“Cīņa ar korupciju bez cīņas ar korupcionāriem ir liekulība.” Aleksejs Navaļnijs
Ex-seržants29.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šādu virsrakstu virknē rietumvalstu izdevumu tika publicēts Krievijā ieslodzījumā esošā Alekseja Navaļnija raksts. Raksts tika publicēts 20.augustā - datumā, kad tieši gadu atpakaļ Krievijas specdienesti mēģināja noindēt pazīstamo opozicionāru. Ar pilnu raksta tekstu krievu valodā var iepazīties šeit: https://navalny.com/p/6526/. Īsumā pieskaršos galvenajām rakstā paustajiem atzinumiem, kā arī sniegšu savu skatījumu uz problēmu.
A.Navaļnijs ir plaši pazīstams kā korupcionāru atmaskotājs Krievijā, tāpēc šaubīties par viņa kompetenci šajā jautājumā laikam nevajadzētu. Viena no raksta pamatdomām - korupcija, ko rietumvalstis mēģina “nepamanīt”, ir galvenais iemesls, kāpēc tās cieš sakāvi savā ārpolitikā, un šajā kontekstā tiek pieminētas tādas valstis kā Irāka un Afganistānā.
Autors raksta: “Visu veidu reliģiskiem ekstrēmistiem ir vieglāk izvērst propagandu, ja viņu pretinieki (mana piezīme - domāta vietējā valdošā elite) pārvietojas pa savu trūcīgo valstu ielām ar Rolls Royce.” Šeit grūti oponēt, kaut gan, ja runā par Afganistānu, kas šodien ir ziņu topā, tad šis, protams, nav vienīgais iemesls, un par to bija runa manā rakstā, kas tika publicēts Pietiek portālā 23.augustā.
Turpinājumā Navaļnijs raksta, ka korupcijas īpatnība autoritārās valstīs ir tas, ka 90% nozagtās naudas tiek glabāta rietumvalstīs un tas stipri atvieglo cīņu ar šo parādību. Bagātniekam no korumpētas valsts, kas iegādājies kādu ekskluzīvu kustamo vai nekustamo īpašumu, būtu jāpieprasa pierādījumi līdzekļu izcelsmei, un, ja šo pierādījumu nav vai tie ir nepārliecinoši, tad īpašumam tiek uzlikts arests.
Izskatās viss vienkārši, un rietumvalstīs ir arī sakārtota likumdošana šajā sfērā, nepieciešama tikai griba, lai to veiktu, diemžēl tas nestrādā attiecībā uz tā saucamajām politiski nozīmīgām personām un viņu pietuvinātiem. Piemēram, nav dzirdēts, ka attiecībā uz kādas nenosauktas plašas valsts prezidenta tuviniekiem, viņa mīļākajām vai pietuvinātajiem oligarhiem šāda pārbaudes procedūra tiktu piemērota, kaut gan šie īpašumi vairāk vai mazāk ir apzināti, turklāt tie nemaz netiek slēpti no to īpašnieku puses.
Varētu likties, kas tur slikts - nozagtā nauda tiek ieguldīta rietumvalstu ekonomikā veicinot to attīstību, un tas, ka apzagto valstu iedzīvotāji slīgst nabadzība ir viņu pašu problēma, ja jau pacieš savus kaklakungus. Šāda pieeja ir tuvredzīga.
Pirmkārt, tie,kas pieraduši pie koruptīviem darījumiem savās valstīs darīs to arī citur, un, ja pretspara nebūs, tad lēnām, bet konsekventi kādreiz visnotaļ demokrātiska valsts pārvērtīsies par zemi, kur valsts amati tiek pirkti, vēlēšanas ir fikcija un tiesas gatavo spriedumus pēc pasūtījuma, savukārt no “siles” atstumtie patstāvīgi dzīvos stresā, lauzot galvu, kā izvairīties no nodokļu nomaksas pēc principa “valsts čakarē mani, es čakarēju valsti”.
Otrkārt, ir valstis, kas korupciju izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai. Interesējošā valstī tieši vai pastarpināti tiek pirkti politiķi, mediji un finansētas veselas partijas. Visas šie ietekmes līdzekļi tiek aktivizēti vajadzīgajā brīdī, piemēram, pirms vēlēšanām. Un tas arī ir hibrīdkarš jeb, kā to savā militārajā doktrīnā ir definējis KF Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, - asimetriskā atbilde.
Korumpants, realizējot koruptīvu darījumu, cer ne vien gūt materiālu labumu, bet arī izbaudīt morālu gandarījumu līdzīgi kā sifilitiķis,kas apzināti mēģina aplipināt apkārtējos un padarīt tos līdzīgus sev.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
