Cimdara apbrīnojamā profesionālā izgāšanās: kādi varētu būt tās cēloņi?
N. Andersons17.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijas jaunā sastāva izveidē bijušo Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāju un pašpasludinātās “Vēlēšanu ekspertu biedrības” priekšnieku Arni Cimdaru izkonkurējuši pēdīgākie sīkaļas un iesācēji.
Kopš 1996. gada par vēlēšanām un tautas nobalsošanām atbildīgais Arnis Cimdars pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām droši raudzījās uz savu kārtējo pārapstiprināšanu Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā — bet iesildīto krēslu negaidīti zaudēja.
Tagad, pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu noslēguma, saskaņā ar likumu jaunajam Rīgas domes sastāvam bija jāizvēl jauna pilsētas galvenā vēlēšanu komisija, kas organizē, nodrošina, uzrauga un koordinē visu vēlēšanu iecirkņu darbību attiecīgās pašvaldības teritorijā un skaita kopā balsošanas rezultātus.
Pavisam bija pieteikušies 32 gribētāji uz 14 vietām šajā te “pilsētas virskomisijā” (ieskaitot A. Cimdaru), kamēr uz priekšsēdētāja vietu bija pieteikušies 4 kandidāti (ieskaitot A. Cimdaru).
Pietiek jau rakstīja, ka iepriekšējais komisijas sastāvs ar gadiem saņēma arvien skarbāku kritiku: neskaitāmām šķirbainām iepriekšējās balsošanas urnām 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās (kas toreiz nāca par labu uzvarējušajai Saskaņai) 2020. gadā jau pievienojās sistemātiski gadījumi ar saslimušu vēlētāju neapmeklēšanu mājās un nepareizu aplokšņu apzīmogošanu, kas noveda pie simtiem balsu neieskaitīšanas.
Turklāt nepaslīdēja garām fakts, ka iepriekšējais komisijas sastāvs Jura Kokina vadībā līda vai no ādas ārā, lai CVK priekšā un Administratīvās apgabaltiesas priekšā attaisnotu šķirbaino balsu kastu pieskaitīšanu rezultātiem tajā reizē, kad tas bija izdevīgi Saskaņai, bet tikpat ļoti negribēja pieskaitīt kļūdaini apzīmogotās aploksnes, kad tas varēja nebūt par labu Saskaņai.
Tāpēc nevienu neizbrīnīja mediju publiskots fakts, ka 2017. gada vēlēšanu uzvarētāji izrādījās atalgojuši J. Kokinu ar vienu no slavenajiem “konsultēšanas līgumiem” Rīgas Satiksmē, kas galvenajam balsu skaitītājam ienesis 75 tūkstošus eiro. Vēl vairāk: galvenais balsu skaitītājs bijis partijas biedrs un lielziedotājs trīs pašvaldību vēlēšanu uzvarētāju sarakstiem!
Uz šāda fona nepārsteidz, ka J. Kokins pat nemēģināja vēlreiz tikt pārvēlēts Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijas priekšnieka amatā. Pretendēja toties Māris Zviedris, Edgars Rezebergs, Biruta Bēra un Arnis Cimdars. Pirmie trīs uz A. Cimdara fona izskatās pēc pirmkursniekiem salīdzinājumā ar MBA grāda īpašnieku.
Tomēr par Rīgas galveno vēlēšanu rīkotāju kļuvis Māris Zviedris — bijis gan balsu skaitītājs, gan pats kandidējis vēlēšanās (protams, ne Rīgā), ikdienā ir zemessargs un Ziemeļu izpilddirekcijas Teritorijas uzturēšanas daļas vadītājs.
Bijušais CVK priekšnieks, “Vēlēšanu ekspertu biedrības” priekšnieks sakoda zobus, lai kandidētu kaut uz vienkārša locekļa amatu Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijā. Un izgāzās arī tur — komisijā ievēlēja Ligitu Vircavu (pensionēta ķīmiķe), Inesi Žīguri (kādas firmas grāmatvede), Jāni Ābolu (jurists), Aigu Augustovu (tiesu izpildītāja), Diānu Baķi (JKP biroja vadītāja), Līgu Badūni (juriste), Inesi Žurovsku (domes referente), Sanitu Segliņu (Vienotības ģenerālsekretāra vietniece), Kārli Kamradzi (zemessargs), Ilonu Turkovsku (Imantas kultūras centra darbiniece), Ginteru Kublinski (students un pārdevējs), Reini Upenieku (pasniedzējs), Ludmilu Lūsi un Viktoru Harlamovu (abi pēdējie — pensionāri).
Vēl vairāk — komisijā netika pārvēlēta arī līdzšinējā komisijas priekšsēdētāja vietniece un sekretāre Ginta Kaire-Mače. Viņa kā papildu kvalifikāciju bija norādījusi piedalīšanos tajā pašā “Vēlēšanu ekspertu biedrībā”. Jāsecina, ka dalību šajā biedrībā var uzskatīt par “toksisku”.
Paskatoties ziņu arhīvos, redzams: savulaik Juris Kokins arī bijis CVK loceklis, kuru Saeima šajā amatā savulaik iecēlusi ar “šleseristu” gādību. Kad viņa termiņš darbam CVK beidzās (toties nebeidzās CVK toreizējā priekšnieka A. Cimdara pilnvaras), tad J. Kokins iekārtojies par Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijas priekšnieku.
Tomēr vecā koleģiālā saikne starp A. Cimdaru, kurš arvien sēdēja CVK vadībā, un J. Kokinu nepazuda: kad nesmukumus balsošanā Rīgā konstatējušie kandidāti vai novērotāji mēģināja sūdzēties CVK par dažādiem pārkāpumiem, tad sūdzības tika “noairētas”, un CVK slēdziens atbalstīja J. Kokinam vajadzīgo nostāju. Ja kandidāti to pārsūdzēja tiesā, tad CVK tiesas priekšā aizstāvēja J. Kokina versiju jau kā savējo.
Bet pēc A. Cimdara negaidītās izkrišanas no CVK tieši J. Kokins bija tas, kas bez konkursa pieņēma darbā A. Cimdaru pie sevis — protams, kā “konsultantu” uz domes ārkārtas vēlēšanu sagatavošanas laiku.
Tā kā J. Kokins savulaik (atreferējot viņa teikto) esot “gājis garām Rīgas Satiksmei, kur viņam pēkšņi piedāvājuši 75 tūkstošus vērtu līgumu par autostāvvietu novērošanu”, tad šādu “lēmumu” labākajā garā J. Kokins bija bez darba palikušajam čomam piedāvājis darba līgumu kā... “padomniekam Covid-19 epidemioloģiskās drošības jautājumos”. (Informācijai: A. Cimdars pēc izglītības ir būvinženieris, bijis Lauksaimniecības universitātē atbildīgais par kopmītnēm, dejojis tautas deju ansamblī “Ritums”.)
Līdz ar to nav brīnums, ka A. Cimdaram — neraugoties uz savu it kā nesalīdzināmi augstāko kvalifikāciju — pēc izmešanas no CVK nav izdevies iekārtoties starp balsu skaitītājiem Rīgā. Var izteikt slēdzienu, ka vēlēšanu organizēšanas un balsu skaitīšanas drošības jautājumos uz viņu šobrīd skatās kā uz daļu no problēmas, ne daļu no risinājuma.
Līdz ar to būvinženierim un tautas danču dejotājam A. Cimdaram ir visas iespējas uzrādīt sekmes darba meklējumos savā jaunatklātajā talantu jomā — epidemioloģiskajā drošībā.
Iepriekš par tēmu: “Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija – nejēgu un vatņiku perēklis”
https://www.pietiek.com/raksti/rigas_pilsetas_velesanu_komisija__nejegu_un_vatniku_pereklis
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
