Cilvēkus ar invaliditāti no sociālajiem centriem atkal izolēs inerces un ierēdņu ērtības dēļ
Zane Oja10.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējos gadus mums patīk organizēt visādas iekļaujošās akcijas. Patīk aicināt uzņēmējus pieņemt darbā cilvēkus ar ierobežotām iespējām, taisīt reklāmas akcijas utt. Un man šajā sakarā ir stāsts par Mārīti. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par mūsu Tartes ģimenes neatņemamu sastāvdaļu un kurš mums ir iemācījis empātiju pret savādāko.
Bet par visu pēc kārtas. Mārīti vairāk kā četrus gadus atpakaļ mums "ieskapēja" par praktikantu. Tieši tik vienkārši. Pazvanīja, teica ka ir praktikants - konditors, vai mēs ņemsim. Mēs, vēl tikko sākušas Tartes gaitas, šajā sfērā vel pilnīgi iesācēji, piekritām - katras rokas būs palīdzīgas, turklāt praktikants, kurš izmācījies konditorejas kursu. Kas gan tur varētu nebūt ok?
Un tad vienā super aktīvā rītā man virtuves durvīs stavēja sieviete ar milzīgu smaidu, sanitāro grāmatiņu rokās un nedaudz ar bērna aizrautību sacīja - labdien! Es te tagad pie jums strādāšu!
To, ka kaut kas īsti nav ok, varēja nojaust jau uzreiz, bet tikai ar laiku sapratām, ka mums neviens nav pateicis, ka konditors praktikants, ko mums atsūtīja, nav ne tuvu bijis reālām konditoru apmācībām, mums nebija ne mazākās nojausmas par to, kāds ir viņas fiziskais un mentālais veselības stāvoklis, mēs nezinājām neko. Tikai to, ka viņa mums trīs mēnešus nāks praksē. Kad zvanīju uz sociālo centru, man neko skaidri neatbildēja, tikai pateica, ka esot labs cilvēks.
Lēnām, no dienas dienā, mēs caur reālu pieredzi sapratām, ko Mārīte var un ko nevar, kas viņu satrauc un kas viņai patīk. To trīs mēnešu laikā nolēmām, ka gribam viņai dot iespēju arī strādāt tālāk par trauku mazgātāju. Likās - tā mēs varam dot iespēju cilvēkam, kam tas ir svarīgi un vajadzīgs, un... Mārīte mūs padarīja arī nedaudz par labākiem cilvēkiem. Vismaz es to tā izjutu. Turklāt - neviens tik ļoti nemīlēja savu darbu, kā Mārīte. Un arī mūs!
Un tad pienāca pirmā ārkārtas situācija. Vienā dienā mūsu Mārīti vairs no sociālā centra neizlaida. Protams, tas viss šķita loģiski un kā pagaidu risinājums – vispareizākais. Mēs pārorganizējām darbus, pielāgojāmies un mierinājām Mārīti - tas būs uz laiku, un pēc tam viņa varēs atkal nākt uz darbiņu. Tad pienāca vakcinācija, ārkārtas situācija jau atcelta, bet Mārīti nekur nelaiž. Rūpējoties par drošību, - tāds bija tas attaisnojums. Viņa stāstīja, kā strādājot turpat - šādi tādi darbiņi viņai tiek doti. Priecājās, ka var būt noderīga, un gaida, kad varēs tikt uz Tarti. Visi mani zvani uz sociālo centru atdūrās pret - covid situāciju, drošību, vēl nez cik attaisnojumiem. Vārdu sakot, - laidiet Mārīti vaļā no darba, un miers.
Septembrī mans mērs vairs neizturēja, un es gribēju saprast - kā ir iespējams, ka cilvēkus mēnešus tur izolācijā, attaisnojoties ar situāciju, kas ir mainījusies. Uz visiem maniem zvaniem atbildēja - mums no augšas ir tāds rīkojums.
Pateicoties manam burvīgajam draugam Dacei, kas zināja, kuras augšas uzrunāt un kuras augšu augšas uzrunāt, pēc tam mēs vairāku dienu skaidrošanas, jautāšanas un pārliecināšanas procesā... izcīnījām Mārīti. Izrādās - šādai neļaušanai strādāt nav bijis pamata.
Viņa atgriezās darbā manā dzimšanas dienā. Tie bija reāli svētki. Jēziņ, cik mēs bijām priecīgas! Mūsu Mārīte bija atpakaļ. Bet, lai tas notiktu, tas prasīja daudz spēka, neatlaidības un uzstājības.
Kāpēc es to šodien rakstu? Mūsu prieks bija īss. 20 dienas. Jo no rītdienas Màrìtei neļaus nākt uz darbu. Ārkārtas situācija.
Un man ir ļoti skumji - cik gan ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sistēmas. Mums visām šī ir ļoti skumja ziņa, jo skaidrs, ka šos cilvēkus atkal izolēs uz mēnešiem. Ārkārtas situāciju atcels un turpinās izolēt. Inerces un ērtības labad.
Jā, zinu, ir jārūpējas par drošību. Bet šīs nav rūpes par drošību. Šī ir vienkārši izolēšana. Un nākamreiz, kad Tarte tiks daudzināta kā labais piemērs, ka mēs nodarbinām cilvēkus ar invaliditāti, es izstāstīšu to otru pusi - kādas mums ir cīņas jāizcina pret ierēdniecisko sistēmu. Jo "jūs taču saprotiet- mēs esam par viņu atbildīgi". Yeah, right!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
