, tā citi tēlo mākslas pazinēju, pērk tavus mālējumus, apbrīno tavus darbus un citiem stāsta, cik tu esi izcils, un starp rindiņām viņu klausītājam ir jānovērtē, cik tomēr izcils ir viņa draugs, kurš spēj izprast mākslinieka domu gājienu... Patiesībā visi melo. Iespējams, tas kurš klausās šā fana vai sekotāja murgos, ir no trim minētajiem visgodīgākais.

Daudziem patiešām patīk viņu darbs, jo patiesībā viņi iet nevis uz darbu, bet paburzīties ar darba kolēģiem, atrisināt kādu intrigu, radīt intrigu, kādu nolikt pie vietas, apmierināt savu varaskāri, parādīt citiem, kāds esi, ko tu vari, un tad arī piektdienas vakaru var kopā pavadīt...

Atceros, man jaunībā pēc darba patika strādāt sērkociņu fabrikā Liepājā. Es blandījos pa cehiem, runāju gudras runas, apzinoties, ja kāds darba galds salūzīs, to remontēt nāks cits atslēdznieks.

Vai domā, es šādi rakstu, runāju, lai tu saprastu, mainītos vai būtu man pateicību parādā? Nē, es pārāk labi mūs abus pazīstu. Es zinu, ka tev ir dziļi vienaldzīgs, kas esmu, ko daru, kāpēc daru,– tu vienkārši «darot to, kas tev patīk» te nejauši ieklīdi. Vai nu pēc pults bija tālu jāsniedzas, vai citu iemeslu dēļ tu nepaspēji pārslēgt video vai pāršķirt citu tekstu, kā rezultātā tu esi nejauši līdz šai vietai nokļuvis.

Es runāju tāpēc, ka gadās arī tie, kuri meklē atbildes, un es viņiem atbildu. Viņi manu atbildi atradīs arī pēc gadiem, jo arī tad šis būs pieejams un izmantojams, bet tu pārslēdzies uz ko interesantāku, tev patīkamāku un derīgāku. Arī spoguli izdaiļo, un, kad spoguļosies, tu neredzēsi to, kāds esi patiesībā, bet tikai tevis un izdaiļotā spoguļa kombināciju.

Es savu padarīju, es pateicu. Nu bumbiņa ir tavā laukuma pusē, un tikai tev lemt, ko ar to darīt.

Audio + video ir šeit:

https://youtu.be/RNNVwNquIhY

Novērtē šo rakstu: