Cilvēki ilgā, mokošā nāvē mirs tāpēc, ka kariņi un viņķeles pusgadu ir kasījuši nabu un viens otram situši uz pleca par „veiksmes stāstu”

Protams, ne jau maratonu atbalstītāja vien būs atbildīga. Aiz šīs personas stāv (lai gan precīzāks būtu apzīmējums – drebelīgi šūpojas) Latvijas visu laiku nevarīgākais un gļēvākais ministru prezidents, viņa vadītā valdība (jo ne jau viena Ilze Čurikova ir atbildīga par valdības kolektīvo neizdarību) un arī persona, kurai patīk sevi uzskatīt par valsts galvu, kaut patiesībā tā ir nevis galva, bet tikai trekna, labi piebarota pumpa.

Kad pavasarī „negaidot” pienāca epidēmijas pirmais vilnis, visi šie kariņi un viņķeles galma epidemiologu pavadījumā skaļi vaimanāja – ak, nu kurš, nu kurš gan varēja paredzēt šādas šausmas?!

 Patiesībā jau gluži labi varēja paredzēt – un bija cilvēki*, kas, vērojot ziņas no Ķīnas, pietiekami labi saprata, ka šis vīruss pamatīgi atšķiras no iepriekšējiem, un laikus sagādāja maskas, respiratorus un citas pirmās nepieciešamības mantas. Viņi to darīja, nebūdami nekādi eksperti, bet apzinoties savu atbildību savu tuvinieku priekšā – atbildību novērtēt, atbildību pieņemt lēmumus, atbildību izdarīt to, kas obligāti jāizdara.

Kā mēs visi labi zinām, mūsu valdība, mūsu „epidemioloģijas eksperti” un mūsu „speciālisti”, barojoties no sabiedrības līdzekļiem, nesirga ne ar atbildības šīs pašas sabiedrības priekšā, ne ar tālredzības un prognozētspējas kaiti.

Vai tas bija ikdienišķa stulbuma dēļ („mums taču no Briseles neko nepateica!”), vai arī ar ilgtspējīgu skatu uz iespējām „apgūt” miljonu miljonus ārkārtas iepirkumos, - kas nu to tā precīzi pateiks. (Kaut cerams, protams, ka mēs sagaidīsim arī kriminālprocesus, kā tas citviet jau atgadījies.)

Taču runa nav par 2020. gada pavasari, kad vīruss bija jauns un nezināms. Runa ir par 2020. gada rudeni, kad visu, kas saistīts ar epidēmiju, var saukt visvisādi, bet tikai ne par jaunu un nezināmu.

Tieši pretēji – kariņiem, viņķelēm, viņu dumpju un perevoščikovu kordebaletam, pārējiem ministriem un valstiskajai pumpai viss mēnešiem ilgi bija lieliski zināms – kā vīruss iedarbojas, kādas ir sekas, kādas metodes palīdz labāk un sliktāk. Turklāt atšķirībā no pavasara „pārsteiguma” bija pusgads laika un Kariņa pieminētās „daudzās naudas”, lai sagaidītu rudeni un „otro vilni”.

Bija zināšanas, bija laiks, bija nauda. Ko vairāk var vēlēties, vai ne?

Bet te nu mēs šobrīd esam – brīdī, kad Kariņa valdībai pēc ilgas un garas izlocīšanās un izblēdīšanās beidzot ir nācies atzīt, ka epidēmijas izplatību tā kontrolēt nespēj. Brīdī, kad varam absolūti elementāri uzskaitīt visbrēcošākās Kariņa, Viņķeles un Co. nolaidības un neizdarības izpausmes.

Pirmkārt, vīruss ir apmēram tas pats, un arī tā izpausmes ir apmēram tādas pašas kā pirms pusgada. Taču šajā laikā tā arī nav sagatavots nekāds plāns epidēmijas ierobežošanai un apkarošanai. (Paskaidrošu – plāns nozīmē nevis to, ko jums muld viņķeles un kariņi, bet to, ka ir uzrakstīts un apstiprināts: ja notiek tas, mēs darām to, jo esam to jau laikus labi pārdomājuši un izvērtējuši.) Bet plāna nav – un viss. Tā vietā ir aizvien izmisīgāka muldēšana par rīkošanos atbilstoši apstākļiem un reaģēšanu uz kaut ko – nezin ko.

Otrkārt, ir acīmredzams, ka tāpat kā pavasarī Kariņa valdība un pārpratums veselības ministra krēslā joprojām demonstrē – valdībā nevienam nav drosmes paskatīties patiesībai acīs un tad pieņemt realitātē balstītus lēmumus. Nu jau diendienā mēs dzirdam paziņojumus, kuru atslēgas vārds ir „cerams”, - kaut visiem labi zināms, ka cerība pirmām kārtām ir muļķu mierinājums.

„Ceru, ka ieviestie ierobežojumi ļaus nesasniegt Covid-19 slimniekiem paredzēto gultasvietu piepildījumu, rekordlielo stacionēto Covid-19 pacientu skaitu komentēja veselības ministre Ilze Viņķele,” – šis ir tikai viens šāds piemērs. Kaut visas pasaules pieredze rāda, ka sasniegs un pārsniegs, vienalga, viņķeles un kariņi turpinās „cerēt” un sarosīsies tikai tad, kad vietas vairs nebūs par slimnīcu koridoros un noliktavās.

Treškārt, „daudzās naudas” ir šķiestas visur kur – no ceļu asfaltēšanas rekordiem (sasteigto darbu kvalitāti novērtēsim nākamajos gados) līdz miljoniem parazītzinātniekiem. Taču, kā izrādās, ir „piemirsies” kaut daļu no „daudzajām naudām” asignēt analīžu jaudas un epidemiologu kapacitātes palielināšanai, par nepieciešamajiem aizsarglīdzekļu, medikamentu un iekārtu krājumiem nemaz nerunājot.

Protams, līdz ar to šīs nolaidības un stulbuma rezultāts šobrīd ir tāds, kāds ir, - nekas cits kariņiem un viņķelēm neatliek kā apsaukāt cilvēkus (tos, par kuriem viņiem it kā būtu jāatbild) par stulbeņiem un ažiotāžas cēlājiem, bet savu neizdarību un nolaidību slēpt ar klasiskām komuņaku metodēm – ierobežojot un reglamentējot no sērijas – nevis mēs esam pusgadu nobumbulējuši un neesam nodrošinājuši testēšanas iespējas vajadzīgā apjomā, bet gan stulbā tauta ir radījusi neadekvātu slogu testēšanas kapacitātei. Citiem vārdiem, valsts šobrīd jums skaidri un gaiši pasaka – ak tad jums ir aizdomas, ka jums varētu būt Covid? Nu, un? Ejiet dēt!...

Protams, būsim reālisti. Vakcīna būs kaut kad nākamgad, un realitāte ir tāda, ka līdz vasaras sākumam Latvijā Covid izslimos varbūt piektā, bet varbūt arī trešā daļa iedzīvotāju. Nekur no tā nelikties – neatkarīgi no tā, cik tieši tizli un mazspējīgi ir bijuši un joprojām ir kariņi un viņķeles.

Taču atšķiras mērogi, atšķiras medicīnas iestāžu sagatavotība un attiecīgi arī izdzīvošanas statistika. Kā atceramies, Itālijā un Vācijā bija viens, milzīgs mirušo procents, Vācijā – pavisam cits, nesalīdzināmi mazāks.

Ņemot vērā to, kādā, kā izrādās, patiešām satriecošā negatavības stāvoklī Latvija ienirst otrajā epidēmijas vilnī, ir jārēķinās, ka no katriem trīssimt saslimušajiem apmēram vismaz viens nomirs. Bet varbūt divi – un šī otra liktenis būs tieši atkarīgs no tā, kādu aprūpi viņam spēs nodrošināt Viņkele, Kariņš un Co.

Ja saslims trīssimt tūkstoši – un tas ir pilnīgi reāls skaitlis -, tad nomirs varbūt tūkstoš, bet varbūt divtūkstoš cilvēku. Pagaidām viss liecina, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ilgā, mokošā nāvē mirs tāpēc, ka kariņi un viņķeles pusgadu ir kasījuši nabu un viens otram situši uz pleca par „veiksmes stāstu”.

* Es, piemēram, - un varu to apliecināt ar masku un respiratoru pirkumu dokumentiem no eBay.

Novērtē šo rakstu: