Cilvēkus ar invaliditāti no sociālajiem centriem atkal izolēs inerces un ierēdņu ērtības dēļ
Zane Oja10.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējos gadus mums patīk organizēt visādas iekļaujošās akcijas. Patīk aicināt uzņēmējus pieņemt darbā cilvēkus ar ierobežotām iespējām, taisīt reklāmas akcijas utt. Un man šajā sakarā ir stāsts par Mārīti. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par mūsu Tartes ģimenes neatņemamu sastāvdaļu un kurš mums ir iemācījis empātiju pret savādāko.
Bet par visu pēc kārtas. Mārīti vairāk kā četrus gadus atpakaļ mums "ieskapēja" par praktikantu. Tieši tik vienkārši. Pazvanīja, teica ka ir praktikants - konditors, vai mēs ņemsim. Mēs, vēl tikko sākušas Tartes gaitas, šajā sfērā vel pilnīgi iesācēji, piekritām - katras rokas būs palīdzīgas, turklāt praktikants, kurš izmācījies konditorejas kursu. Kas gan tur varētu nebūt ok?
Un tad vienā super aktīvā rītā man virtuves durvīs stavēja sieviete ar milzīgu smaidu, sanitāro grāmatiņu rokās un nedaudz ar bērna aizrautību sacīja - labdien! Es te tagad pie jums strādāšu!
To, ka kaut kas īsti nav ok, varēja nojaust jau uzreiz, bet tikai ar laiku sapratām, ka mums neviens nav pateicis, ka konditors praktikants, ko mums atsūtīja, nav ne tuvu bijis reālām konditoru apmācībām, mums nebija ne mazākās nojausmas par to, kāds ir viņas fiziskais un mentālais veselības stāvoklis, mēs nezinājām neko. Tikai to, ka viņa mums trīs mēnešus nāks praksē. Kad zvanīju uz sociālo centru, man neko skaidri neatbildēja, tikai pateica, ka esot labs cilvēks.
Lēnām, no dienas dienā, mēs caur reālu pieredzi sapratām, ko Mārīte var un ko nevar, kas viņu satrauc un kas viņai patīk. To trīs mēnešu laikā nolēmām, ka gribam viņai dot iespēju arī strādāt tālāk par trauku mazgātāju. Likās - tā mēs varam dot iespēju cilvēkam, kam tas ir svarīgi un vajadzīgs, un... Mārīte mūs padarīja arī nedaudz par labākiem cilvēkiem. Vismaz es to tā izjutu. Turklāt - neviens tik ļoti nemīlēja savu darbu, kā Mārīte. Un arī mūs!
Un tad pienāca pirmā ārkārtas situācija. Vienā dienā mūsu Mārīti vairs no sociālā centra neizlaida. Protams, tas viss šķita loģiski un kā pagaidu risinājums – vispareizākais. Mēs pārorganizējām darbus, pielāgojāmies un mierinājām Mārīti - tas būs uz laiku, un pēc tam viņa varēs atkal nākt uz darbiņu. Tad pienāca vakcinācija, ārkārtas situācija jau atcelta, bet Mārīti nekur nelaiž. Rūpējoties par drošību, - tāds bija tas attaisnojums. Viņa stāstīja, kā strādājot turpat - šādi tādi darbiņi viņai tiek doti. Priecājās, ka var būt noderīga, un gaida, kad varēs tikt uz Tarti. Visi mani zvani uz sociālo centru atdūrās pret - covid situāciju, drošību, vēl nez cik attaisnojumiem. Vārdu sakot, - laidiet Mārīti vaļā no darba, un miers.
Septembrī mans mērs vairs neizturēja, un es gribēju saprast - kā ir iespējams, ka cilvēkus mēnešus tur izolācijā, attaisnojoties ar situāciju, kas ir mainījusies. Uz visiem maniem zvaniem atbildēja - mums no augšas ir tāds rīkojums.
Pateicoties manam burvīgajam draugam Dacei, kas zināja, kuras augšas uzrunāt un kuras augšu augšas uzrunāt, pēc tam mēs vairāku dienu skaidrošanas, jautāšanas un pārliecināšanas procesā... izcīnījām Mārīti. Izrādās - šādai neļaušanai strādāt nav bijis pamata.
Viņa atgriezās darbā manā dzimšanas dienā. Tie bija reāli svētki. Jēziņ, cik mēs bijām priecīgas! Mūsu Mārīte bija atpakaļ. Bet, lai tas notiktu, tas prasīja daudz spēka, neatlaidības un uzstājības.
Kāpēc es to šodien rakstu? Mūsu prieks bija īss. 20 dienas. Jo no rītdienas Màrìtei neļaus nākt uz darbu. Ārkārtas situācija.
Un man ir ļoti skumji - cik gan ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sistēmas. Mums visām šī ir ļoti skumja ziņa, jo skaidrs, ka šos cilvēkus atkal izolēs uz mēnešiem. Ārkārtas situāciju atcels un turpinās izolēt. Inerces un ērtības labad.
Jā, zinu, ir jārūpējas par drošību. Bet šīs nav rūpes par drošību. Šī ir vienkārši izolēšana. Un nākamreiz, kad Tarte tiks daudzināta kā labais piemērs, ka mēs nodarbinām cilvēkus ar invaliditāti, es izstāstīšu to otru pusi - kādas mums ir cīņas jāizcina pret ierēdniecisko sistēmu. Jo "jūs taču saprotiet- mēs esam par viņu atbildīgi". Yeah, right!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
