“Cīņu ar vējdzirnavām” var uzvarēt!
Dainis Lemešonoks, provinciāls publicists20.01.2026.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
“Cīņu ar vējdzirnavām” var uzvarēt! Īpaši tāpēc, ka protestiem pret vēja parku ierīkošanu paveras plašs iespēju logs – jau sākusies 15.Saeimas vēlēšanu kampaņa. Partiju bailes sadusmot vēlētājus kļūst daudzkārt spēcīgākas par citiem apsvērumiem.
Šis ir “lielās politikas” veidotāju vājais punkts, un uz to protestētājiem jāspiež ar visu spēku un prasmi. Gaidāmo vēlēšanu ēnā valdībā mazinās vēlme ziņot Briselei par sasniegumiem atjaunojamās enerģētikas vairošanā. Tāpat – saskatīt ekonomikas plauksmi vēja parkos ieguldītajās vai plānotās investīcijās. Stājas spēkā brutāli vienkārša aritmētika: cik balsis spēj dot šie uzņēmēji, cik – cilvēki, kuri iebilst viņu plāniem, un to līdzjutēji.
Tādi rēķini ļauj partijām, tāpat enerģētikas un ekonomikas ministriem Kasparam un Viktoram Valainim (abi no ZZS) skaidrāk saprast: vēja parku projekti spēj smagi aizskart citu likumīgās tiesības, gandējot viņu dzīves telpu un mazinot īpašuma vērtību. Protams, pašvaldību darbu regulējošos likumus neviens nav atcēlis, taču viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars (JV), šķiet, nolēmis savai politiskajai karjerai likt punktu, mazinot arī premjerpartijas izredzes.
Pieļauju, pat viszvērinātākais atjaunīgās enerģētikas cildinātājs negrib atpūsties viesu namā, kuram apkārt redzami vēju ģeneratoru masti. Savukārt bankai, kas izsniegusi kredītu vēja parka celtniecībai, tas netraucēs samazināt kaimiņos esošā nekustamā īpašuma ķīlas vērtību, norādot uz šādu problēmu... Tāpat sabiedrībai, kas jau pārdzīvojusi upju izvarošanu ar mazajiem HES un OIK konteinershēmas, ir tiesības šaubīties, ka centieni, ieguldot arvien lielākas investīcijas, sliet arvien augstāku gaisa malēju mastus, sakņojas altruistiskā rūpē par Latvijas energoneatkarību.
Tomēr nevajadzētu lolot ilūzijas, ka daži skaļi piketi “atvēra acis” Rīgas kungiem un tie uzreiz saprata, kāds posts tiek nodarīts. Nevajadzētu akli paļauties, ka «taisnība ir mūsu pusē» un tāpēc sabiedrības atbalsts būs automātisks. Daļa tautiešu, kuri neriskē redzēt aiz logiem “vējdzirnavas”, var mīļu prātu noticēt versijai par lauku tumsoņām, kas uzklausa Kremļa naratīvus un pretojas vispārējam labumam.
Šī ir divu pretēju interešu sadursme, kurā uzvarēs spēcīgākais. Vēlēšanu gadā tā varētu būt liela pilsoņu masa. Nevajag novērtēt par zemu pretinieku (un tā resursus), taču nedrīkst arī pārvērtēt un nolaist rokas. Jāturpina organizēties formāli un «jāaudzē muskuļi», jāizdara pareizi secinājumi no pirmo protestu pieredzes, jāveido sadarbības tīkls ar protestētājiem cituviet. Būšu rupjš: vāciet naudu, algojiet lobistus! Ļoti gribas ticēt, ka atstāstu lasītājiem sen zināmas ābeces patiesības!
Protestiem pret vēja parkiem ir jābrīdina patlaban Saeimā pārstāvētie politiķi (īpaši – valdošie), ka oktobrī viņi novados vai pilsētās tiks vērtēti arī par veikumu vai bezdarbību šajā problēmā. Jāspiež uz lielo partiju vietējām nodaļām un reģionpartijām, uz politiķiem, kuri ievēlēti jūsu vēlēšanu apgabalā un tur sakņojas – lai turpina nest dusmīgo vēsti līdz partiju vai to apvienību (Jaunā vienotība, ZZS, Nacionālā apvienība, Apvienotais saraksts) vadībai.
Tāpēc pārāk riskanta būtu protestētāju sasaistīšanās ar tā dēvētās «toksiskās opozīcijas» politiķiem. Vēl vairāk – viņu izvirzīšanās par protestu organizētājiem un toņa uzdevējiem. Ne jau šīs partijas vēl šogad var koriģēt prasības vēja parkiem. Tāpat – diez vai pat spēs to vēlāk. Toties citām – tagad pie varas vai tai tuvāk esošām – var rasties pārliecība “ak, viņi jau par mums tāpat nebalsos”. Spiežot uz Saeimas politiķiem, viņos jāuztur pārliecība, ka ar labu uzvedību iespējams tikt pie «cepumiņa» – protestētāju balsīm.
Manuprāt, būtu vajadzīga daudz savaldīgāka argumentācija, piesaucot vēja ģeneratoru ietekmi uz dabu, vidi un cilvēku labsajūtu. Tai tāpat netrūkst zinātniski savāktu pierādījumu. (Piemēram, Igaunijas ornitologi rēķina, balstoties desmitgadēs veiktos pētījumos, ka šīs ierīces spēj negatīvi ietekmē dažas putnu sugas pat piecu līdz desmit kilometru attālumā ap tām. Tāpat kaimiņvalstī secināts, ka cilvēkiem traucējošāks par ģeneratoru nedzirdamām vibrācijam ir to radītais troksnis.)
Baidos, ka daudziem protestētājiem maldīgi šķiet: efektīvāk ir tīšām sabiezināt krāsas. Tribīnē raušas bļaurīgi «dīvāna eksperti», kuru dēļ valdošiem politiķiem vai malā stāvētajiem rodas iespaids, ka protestētāji dzīvo uz plakanās zemes un nēsā folijas cepurītes. Tādu priekšstatu par saviem pretiniekiem cenšas radīt projektu virzītāji, un tas var nopietni ietekmēt Rīgas masu mediju skatījumu uz protestiem.
Cilvēki ir tiesīgi pieprasīt, lai viņu vēlētās vietvaras – un Pašvaldību savienība – agresīvāk iesaistās novadnieku/pilsētnieku interešu aizstāvībā un pieprasa valdībai vairāk pilnvaru kontrolēt vēja parku projektus. Rīgā būs arvien grūtāk to atteikt, jo nākamā gada 3.oktobris nāk virsū rūkdams.
Igaunijas pašvaldības ir vēja parku apkarotāju pirmajā rindā, un no kaimiņiem mēs varam šo to pamācīties.
Hāpsalas pilsēta centās nepieļaut Lietuvas uzņēmumam Ignitis ierīkot vēja parku ar 280 metrus augstiem mastiem tās pārzinātā teritorijā blakus dabas parkam. [Igaunijas sabiedriskā medija ziņa – ENG/RU.] Peltsamā pilsēta, atsaucoties uz iedzīvotāju gribu, atteica speciālplānojumu Igaunijas uzņēmuma Enefit iecerei būvēt 70 vēja ģeneratorus 250 metru augstumā. Tā mātesfirma ir analogs mūsu Latvenergo. Par šo lēmumu pašvaldībai draudēja ar tiesu. [Igaunijas sabiedriskā medija ziņa – ENG/RU.]
Gan pieļauju, ka šo apņēmību īpaši motivēja kaimiņvalstī oktobra vidū notikušās pašvaldību vēlēšanas. Kam interesē, te ir svaigāks komentārs, paņemts no tās sabiedriskā medija (krievu valodā), par Igaunijas vietvarām un vējaparkiem. Mūsu municipālpolitiķiem vajadzētu atcerēties: četri gadi paiet ļoti ātri. Novadnieku un pilsētnieku atmiņas par domes malā stāvēšanu – “Ak, mēs jau tāpat neko nevaram, ko velti dusmot Rīgu!” – var 2029.gadā izrādīties «nevajadzīgi» spilgtas.
“Cīņā ar vējdzirnavām” jāspēj rēķināt, kas tiešām ir efektīvi rezultatīvs, kas – tikai pašmērķīgi efektīgs. Vai vajag tērēt spēkus un resursus, rīkojot mītiņu kā “smuku bildīti”, ja to iemūžina vien dažas tālruņu kameras, nevis LTV Panorāmas ziņu sižets? Manuprāt, vērtīgs piemērs, no kā kļūdām mācīties, ir kādreizējie zemnieku nemieri. “Dakšu vicināšana” ar lauksaimniecības tehnikas iesaisti izvērtās lielā jezgā, kuras galvenais “ieguvums” bija sentimentāla atbalsta zudums pārējā sabiedrībā, īpaši autobraucējos un citos aizkaitinātajiem. (Protams, zemnieku protestu dalībniekiem un īpaši vadoņiem varētu būt citāds viedoklis.)
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
