“Cīņa ar korupciju bez cīņas ar korupcionāriem ir liekulība.” Aleksejs Navaļnijs

A.Navaļnijs ir plaši pazīstams kā korupcionāru atmaskotājs Krievijā, tāpēc šaubīties par viņa kompetenci šajā jautājumā laikam nevajadzētu. Viena no raksta pamatdomām - korupcija, ko rietumvalstis mēģina “nepamanīt”, ir galvenais iemesls, kāpēc tās cieš sakāvi savā ārpolitikā, un šajā kontekstā tiek pieminētas tādas valstis kā Irāka un Afganistānā.

Autors raksta: “Visu veidu reliģiskiem ekstrēmistiem ir vieglāk izvērst propagandu, ja viņu pretinieki (mana piezīme - domāta vietējā valdošā elite) pārvietojas pa savu trūcīgo valstu ielām ar Rolls Royce.” Šeit grūti oponēt, kaut gan, ja runā par Afganistānu, kas šodien ir ziņu topā, tad šis, protams, nav vienīgais iemesls, un par to bija runa manā rakstā, kas tika publicēts Pietiek portālā 23.augustā.

Turpinājumā Navaļnijs raksta, ka korupcijas īpatnība autoritārās valstīs ir tas, ka 90% nozagtās naudas tiek glabāta rietumvalstīs un tas stipri atvieglo cīņu ar šo parādību. Bagātniekam no korumpētas valsts, kas iegādājies kādu ekskluzīvu kustamo vai nekustamo īpašumu, būtu jāpieprasa pierādījumi līdzekļu izcelsmei, un, ja šo pierādījumu nav vai tie ir nepārliecinoši, tad īpašumam tiek uzlikts arests.

Izskatās viss vienkārši, un rietumvalstīs ir arī sakārtota likumdošana šajā sfērā, nepieciešama tikai griba, lai to veiktu, diemžēl tas nestrādā attiecībā uz tā saucamajām politiski nozīmīgām personām un viņu pietuvinātiem. Piemēram, nav dzirdēts, ka attiecībā uz kādas nenosauktas plašas valsts prezidenta tuviniekiem, viņa mīļākajām vai pietuvinātajiem oligarhiem šāda pārbaudes procedūra tiktu piemērota, kaut gan šie īpašumi vairāk vai mazāk ir apzināti, turklāt tie nemaz netiek slēpti no to īpašnieku puses.

Varētu likties, kas tur slikts - nozagtā nauda tiek ieguldīta rietumvalstu ekonomikā veicinot to attīstību, un tas, ka apzagto valstu iedzīvotāji slīgst nabadzība ir viņu pašu problēma, ja jau pacieš savus kaklakungus. Šāda pieeja ir tuvredzīga.

Pirmkārt, tie,kas pieraduši pie koruptīviem darījumiem savās valstīs darīs to arī citur, un, ja pretspara nebūs, tad lēnām, bet konsekventi kādreiz visnotaļ demokrātiska valsts pārvērtīsies par zemi, kur valsts amati tiek pirkti, vēlēšanas ir fikcija un tiesas gatavo spriedumus pēc pasūtījuma, savukārt no “siles” atstumtie patstāvīgi dzīvos stresā, lauzot galvu, kā izvairīties no nodokļu nomaksas pēc principa “valsts čakarē mani, es čakarēju valsti”.

Otrkārt, ir valstis, kas korupciju izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai.  Interesējošā valstī tieši vai pastarpināti tiek pirkti politiķi, mediji un finansētas veselas partijas. Visas šie ietekmes līdzekļi tiek aktivizēti vajadzīgajā brīdī, piemēram, pirms vēlēšanām. Un tas arī ir hibrīdkarš jeb, kā to savā militārajā doktrīnā ir definējis KF Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, - asimetriskā atbilde.

Korumpants, realizējot koruptīvu darījumu, cer ne vien gūt materiālu labumu, bet arī izbaudīt morālu gandarījumu līdzīgi kā sifilitiķis,kas apzināti mēģina aplipināt apkārtējos un padarīt tos līdzīgus sev.

Novērtē šo rakstu: