Cilvēkiem, kas veselībā „shēmo” publiskas naudas, ellē ir jāparedz īpašs nodalījums
Ilze Viņķele, veselības ministre22.04.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nākamos 10 gadus veselības aprūpei jāparedz vienkārša formula – valsts budžetā ik gadu jābūt 100 miljoniem eiro papildus klāt: šai atziņai, īstenotai praktiskā rīcībā, jākļūst par aksiomu. Tāpat kā aizsardzībai 2% no IKP. Par to neviens vairs nediskutē, un aizsardzības ministru nenomoka ar viņam vienam neizpildāmu uzdevumu “atrodiet finansējumu savai nozarei”. To atrod (ja naudu budžetā vispār var “atrast”) visa valdība kopā.
#Veselībai10X100. Ja kādu gadu var 150 miljonus, lai būtu. Vairāk par 150 veselības sistēma nemaz nespēj efektīvi gada laikā absorbēt. Jau dzirdu skeptiķus sakām, ka veselībai tik dod papildu naudu un nekas jau nemainās. Vispirms sakārtojiet sistēmu, caurā mucā nav, ko naudu bērt, tad prasiet papildus.
Daļēji varu piekrist. Sistēma ir jākārto, un caurā muca ir jāsalabo. Bet, lai izdarītu abas šīs rīcības, arī vajag naudu. Tad vēl bieži lietots aicinājums ir atrast naudu sistēmas iekšienē. Arī šīm varu daļēji piekrist, jo efektīvāka esošā finansējuma tēriņu iespējas veselības aprūpē ir gana lielas. Efektīvāka tērēšana dod vairāk un labāk izārstētu pacientu, tomēr tā nekavējoši nerada vairāk naudas veselības aprūpes budžetā.
Parunāsim par skaitļiem. Ir jāzina trīs būtiski rādītāji, kas raksturo Latvijas veselības aprūpes veselību.
Veselības aprūpes budžets 2018.gadā bija 3,64% no IKP, ES dalībvalstīs vidēji 7,1%. Tas veido aptuveni 10% no vispārējiem valdības izdevumiem veselībai iepretim 15,3% ES vidēji
Medicīnas māsu skaits Latvijā ir trešais zemākais ES un uz 1000 iedzīvotājiem ir 4,7 (vidēji ES 8,4)
Personiskie maksājumi (out of pocket) par veselību Latvijā bija 44,6% iepretim 18,2% vidēji ES
*avots: https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/state/docs/chp_lv_latvian.pdf, Eurostat
Šoreiz neaprakstīšu epidemioloģiskos rādītājus, ar tiem var iepazīties iepriekš ievietotajā saitē uz EK ziņojumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu.
Veselības aprūpe ir viena no nozarēm, kas piedzīvojusi lielākās strukturālās izmaiņas kopš 2000.gada. Ir būtiski samazinājies slimnīcu un gultas vietu skaits. Tā, piemēram, gultu skaits 1000 iedzīvotājiem 2000.gadā bija 8,8, bet 2015.gadā 5,7. Slimnīcu skaits 2006.gadā bija 106, tagad 39.
Tomēr hroniski nepietiekamā finansējuma apstākļos veselības aprūpē strukturālās izmaiņas nevar glābt situāciju. Proti, sauklis - esiet efektīvāki, novērsiet sistēmas ačgārnības - nevar atrisināt tādu problēmu kā pašizmaksai absolūti neatbilstošie tarifi, ko valsts samaksā par sniegtajiem pakalpojumiem.
Ķirurgu, onkologu, neiroķirurgu asociācijas ķērušās pie pakalpojumu tarifu pārrēķina, un aina atklājas gauži bēdīga. Lielai daļai pakalpojumu no valsts saņemtais finansējums nesedz pat izlietoto materiālu izmaksās, nerunājot par pienācīgu atalgojumu. Teiksiet, bet ir specialitātes, kas pratušas sev izkārtot visnotaļ konkurētspējīgu tarifu. Jā, bet diemžēl šī ir bijusi ne gluži koleģiālā un sistēmiskā viedā iegūta labvēlība, kas tikai vairojusi nevienlīdzību nozarē un kas nebūtu jāpraktizē turpmāk.
Gadiem pienācīgi nefinansētā veselības aprūpe vairo divkosību un arī veicina korupciju. Divkosība ir apstāklī, ka gan politiķi, gan sabiedrība kopumā tā kā klusējot pieņem, ka ārsti jau kaut kā izgrozīsies, paši sev nopelnīs, bet pacienti jau kaut kā to veselības aprūpi sev sarunās. Tāda telefona grāmatiņas medicīna.
Daļēji tā arī notiek. Veselības aprūpes grandi Latvijā, neraugoties uz bēdīgo valsts finansējumu, ir profesionāli un dzīvo labi. Ir sajūta, ka pielāgojušies nenormālajai situācijai un samierinājušies. Tomēr jaunajiem ārstiem un māsām iespēja tik sekmīgi adaptēties nav. Un viņi arī nevēlas to pieņemt.
Kā jau minēju, sistēmu ir jāturpina kārtot un tās kvalitātes, pieejamības un efektivitātes uzraudzībai jābūt nepārtrauktai. No savas puses varu apsolīt, ka veselības aprūpi Latvijā virzīšu uz pacientam draudzīgāku, labāk pārvaldītu un caurskatāmāku. Strādājam pie universitāšu slimnīcas pārvaldības uzlabošanas, veidosim tām profesionālas uzraudzības padomes, liksim ieviest pašizmaksa uzskaites sistēmas, izskaudīsim neskaidrus tehnoloģiju iepirkumus.
Cita starpā mana personiskā pārliecība ir, ka cilvēkiem, kas veselībā „shēmo” publiskas naudas, ellē ir jāparedz īpašs nodalījums. Tomēr labāka naudas pārraudzība nemazinās vajadzību pēc masīva papildu finansējuma no budžeta. Pēdējo 3 gadu laikā piešķirtais finansējums veselībai dod pirmos piesardzīgi pozitīvos rezultātus.
Veselības aprūpes darbinieki sāk atgriezties slimnīcās, jo tiek palielināts atalgojums. Ja tas netiks turpināts, rezultāti var būt graujoši. Jo lai piedod man skolotāji un policisti, kuru skaits Latvijā uz skolēnu un iedzīvotāju skaitu ir augstāks nekā ES vidēji, mediķi patiešām var aizbraukt strādāt uz ārzemēm. Un tā lielā atšķirība ir, ka strādāt savā profesijā.
Svarīgais jautājums – kur tad ņemt naudu? Te jāskatās kontekstā. Politiķi un sabiedrība kopumā pie katra budžeta izdara noteiktas izvēles. Tā, piemēram, vispārējie valdības izdevumi izglītībai Latvijā ir 15,2%, ES vidēji 10,2%. Sabiedrības kārtībai un drošībai Latvijā 6,2%, ES vidēji 3,7%. Policistu skaits uz 100 tūkst. Latvijā ir 461, vidēji ES 318. Regulārajos īpašuma nodokļos mēs 2018.gadā iekasējām 0,8% no IKP, kamēr ES vidēji 1,6%.
Pēc OECD aplēsēm Latvijā 2020.gadā kapitāla nodokļu īpatsvars būs 3% no IKP, sarūkot no 3,6% 2017.gadā. Tās visas ir noteikta veida izvēles, ko mēs izdarām, un kurām ir ļoti konkrētas sekas. Savukārt, ja nav politiskas gribas izdarīt šādas izvēles, tad veselībai nauda ir jāturpina aizņemties. Jo izdevumi veselībai patiesībā ir investīcija. Ar slimu sabiedrību augsti attīstītu tautsaimniecību neuzbūvēs.
Latvijas Radio nupat pieteiktā raidījumu sērija par paliatīvo aprūpi Latvijā ir skaidrs šādu izdarīto izvēļu apliecinājums. Saistīto trauku princips – ja tiek izdarīta izvēle par labu maz efektīvam skolām, pašvaldību skaitam un lielumam, kas nespēj sevi uzturēt, garākajam ceļu tīklam pret iedzīvotāju blīvumu, lielākam policistu skaitam, acīmredzot viss, ieskaitot veselības aprūpi, stagnēs un vārguļos, un paliatīvās aprūpes nebūs. Ar 5 eiro nekādi nevar samaksāt 100 eiro rēķinu.
Paradoksālā kārtā pēdējos gados veselībai papildus piešķirta nauda problēmu dziļumu nozarē ir aktualizējusi un izgaismojusi ar vēl lielāku skaudrumu. R.Kiplinga “Džungļu grāmatā” lielā sausuma laikā visi zvēri meta ienaidu pie malas un apvienoja spēkus kopējam mērķim. Lietojot analoģiju un aicinot lūkoties uz bezkaislīgiem skaitļiem, veselības izvilkšana no purva ir politiķu un sabiedrības kopējais lielais mērķis. Jo sekas, ja to nedara, būs graujošas. Uz tā fona skolotāju streiks šķitīs kā viegla pastaiga.
Bez #Veselībai100 nebūs Latvijai150.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
