“Cīņa ar korupciju bez cīņas ar korupcionāriem ir liekulība.” Aleksejs Navaļnijs
Ex-seržants29.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šādu virsrakstu virknē rietumvalstu izdevumu tika publicēts Krievijā ieslodzījumā esošā Alekseja Navaļnija raksts. Raksts tika publicēts 20.augustā - datumā, kad tieši gadu atpakaļ Krievijas specdienesti mēģināja noindēt pazīstamo opozicionāru. Ar pilnu raksta tekstu krievu valodā var iepazīties šeit: https://navalny.com/p/6526/. Īsumā pieskaršos galvenajām rakstā paustajiem atzinumiem, kā arī sniegšu savu skatījumu uz problēmu.
A.Navaļnijs ir plaši pazīstams kā korupcionāru atmaskotājs Krievijā, tāpēc šaubīties par viņa kompetenci šajā jautājumā laikam nevajadzētu. Viena no raksta pamatdomām - korupcija, ko rietumvalstis mēģina “nepamanīt”, ir galvenais iemesls, kāpēc tās cieš sakāvi savā ārpolitikā, un šajā kontekstā tiek pieminētas tādas valstis kā Irāka un Afganistānā.
Autors raksta: “Visu veidu reliģiskiem ekstrēmistiem ir vieglāk izvērst propagandu, ja viņu pretinieki (mana piezīme - domāta vietējā valdošā elite) pārvietojas pa savu trūcīgo valstu ielām ar Rolls Royce.” Šeit grūti oponēt, kaut gan, ja runā par Afganistānu, kas šodien ir ziņu topā, tad šis, protams, nav vienīgais iemesls, un par to bija runa manā rakstā, kas tika publicēts Pietiek portālā 23.augustā.
Turpinājumā Navaļnijs raksta, ka korupcijas īpatnība autoritārās valstīs ir tas, ka 90% nozagtās naudas tiek glabāta rietumvalstīs un tas stipri atvieglo cīņu ar šo parādību. Bagātniekam no korumpētas valsts, kas iegādājies kādu ekskluzīvu kustamo vai nekustamo īpašumu, būtu jāpieprasa pierādījumi līdzekļu izcelsmei, un, ja šo pierādījumu nav vai tie ir nepārliecinoši, tad īpašumam tiek uzlikts arests.
Izskatās viss vienkārši, un rietumvalstīs ir arī sakārtota likumdošana šajā sfērā, nepieciešama tikai griba, lai to veiktu, diemžēl tas nestrādā attiecībā uz tā saucamajām politiski nozīmīgām personām un viņu pietuvinātiem. Piemēram, nav dzirdēts, ka attiecībā uz kādas nenosauktas plašas valsts prezidenta tuviniekiem, viņa mīļākajām vai pietuvinātajiem oligarhiem šāda pārbaudes procedūra tiktu piemērota, kaut gan šie īpašumi vairāk vai mazāk ir apzināti, turklāt tie nemaz netiek slēpti no to īpašnieku puses.
Varētu likties, kas tur slikts - nozagtā nauda tiek ieguldīta rietumvalstu ekonomikā veicinot to attīstību, un tas, ka apzagto valstu iedzīvotāji slīgst nabadzība ir viņu pašu problēma, ja jau pacieš savus kaklakungus. Šāda pieeja ir tuvredzīga.
Pirmkārt, tie,kas pieraduši pie koruptīviem darījumiem savās valstīs darīs to arī citur, un, ja pretspara nebūs, tad lēnām, bet konsekventi kādreiz visnotaļ demokrātiska valsts pārvērtīsies par zemi, kur valsts amati tiek pirkti, vēlēšanas ir fikcija un tiesas gatavo spriedumus pēc pasūtījuma, savukārt no “siles” atstumtie patstāvīgi dzīvos stresā, lauzot galvu, kā izvairīties no nodokļu nomaksas pēc principa “valsts čakarē mani, es čakarēju valsti”.
Otrkārt, ir valstis, kas korupciju izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai. Interesējošā valstī tieši vai pastarpināti tiek pirkti politiķi, mediji un finansētas veselas partijas. Visas šie ietekmes līdzekļi tiek aktivizēti vajadzīgajā brīdī, piemēram, pirms vēlēšanām. Un tas arī ir hibrīdkarš jeb, kā to savā militārajā doktrīnā ir definējis KF Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, - asimetriskā atbilde.
Korumpants, realizējot koruptīvu darījumu, cer ne vien gūt materiālu labumu, bet arī izbaudīt morālu gandarījumu līdzīgi kā sifilitiķis,kas apzināti mēģina aplipināt apkārtējos un padarīt tos līdzīgus sev.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
