Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vardarbība ir kā vīruss, kas, reiz uzsūcies cilvēka apziņā, nemanot pārņem visas eksistences struktūras – no domāšanas līdz darbībai. Mēs bieži domājam par vardarbību kā par ārēju – par karu, slepkavībām vai masu represijām –, taču tās būtība slēpjas daudz dziļāk. Vardarbība ir kultūras, sociālās un psiholoģiskās struktūras saplaisāšana, kur cilvēks pārstāj redzēt otru kā līdzvērtīgu. Tā ir hronisks mīlestības (Garaspēka) deficīts – pašcieņas un cilvēcības (cieņas pret otru un laipnības) iztrūkums.

Vēsture kā vardarbības lieciniece

Vēsture ir pilna ar piemēriem, kad cilvēks kļūst par sava tuvākā bendi. Indiāņu genocīds Amerikā, fraņču zvērības Ziemeļāfrikā, Sarkanais terors Padomju Krievijā, armēņu genocīds 1915. gadā, Holodomors Ukrainā (1932–33), nacistiskā Vācijas īstenotās zvērības un holokausts, “Rietumu koalīcijas” asiņainais iebrukums Irakā un Afganistanā – tie visi pierāda, ka vardarbība var tikt sistematizēta un normalizēta. Kā raksta filozofs Zigmunts Baumans: “Holokausts nebija civilizācijas atteikšanās, bet gan tās produkts.” [Bauman, Modernity and the Holocaust, 1989]

Žīdu šaušana nesākās 1941. gadā. Tā sākās daudz agrāk – ar "Kristāla nakti", kad pirmo reizi starpkaru Vāczemē tika institucionalizēta vardarbība, pārkāpjot svēto cieņas un nedalāmās cilvēktiesību robežu. Vācijas kultūra pārvērtās par rasisma kultu – estētiski, juridiski, politiski. Šodien mēs redzam līdzīgas tendences. Kovid@fēras laikā iepotētais visatļautības bacilis – pakļaušanās mediju uzpūstām “autoritātēm” bez kritiskas domāšanas, citu nosodīšana, iekšējā cenzūra – aug un izplešas. Tas ko pieņemts dēvēt par sabiedrību vairs nejūt, kad tiek pārkāptas brīvības robežas, jo tā pati kļūst par upuri un līdzvainīgo vienlaikus. Varas līdzīgajam par līdzīgo izraisītā degradācija ir abpusēja.

Mūsdienu genocīdi – pieradums pie šausmām

Mēs dzīvojam laikā, kad vardarbība vairs nav tikai kara bieds vai vēstures mācību grāmatās sastopams šausmu piemērs. Tā kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, ielaužoties mūsu dzīvēs ne tikai frontē, bet arī sabiedrībā, attiecībās, medijos. Cilvēks ienīst un iznīcina cilvēku ne tikai ieroču trokšņu fonā, bet arī it kā "miera laikos", kad nav oficiāli izsludināts karš, bet sirdsapziņas klusums skan skaļāk par jebkuru sirēnu.Tas kļūst par fonu – vēl vienu posmu nebeidzamā cilvēces sabrukuma procesā, kas sākas brīdī, kad cilvēks "sajūt asinis".

Laikmetā, kad informācijas apjoms ir bezgalīgs, mēs esam kļuvuši imūni pret ziņām par karu un ciešanām. Palestīnas iedzīvotāju iznīcināšana, ilgstošais konflikts Ukrainā, musulmaņu vajāšana Kašmirā un Kambodžas traģēdijas mantojums – tas viss vairs nešokē. Kā atzīst filozofs Slovajs Žižeks: “Mēs dzīvojam pasaulē, kur šausmas ir normalizētas. Mēs skatāmies kara ziņas un paralēli ēdam vakariņas.” [Žižek, Violence, 2008]

Šis pieradums rada dziļas psiholoģiskas sekas. Tas vairs nav tikai informācijas nogurums – tā ir cilvēcības erozija.

Kas notiek ar indivīdu, kurš pārkāpj robežu?

Individuālā līmenī vardarbības pieredze spēj radikāli mainīt personību. Kāds mans ukraiņu draugs reiz stāstīja par savu kaimiņu – miermīlīgu pacifistu, kurš zvērēja, ka nešaus pie jebkādiem nosacījumiem, ja viņu iesauks karā. Bet pēc pusgada frontē, viņš atbrauca atvaļinājumā ar vienu domu – drīzāk atgriezties un turpināt slaktiņu. Kas notiek ar cilvēku, kurš pārkāpj robežu, kas šķir humānu būtni no varmākas? Šī pāreja nav momentāna. Tā ir process, kur egocentrisms sajūt patvares garšu, morālās robežas trūdēšana kļūst pastāvīga. Dvēseles vietā ierodas tukšums, ko tūlīt aizpilda ļaunums – kluss, auksts, mērķtiecīgs.

Pētnieki norāda, ka ilgstoša atrašanās vardarbības vidē maina cilvēka uztveri un empātijas spējas. Amerikas Psiholoģijas asociācija atzīst: “Atkārtota vardarbības pieredze aktivizē smadzeņu zonas, kas saistītas ar baudu, padarot agresiju par ierastu uzvedību.” [APA, 2015]

Kad iepriekš varas traumēts cilvēks sajūt spēcīgākās narkotikas - varas garšu, viņš bieži kļūst par tās vergu – varasmānu.

Vardarbība kā uzurpatoru diktatūras instruments

Vēsture rāda – šo spirāli apstādināt spēj tikai tas, ko dialektiskais materiālisms definē kā objektīvu materiālo apstākļu maiņu, kas diemžēl nereti izpaužas kā revolūcija vai karš. Tas, šķiet, ir arī uzurpatoru – globālās varas struktūru – plāns: vergiem jāapkauj vienam otru, jādzīvo politraumā un jāmirst pašiznīcībā. Jo tikai tā tiek nosargāta vara – caur bailēm, naidu un asiņu straumi. Globālās varas struktūras jau izsenis sapratušas, ka visefektīvākais pārvaldes veids ir izraisīt haosu un šķelšanos sabiedrībā. Tā vietā, lai atteiktos no dalības paškolonizēšanā, cilvēki sāk cīnīties viens pret otru – rasu, dzimuma, reliģijas vai politiskās pārliecības vārdā. Šo mehānismu perfekti apraksta Džordžs Orvels savā distopijā 1984, kur tiek uzturēts nemitīgs karš, lai sabiedrība nepamodinātu patieso ienaidnieku – deepstate (patieso valdību).

Kā norāda filozofs Marksīms: “Vēsture atkārtojas – vispirms kā traģēdija, pēc tam kā farss.” [Marks, 18. Brumēra, 1852] Mūsdienās redzam abus vienlaikus.

Cilvēks un vardarbība: robežu pāriešana un dvēseles dehumanizācija

Naida mehānisms vienmēr tiek iedarbināts caur bailēm – no “svešā”, “nezināmā”, “bīstamā”, kamēr patvara dzimst pārākuma apziņā. Nacionālisms, reliģiska izredzētība, “piederība pareizajai grupai” – tie ir vardarbības smērvielas, kas klusi ieeļļo mehānismus vēl pirms slaktiņa sākuma.

Šo dinamiku skaidri izgaismo vēsturiska epizode no t.s. "morāles etalonu" vēstures – puritāņu Amerikas. Šie protestantu reformāti, kuri dzīvoja pēc stingrām reliģiskām normām, “ievēroja” bauslību un uzskatīja sevi par "izredzēto Dieva tautu". Savukārt Amerikas pamatiedzīvotāji – indiāņi – viņu skatījumā bija “velna kalpi”. Šī uztvere dehumanizēja citādo, padarīja viņu par ne tikai iznīcināmu, bet iznīcināšanu pelnījušu. Šie paši “dievbijīgie” cilvēki, kas lūdzās katru dienu un dzīvoja “morālē”, spēja ar svētu pārliecību atbalstīt un veikt slepkavošanu, dedzināšanu un teritoriju atņemšanu. Vardarbība viņu acīs nebija grēks – tā bija Dieva gribas izpilde.

Puritāņu misionārs Džons Eliots vadīja centienus kristianizēt pamatiedzīvotājus, izveidojot tā sauktās "lūgšanu pilsētas" (praying towns), kurās konvertētajiem indiāņiem bija jāatsakās no savām tradīcijām un jāpieņem puritāņu dzīvesveids.

Šis piemērs parāda, kā stingra morāles sistēma, ja tā balstās uz pārākuma sajūtu un noraida citādo, var kļūt par pamatu vardarbībai un kultūras iznīcināšanai.

Tautu pakļaušana “Dieva vārdā” vai “civilizācijas misijas” aizsegā ir viens no brutālākajiem veidiem, kā tiek pārkāpta kultūras un cilvēka cieņas robeža.

Baltu tautu kristianizācija, īpaši vācu ordeņa un Livonijas krusta karu laikā, ir tieši šāda vardarbīgas pārveides forma. Sākot ar 13. gadsimtu, mūki/misionāri ne vien ar krustu, bet arī ar zobenu piespieda ugauņiem, līviem, zemgaļiem, kuršiem, vendiem, sēļiem un citiem pieņemt jaunu reliģiju, pārtraukt senču tradīcijas un pakļauties feodālai ārējai varai. Jau tad “pagāni” tika raksturoti kā necivilizēti, necilvēki vai sātana kalpi – ta pati attieksmes konstrukcija un apziņas rāmis, caur kuru vēlāk puritāņi skatījās uz Amerikas indiāņiem.

Tas demonstrē, cik ļoti “pareizā morāle” un vardarbība mēdz iet roku rokā. Un šis mehānisms mūsdienās turpina pastāvēt citās, modernākās formās – caur ideoloģijām, kas rada "pareizās" un "nepareizās" grupas, caur baiļu propagandu un pat medicīnas vai likuma vardarbīgu instrumentu.

Atšķirība nav būtībā, bet formā.

Mūsdienās ideoloģiskā vardarbība tiek īstenota nevis ar zobenu vai karaspēku, bet caur normatīvu uzspiešanu, morālu šantāžu, informatīvu manipulāciju un institucionālu spiedienu. Lūk daži paralēli:

Zaļais kurss sākotnēji deklarēts kā rūpes par planētu, bet tiek arvien biežāk izmantots kā instruments ekonomiskai kontrolei, radot mākslīgi izraisītas krīzes (piemēram, lauksaimnieku sagraušanu Eiropā), kas piespiež cilvēkus atteikties no savas identitātes, īpašuma un dzīvesveida.

Velkomisms jeb piespiedu multikulturālisms tiek pasniegts kā cilvēktiesību aizstāvēšana, bet praksē tas bieži iznīcina vietējo kultūru, liek klusēt par vardarbību, ko rada ievestās kopienas, un padara par “rasistiem” tos, kas cenšas aizstāvēt savējo.

Feminisms, no cīņas par sieviešu balsstiesībām, ir pārtapis par valstiski politisku instrumentu dzimumu šķelšanai, vīriešu demonizēšanai, diskriminēšanai un ģimenes destabilizācijai. Tā vietā, lai radītu līdzsvaru, tiek celts pretstats, kropļotas dabiskās dzimumu lomas, radīta un attaisnota jaunu netaisnība.

Genderisms un pseidomedicīna uzspiež jaunas “patiesības” par cilvēka bioloģiju un veselību. Tie, kas atsakās noliegt realitāti (piemēram, ka dzimums ir bioloģiski noteikts), tiek izstumti, atlaisti no darba vai pat vajāti. Arī kovidvājprāts, kā jau minēji iepriekš, bija šādas “jaunās morāles” vardarbības paraugs.

Šīs ideoloģijas, līdzīgi kā senākas impēriskas vai reliģiskas varas, racionalizē savu pārākumu un uzspiež vienu “pareizo” skatījumu uz pasauli. Un tie, kas pretojas, tiek padarīti par "ļaunajiem" – līdzīgi kā indiāņi, balti vai citi “pāraudzināmie” savulaik.

Vai cilvēks spēj būt cilvēks?

Šīs esejas būtiskākais jautājums ir: vai cilvēks vēl spēj būt cilvēks? Vai mēs vēl spējam ieraudzīt otru nevis kā draudu vai upuri, bet kā līdzvērtīgu? Patiesa iziešana no vardarbības loka sākas ar šo atziņu. Mēs nevaram izmainīt pasauli, bet varam vairot mīlestību un laipnību tikai caur pašu attieksmi un rīcību. Kā teicis Mišels Fuko: “Pretestība nav tikai revolūcija – tā ir attieksme, kas neļauj sev tikt pārveidotam.” [Foucault, The Ethics of Care for the Self, 1984]

Atteikšanās no uzurpatoru piedāvājuma – mūsdienu valsts/pseidodemokrātiskās politikas piedāvātās kārtu “kārtības” – cīņas par varu, ka arī atgriesanās garīgajā pirmavotā var izveidot bralības sabiedrību. Pat, ja tajā nenonāksim visi – priecāšos par tikšanos tajā ar katru un jebkuru no mums.

Atsauces:

Bauman, Zygmunt. Modernity and the Holocaust. Cornell University Press, 1989.

Žižek, Slavoj. Violence: Six Sideways Reflections. Picador, 2008.

American Psychological Association. Violence and the Brain, APA Reports, 2015.

Marx, Karl. The Eighteenth Brumaire of Louis Bonaparte, 1852.

Foucault, Michel. The Ethics of the Concern for the Self as a Practice of Freedom, 1984.

Orwell, George. 1984. Secker & Warburg, 1949.

Novērtē šo rakstu:

53
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Es nevilcinājos – es vienkārši nezināju! Stāsts par cīņu ar slimību, sistēmu un netaisnību

FotoMani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Lasīt visu...

21

Man ir cits viedoklis

FotoCenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Lasīt visu...

21

Ja kas...

FotoPretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir  smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Lasīt visu...

21

Vienā laivā. Plusiņi un mīnusi

FotoJau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Lasīt visu...

21

Kurzemes hercoga Jēkaba parāda atgūšana no Anglijas karaļa: tiesību vēstures skatījums

FotoVēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Lasīt visu...

6

Biedri Švinka, kādā pozā Jūs sēžat pie sarunu galda?

FotoLatvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Lasīt visu...

21

Mums ir arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!

FotoLatvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi