Cīņa par "Citadeles" pīrāgu: amerikāņu un "bāleliņu" partnerības gals

Daudzsološais partnerības dokuments

Iepriekšējiem mēģinājumiem beidzoties neveiksmīgi, 2014. gada pavasarī no jauna sākās sacīkstes par valstij piederošo AS Citadele banka 75% akciju paketi. Privatizācijas aģentūra šo pasākumu savos konfidenciālajos dokumentos dēvēja par Project Centurion.

15. aprīlī „investīciju kompānijas” Ripplewood izpilddirektors Kristofers Minetians un SIA Callidus Capital 50% kapitāldaļu īpašnieks, bijušais Nordea bankas darbinieks Valdis Siksnis parakstīja trīs lappuses garu „indikatīvo nosacījumu uzskaitījumu” par „provizorisko sadarbību starp Ripplewood Advisors LLC un Callidus Capital, kopīgi iegūstot Citadele bankas akcijas Latvijā”.

Trīs lappuses garais dokuments nebija oficiāli nosaukts ne par līgumu, ne par vienošanos, taču tajā bija detalizēti aprakstītas Ripplewood un Callidus attiecības itin visā, kas saistīts ar Citadele bankas akciju iegādi, bankas pārvaldi un iespējamu tālākpārdošanu. Konkrētā „vietējiem bāleliņiem” paredzētā akciju daļa nebija minēta, taču Dienai vairākkārt ir pieminēti 22,5% akciju.

Līdz ar to darījums varēja būt izcili ienesīgs ne tikai amerikāņiem, bet arī Callidus Capital un personām, kas, iespējams, stāvēja aiz šīs SIA: šāda akciju porcija, kā izrādījās 2014. gada rudenī, oficiāli būtu izmaksājusi virs 16 miljoniem eiro (realitātē – vēl daudz mazāk), savukārt tagad, dažus gadus vēlāk ir vērta jau vismaz 80-90 miljonus eiro.

Taču ne pie kādām bankas akcijām Callidus Capital tā arī netika un pēc ilgstošām pārrunām un galīga atteikuma 2015. gada vasarā vērsās ar pieteikumu Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, pietiekami detalizēti aprakstot notikumus pēc attiecību izjukšanas ar amerikāņiem.

Idilles brutālās beigas

Kā izriet no pieteikuma, 2014. gada 22. aprīlī Citadele bankas pārdošanas konsultants Société Générale S.A. ir gan Callidus, gan Ripplewood informējis, ka tiem ir tiesības veidot konsorciju, lai kopīgi piedalītos bankas akciju iegādē.

Vienlaikus gan konsultants norādījis, ka kompāniju sākotnējos piedāvājumos atšķiras vairākas detaļas, un ierosinājis iesniegt kopēju piedāvājumu. „Amerikāņi” un „pašmāju bāleliņi” to arī izdarījuši, cita starpā oficiāli norādot, ka ir nodibinājuši partnerību akciju iegādei, un arī oficiāli vienojās par iegādes darījuma izmaksu sadali.

Vēl vairāk, 10. jūnijā abi „partneri” kopīgi iesnieguši Société Générale dokumentu – „saistošo piedāvājumu”, kura pirmajā punktā skaidri un gaiši norādīts, ka Ripplewood un Callidus ir izveidojuši kopēju partnerību un par to informē visas ieinteresētās trešās personas.

Taču tad idille beidzās, jautājums tikai – kurā brīdī un kādu iemeslu dēļ? Pieteikumā Latvijas tiesai Callidus Capital min 2015. gada aprīli, kad lēmums par bankas pārdošanu Ripplewood vadītajam konsorcijam – kura sastāvā Callidus intereses oficiālu nebija pieminētas – jau sen bija pieņemts.

Tikai tad starp tagadējo prasītāju un atbildētāju esot radušās domstarpības par nodibinātās partnerības „raksturu un mērogiem”. Ja precīzāk, šajā brīdī Ripplewood apstrīdējis faktu, ka abas puses vispār būtu noslēgušas kādu partnerības līgumu, līdz ar ko Callidus arī neesot nekādu tiesību šai sakarā.

Gandrīz precīzi gadu pēc „indikatīvo nosacījumu uzskaitījuma” parakstīšanas Ripplewood oficiālais saimnieks, tagadējais Citadele bankas padomes priekšsēdētājs Timotijs Kolinss (attēlā) skaidri un gaiši pavēstījis Callidus, ka „2014. gada 15. aprīļa nosacījumu lapa nebija saistošs līgums”.

Savukārt punktu pielikusi Ripplewood pārstāvju – ASV juridiskās kompānijas Cravath, Swaine & Moore tā paša gada 4. maija oficiālā vēstule ar apliecinājumu, ka „Ripplewood nav nekādu pienākumu pret Callidus indikatīvo nosacījumu lapas ietvaros”. Šajā brīdī „bāleliņiem” vairs nebija nekādu šaubu – viņi ir „uzmesti”, un kaut ko mainīt var tikai tiesa.

Skaidrību sniedz Ņujorkas tiesas materiāli

Bet kā gan varēja būt tā, ka ilgus mēnešus pēc Laimdotas Straujumas valdības steidzīgi, pēdējā mirklī pirms pilnvaru beigām pieņemtajā lēmumā par bankas akciju paketes pārdošanu Ripplewood vadītajam konsorcijam Callidus par „uzmešanu” neuztraucās, kaut oficiāli šī konsorcija sastāvā nebija?

Lielāku skaidrību par to sniedz ASV, Ņujorkas tiesas materiāli, - kā izrādās, arī tur ir notikusi tiesvedība par to, vai Callidus vispār ir tiesības pieprasīt, lai strīdu ar Ripplewood izskata Latvijas tiesas.

Ņujorkas tiesas publiskajos materiālos atrodams šāds dokumenta parakstīšanai sekojušo notikumu izklāsts: patiesībā jau 2014. gada vasaras beigās Callidus pārstāvji esot „izteikuši bažas, ka viņu darbs netiks atalgots”, un pēc tam „puses turpināja sarunas par jaunu vienošanos, un 2014.gada oktobrī tika noslēgta jauna vienošanās”.

Šīs vienošanās dokuments Dienai pieejamajos tiesvedību materiālos nav atrodams, taču par tā saturu pietiekami skaidri liecina no tiesvedības dokumentiem izrietošais - nākamajos mēnešos Callidus neizteica saviem „partneriem” nekādas jaunas „bažas” un ar notikumu gaitu bija apmierināti.

Viss mainījies 2015.gada 29.martā, - tad „īsi pirms tam, kad Citadeles pārņemšanai bija jānoslēdzas, atbildētāji nosūtīja e-pastu uz Ripplewood biroju Ņujorkā, pieprasot kompensāciju, kas nebija iekļauta 2014.gada oktobrī noslēgtajā vienošanās dokumentā”.

Tad arī no amerikāņiem ticis saņemts strups atteikums, savukārt tiesā viņi liecinājuši, ka aprīļa vienošanās esot bijusi tikai un vienīgi “provizorisku nosacījumu saraksts”, kurā aprakstītas “dažas potenciālā darījuma iezīmes, pieminot, ka puses piedalīsies tālākā ierosinātā darījuma izpētē”.

Amerikāņiem neizdodas nepieļaut izskatīšanu Latvijas tiesās

ASV tiesās Ripplewood neveicās, - izbijušajiem „partneriem” tā arī neizdevās pierādīt, ka Callidus un Ripplewood strīds vispār nav skatāms Latvijas tiesās. Savukārt tiesvedības pašmāju tiesās līdz šim ir noritējušas ar mainīgiem panākumiem.

Vispirms Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2016.gada jūnijā tiesvedību izbeidza, jo piekrita Ripplewood viedokli, ka lieta neesot pakļauta Latvijas jurisdikcijai. Taču tad Rīgas apgabaltiesa lēmumu atcēla, savukārt atkārtotā izskatīšanā Vidzemes priekšpilsētas tiesā Callidus prasība tika apmierināta.

Ar to gan viss nebeidzās. Kurzemes apgabaltiesa atkal nolēma, ka lieta neesot piekritīga Latvijas tiesai, un beigu beigās tiesvedība nonāca Augstākajā tiesā, kur Ripplewood šā gada jūnijā cieta pagaidām vissmagāko sakāvi, nozares pārstāvjiem liekot pārspriest advokāta Romualda Vonsoviča ietekmes zudumu tiesnešu vidū. R. Vonsoviča birojā Dienai komentārus nesniedza.

Šajā izskatīšanas reizē lietai jau tika pievienoti ASV Ņujorkas štata Apelācijas un Augstākās tiesas nolēmumi, ar kuriem tiesvedība ASV tiesās starp atbildētāju un prasītāju bija izbeigta ar pamatojumu – strīds neatbilst ASV normatīvajiem piekritības kritērijiem un tāpēc nav pakļauts ASV tiesu jurisdikcijai.

ASV apelācijas instances tiesa savā nolēmumā īpaši bija norādījusi – pat gadījumā, ja formāli pastāvētu pamats lietas piekritībai ASV tiesām, lieta tik un tā būtu nosūtāma izskatīšanai Latvijas tiesās uz tā pamata, ka strīdīgais darījums ir noticis Latvijā.

Kāds bija „nozīmīgais ieguldījums”?

Saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumu tagad kārtējā lietas izskatīšana paredzēta Kurzemes apgabaltiesā, un arī ar to tā, visticamākais, nebeigsies. Taču arī līdzšinējie tiesvedības materiāli sniedz netiešas norādes par būtiskāko – kā tieši notika lēmuma pieņemšana par Citadeles akciju pārdošanu, kādas aizkulišu spēles un kādā izpildījumā tās notika.

Par to, kā tieši Callidus, ar to saistītās un aiz kompānijas, iespējams, stāvējušās personas ir līdzdarbojušās „partnerības” mērķu sasniegšanā, lielā vienprātībā vēl joprojām klusē ne tikai Privatizācijas aģentūras vadība, bet arī iesaistītie politiķi un arī paši nu jau bijušie partneri.

Tikmēr Callidus pieteikumā tiesai ir nepārprotami minēts, ka uzņēmums ir devis „nozīmīgu ieguldījumu” partnerības darbībā un veiksmīgā akciju iegādes transakcijas pabeigšanā. Callidus esot gan iesaistījies pārrunās ar „institūciju, kas pārstāvēja Latvijas valsti šajā projektā”, gan bijis līdzdalīgs biznesa plānu sagatavošanā un arī piedalījies Citadele bankas due diligence izpētē.

2014. gada septembrī Diena nāca klajā ar publikāciju, kurā pirmoreiz bija aprakstīts Callidus pārstāvja V. Sikšņa un augstu valsts amatpersonu kopējais „atpūtas brauciens” uz Gruziju tieši laikā, kad tika izlemts Citadeles pārdošanas jautājums. Vai arī šis brauciens bija „nozīmīgā ieguldījuma” sastāvdaļa – un kāpēc publikācijai sekojušajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārbaudē nekas prettiesisks netika konstatēts? Par to – nākamajā publikācijā.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: