Iesaki rakstu: 
Latvija šobrīd atrodas krustcelēs, kur lēmums par izstāšanos no Konvencijas pret vardarbību (1) kļūst ne tikai par juridisku, bet arī vērtību izvēli. Ja mēs izstātos, Latvija kļūtu par vienīgo Eiropas Savienības valsti, kas vienpusēji aizietu no starptautiska cilvēktiesību dokumenta. Tas nozīmētu soli atpakaļ — ne tikai no Eiropas Padomes, bet arī no tās vērtību telpas, kurā cilvēka dzīvība, drošība un cieņa ir visaugstākā valsts prioritāte.
Šo situāciju nevar salīdzināt ar tām valstīm, kas konvenciju vēl nav ratificējušas. Izstāšanās nozīmē ko citu — atteikšanos no kopīgas vienošanās, ko mēs paši esam parakstījuši un apstiprinājuši. Tā ir robežas pārkāpšana atpakaļ, prom no tiesiskuma loka, uz kuru esam mērķtiecīgi gājuši kopš neatkarības atjaunošanas.
Kad demokrātijas iestājas, autoritārie režīmi izstājas
Vienīgā valsts, kas pēdējos gados izstājusies no starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, ir kaimiņu agresorvalsts, kura sistemātiski grauj starptautisko tiesību sistēmu.
Tā izstājās no Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas (2), un pavisam nesen – no spīdzināšanas konvencijas (3). Vai mēs patiešām vēlamies, lai mūsu valsts nonāk tajā pašā rindā, kur tie, kas atsakās no cilvēktiesību kontroles un uzraudzības?
Demokrātiskas un tiesiskas valstis rīkojas pretēji — tās paplašina cilvēktiesību aizsardzības mehānismus, pilnveido upuru atbalsta sistēmas un meklē kopīgu valodu ar starptautiskajiem partneriem. Tāpēc nav pārsteigums, ka, piemēram, Ukraina ratificēja Konvenciju pret vardarbību tieši kara laikā — brīdī, kad vardarbība un cilvēka cieņas aizsardzība kļuva par izdzīvošanas jautājumu.
Cilvēktiesību lietussargs
Eiropas Padomes un ANO konvencijas, Eiropas Savienības regulējums, Latvijas nacionālie likumi, tie kopā veido vienotu cilvēktiesību lietussargu. Zem šī lietussarga atrodas valstis, kurām cilvēks ir vērtība pats par sevi, nevis tikai instruments valsts politikai.
Šis kopīgais aizsardzības mehānisms nozīmē, ka mēs vienojamies par drošības standartu – par tiesībām dzīvot bez bailēm, bez vardarbības un bez apdraudējuma.
Izstāšanās no konvencijas nozīmētu izkāpt no šī kopīgā aizsardzības loka. Tā ir ne tikai politiska izvēle, bet eksistenciāla norobežošanās no Rietumu vērtību kopuma, kurā Latvija vairāk nekā trīsdesmit gadus ir meklējusi savu vietu.
Rietumu aplis
Var izmantot vienkāršu, bet precīzu simbolu. Rietumu demokrātijas ir kā cilvēku aplis, kas sadevušies rokās, aizsargājot kopīgās vērtības. Šajā aplī mēs sargājam viens otru, stāvot plecu pie pleca.
Un tad kāds cilvēks izkāpj ārā. Aplī paliek tukšums. Tas, kurš izkāpj, paliek viens — bez aizsardzības, bez kopīgas balss un bez atbalsta. Tieši tā notiek, kad valsts izstājas no kopīgas cilvēktiesību sistēmas: tā zaudē ne tikai juridisku drošību, bet arī politisku plecu.
Vēstures brīdinājums
Šādam solim ir arī vēsturisks precedents. Vienīgā no mūsdienu Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas reiz izstājās no Eiropas Padomes, bija Grieķija — 1969. gadā, kad pie varas nāca militārā hunta. Tā nebija demokrātijas stiprināšana, bet tās sabrukums. Grieķija atgriezās Eiropas Padomē tikai tad, kad atguva demokrātisku iekārtu. (4)
Šis piemērs atgādina, ka no cilvēktiesību sistēmām parasti izstājas tās valstis, kuras novēršas no demokrātijas ceļa. Latvijai, kuras identitāte balstās brīvībā un piederībā Eiropas vērtībām, šādam ceļam nevajadzētu būt pat hipotētiskam.
Tiesiskuma izvēle
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, lūdzot Venēcijas komisijai paātrinātā kārtībā sniegt atzinumu par iespējamās izstāšanās sekām, izvēlējās tiesiskuma ceļu, nevis ideoloģisko.
Šis solis nav padevība “ārvalstu spiedienam”, kā mēdz teikt populistiski politiķi, bet valsts atbildības apliecinājums – vēlme rīkoties, balstoties starptautiskajos principos, likuma varā un tiesiskajā pārbaudē.
Venēcijas komisija, kas konsultē vairāk nekā 60 valstis demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos, vērtēs tiesiskās sekas, Latvijai veicot šādu bezprecedenta soli un potenciāli apdraudot kopīgo Eiropas Padomes tiesiskuma arhitektūru. Tas ir godīgs, un nobriedis veids, kā pieņemt lēmumus, kas ietekmē valsts reputāciju un cilvēku drošību.
Noslēgumā
Konvencija pret vardarbību nav ideoloģisks dokuments. Tā ir vienošanās par cilvēka drošību – par to, ka neviena sieviete, vīrietis vai bērns nedrīkst dzīvot bailēs no vardarbības.
Izstāšanās no tās nozīmētu, ka Latvija atsakās no šīs kopīgās vienošanās. Tā būtu izvēle atstāt apli, kurā mēs līdz šim stāvējām kopā ar citām Eiropas demokrātijām.
Un varbūt īstais jautājums šodien nav, vai mēs gribam palikt Konvencijā pret vardarbību. Jautājums ir — vai mēs gribam palikt Eiropas vērtību aplī, kur cilvēka cieņa nav apspriežama vērtība.
Vai vēlamies palikt humānajā pasaules pusē?
Izmantotie avoti:
1) Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;
2) CM/Res(2022)3 - Resolution on legal and financial consequences of the cessation of membership of the Russian Federation in the Council of Europe (Adopted by the Committee of Ministers on 23 March 2022 at the 1429bis (extraordinary) meeting of the Ministers' Deputies)
3) Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem izturēšanās un soda veidiem
(United Nations Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment). Tā tika pieņemta 1984. gadā, stājās spēkā 1987. gadā, un šobrīd to ir ratificējušas vairāk nekā 170 valstis, tai skaitā Latvija (1992).
4) Grieķija atgriezās Eiropas Padomē 1974. gada novembrī, uzreiz pēc tam, kad tika gāzta militārā hunta (tā sauktā “pulku diktatūra”), kas valdīja no 1967. gada līdz 1974. gada jūlijam. Šis notikums tiek izmantots starptautiskās tiesībās kā klasisks piemērs, ka izstāšanās no cilvēktiesību mehānismiem notiek tikai diktatūrās, bet atgriešanās — kopā ar demokrātijas atjaunošanu.
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
