Klimata pārmaiņas, lai kādi būtu to cēloņi, ir realitāte, ar ko mūsdienās nevar nerēķināties - tās skar gan katru no mums, gan valsti un pasauli kopumā. Protams, arī meža nozarei ir tās jāņem vērā.
Klimata pārmaiņu kontekstā parasti tiek runāts par divām lietām – pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām. Ja skatāmies tieši no meža viedokļa, tad pārmaiņu mazināšana varētu izpausties kā CO2 piesaistes palielināšana un emisiju mazināšana, bet pielāgošanās – mežu izturības pret pārmaiņām nodrošināšana.
Domāju, katram būs skaidrs, ka mežu gadījumā ļoti būtisks ir līdzsvars starp šiem abiem aspektiem: būtu ļoti muļķīgi, piemēram, meža vietā izaudzēt plantāciju, kas spēj piesaistīt fantastiskus CO2 apjomus, bet klimata pārmaiņas izturēt nespēj un galu galā aiziet bojā.
Turklāt, sakot, ka nepieciešams līdzsvars, es esmu „politkorekts”, jo faktiski, manuprāt, daudz lielāks uzsvars mūsu gadījumā būtu jāliek uz pielāgošanos, ņemot vērā to, cik niecīgas ir Latvijas iespējas globālās klimata pārmaiņas mazināt.
Latvijā jautājums par mežu apsaimniekošanu un klimata pārmaiņām ir pats spilgtākais piemērs tam, ko minēju šīs rakstu sērijas ievadā, - pētījumu secinājumu pakārtošanai nozares vēlmēm tā vietā, lai nozare pielāgotos pētījumu rezultātiem.
Kā jums šķiet, ko, uz brīdi aizmirstot par klimata pārmaiņām, varētu gribēt meža nozare? Pirmais, kas man nāk prātā - cirst vairāk, pirmkārt, nocērtot pēc iespējas vairāk no tā, kas ir pieejams šobrīd. Kā redzam mums visapkārt, nozarei vismīļākais mežu ciršanas veids ir kailcirtes.
Lai nocirstu vairāk, visur ir jātiek klāt, tātad ir nepieciešams būvēt ceļus. Koki ātrāk aug nosusinātos mežos, tātad nepieciešama meliorācija. Ja nozare grib rūpēties par to, lai arī nākotnē varētu nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk, nocirstais mežs jāatjauno mākslīgi ar ātraudzīgākiem kokiem.
Lūk, izrādās, ka viss iepriekš minētais - gan kailcirtes, gan mežu meliorācija un pat ceļu būve - ir ļoti pareizas un pat vēlamas lietas, domājot par klimata pārmaiņām, jo:
1. Veci meži ir jānocērt, lai to vietā iestādītu jaunus, jo jauni koki aug straujāk un straujāk piesaista CO2.
2. Kailcirte ir vislabākais ciršanas veids, lai pēc tam atjaunotu mežu.
3. Meža ceļu būve palīdz tikt klāt veciem mežiem un tos nocirst.
4. Mežu nosusināšana ļauj kokiem augt ātrāk, tātad straujāk piesaistīt CO2.
5. Mežu atjaunojot mākslīgi, var stādīt selekcionētus kokus, kas ir ātraudzīgāki, tātad straujāk piesaista CO2.
Viss pilnīgi loģiski, vai ne? Lecam tik visi hārvesteros un uz mežu prom - mazināt klimata pārmaiņas! Un to visu izpētījuši mūsu pašu zinātnieki no LVMI „Silava” [1], [2] (aicinājums cirst kailcirtes gan nav tieši minēts šajos dokumentos, bet ir Ā. Jansona izteikums šai tēmai veltītā seminārā).
Bet aplūkosim uzmanīgi būtiskākos no minētajiem punktiem.
Veci meži jāaizstāj ar jauniem
Tā kā no šī punkta lielā mērā izriet pārējie, pie tā ir vērts īpaši pakavēties. Tātad pamatdoma ir tāda, ka koki augot uzņem CO2, bet ar laiku audze sasniedz līdzsvaru, kad neto CO2 piesaiste vairs nenotiek (t.i., cik piesaista, tik izdala), līdz ar to jaunām, strauji augošām audzēm ir „lielāks CO2 piesaistes potenciāls”.
Pievērsiet uzmanību – jaunas audzes piesaista CO2 straujāk, nevis vairāk! Tātad zināmas problēmas ar šī apgalvojuma loģiku redzamas jau uzreiz. Izlejiet no pilnas glāzes ūdeni, un glāze iegūs „lielāku ūdens piesaistes potenciālu”, bet vai mēs no tā būsim kaut ko ieguvuši? Atkarībā no tā, kur mēs to ūdeni izliesim, vai ne?
Kā jums šķiet, uz ko balstās šis „Silavas” popularizētais apgalvojums? Būtībā uz neko... Tas, ko Ā. Jansons un kolēģi izmanto šī apgalvojuma patiesības ilustrācijai, ir Meža statistiskās inventarizācijas dati par koksnes krājas pieaugumu dažāda vecuma mežos, bet šie dati neparāda, ka koksnes pieaugums (un līdz ar to CO2 piesaiste) vecos mežos apstātos, tātad Latvijā nav konstatēts tāds „līdzsvara” punkts, kurā mežā augušie koki vairs nepiesaistītu CO2.
Skaidrs arī tas, ka pat tad, ja tāds punkts eksistē, tas tālu pārsniedz pašreizējo mežu ciršanas vecumu, pēc kura iestāšanās meža nozares pārstāvji mēdz runāt par „pāraugušām” audzēm.
Interesanti, ka šim aspektam veltīts rakts publicēts arī žurnālā „Science”, kas ir tik vien kā viens no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, turklāt tas noticis jau 1990. gadā. Rakstā pierādīts, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem rada CO2 emisijas, nevis veicina tā piesaisti.[3]
Otrkārt, jāpatur prātā, ka ne jau tikai koki mežā piesaista CO2 – mežā ir arī lērums citu augu, bet galvenā oglekļa krātuve mežā ir augsne. „Silavas” ziņojumā norādīts, ka augsnē uzkrāti vidēji 67% no kopējā mežaudzē uzkrātā oglekļa (kūdras augsnēs vairāk nekā minerālaugsnēs) [2], tātad augsne ir daudz būtiskāka oglekļa krātuve nekā mežā augošie koki.
Oglekļa krājumi augsnē atjaunojas daudz lēnāk nekā kokaudzē, bet arī daļa no šī oglekļa mežizstrādes laikā tiek palaista gaisā: „uzarot” zemi ar augsnes nestspējai nepiemērotu meža tehniku, apstrādājot augsni vai galu galā – nocērtot mežu kailcirtē – tiek veicināta augsnē esošo organisko vielu sadalīšanās un CO2 emisijas [4].
Tātad pat tad, ja kaut kur tālā nākotnē eksistē kāds meža vecums, kurā kokaudze papildu CO2 vairs nepiesaista, tas nenozīmē, ka piesaiste apstājas mežā kopumā, jo galvenā oglekļa krātuve – augsne – to turpina uzņemt. Varētu, protams, spekulēt, ka arī augsnē ar laiku iestājas līdzsvars, taču tas visticamāk laika ziņā stipri pārsniegtu piesaistes apstāšanās laiku kokaudzē. Taču kāds Ķīnā veikts pētījums pierāda, ka oglekļa piesaiste meža augsnēs turpinās vēl pēc tam, kad meža vecums pārsniedzis 400 gadus[5].
Ja kādam šķiet, ka mums neinteresē Ķīnā veikti pētījumi, varu atzīmēt, ka globāla mēroga izvērtējums, kas publicēts žurnālā „Nature” (kas, starp citu, ir otrs no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē) 2008. gadā, parāda to, ka veci un neskarti meži lielākoties turpina piesaistīt CO2 (vērtējot mežu kopumā), un, protams, ņemot vērā to lielo vecumu, piesaistītā oglekļa apjoms ir milzīgs [6], taču liela daļa šī oglekļa var nonākt atmosfērā, ja kāds izlems paklausīt, kā jau iepriekš noskaidrojām, uz apšaubāmiem faktiem balstītajam priekšstatam par to, ka labāk vecus mežus aizstāt ar jauniem.
Kailcirtes ir vēlamais mežizstrādes veids
Kā jau esmu daudzkārt minējis, kailcirtēm pašreizējā izpildījumā Latvijas mežos nav iespējams atrast nekādu ekoloģisko pamatojumu. Galvenais iemesls, kāpēc tādas tiek veiktas, ir mežizstrādes ērtums. Arī no klimata pārmaiņu viedokļa kailcirte ir liela muļķība. Jau iepriekš aplūkoju kailcirtes negatīvo ietekmi uz augsnē, kas, atgādinu, ir galvenā oglekļa krātuve mežā, uzkrāto oglekli.
Ne velti pat tajās rekomendācijās, kas atzīst mežu apsaimniekošanas potenciāli labvēlīgo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu, ir ieteikts mežizstrādi veikt tā, lai saglabātu koku vainagu saslēgtu un apsaimniekot mežus, atdarinot dabiskos procesus [7], [8], tātad izvairīties no kailcirtēm. Jāatzīmē, ka no meža nozares neatkarīgi zinātnieki arī Latvijā ir norādījuši uz nepieciešamību klimata pārmaiņu kontekstā izvairīties no kailcirtēm [9].
Runājot par kailcirtēm, jāpieskaras arī pielāgošanās, t.i., mežu izturības palielināšanas aspektam, par kuru pagaidām runājis neesmu. Neizbēgamas kailciršu sekas, ņemot vērā to, ka viss mežs tiek vienā piegājienā nocirsts un vienā piegājienā atjaunots, ir viena vecuma mežaudze, taču pret prognozētiem ekstrēmiem laika apstākļiem un visādiem citiem draudiem noturīgākas ir dažādvecuma audzes [7], [8].
Meža nosusināšana ir vēlama, jo ļauj kokiem ātrāk augt un piesaistīt CO2
Meža nosusināšanas jeb meliorācijas mērķis ir veicināt koksnes krājas pieaugumu. Tagad izrādās: „No ekoloģiskā viedokļa nosusinātajiem mežiem ir nozīmīga loma veselīgas vides veidošanā. Palielinoties mežos uzkrātās koksnes daudzumam, meži spēj samazināt „siltumnīcas efektu”, uzkrājot sevī oglekli un izdalot dzīvībai nepieciešamo skābekli.”[1]
Bet vēlreiz un vēlreiz jāuzsver – lielākā daļa mežā uzkrātā oglekļa ir augsnē! Meliorācijas rezultātā augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas. Varētu jau cerēt, ka straujāks koksnes pieaugums, t.i., straujāka CO2 piesaiste koksnē, kompensē emisijas no augsnes, taču „Silavas” pētījumos neatrodu nekādus datus, kas par to liecinātu. Tajā pašā laikā, piedodiet, uzticamāki avoti uzsver, ka no mežu, it īpaši kūdras augšņu, nosusināšanas būtu jāizvairās [7].
Mežus vēlams atjaunot mākslīgi ar selekcionētiem kokiem
Mežu selekcija ir viens no „Silavas” jājamzirdziņiem. Var jau saprast, ka dažādos veidos gribas attaisnot to, ko dari, un rādīt to labu esam. Lūk, mežu selekcija un mākslīga atjaunošana ļauj labāk pielāgoties gaidāmajām klimata pārmaiņām un iegūt ražīgākas (līdz ar to ātrāk CO2 piesaistošas) audzes.
„Silavas” ziņojumā minēts: „Klimatam strauji mainoties (uzlabojoties), koki nespēj tūlītēji izmantot visus papildus pieejamos resursus, un atkal būs nepieciešami vairāki simti paaudžu, lai dabiskās selekcijas gaitā notiktu pielāgošanās izmainītā klimata apstākļiem.”[1]
Šajā ziņā „Silava” seko citā avotā aprakstītajam kļūdainajam pieņēmumam, ka kokiem ar ilgu paaudzes garumu ir grūti reaģēt uz straujām izmaiņām vidē. Citēju: „Ja sugu ar ilgu paaudzes garumu evolūcija un adaptācija būtu atkarīga no to paaudzes ilguma, uz Zemes vairs nebūtu neviena koka.”[8]
Koku spēju strauji reaģēt nodrošina to lielā dabiskā ģenētiskā daudzveidība (t.i., vienmēr būs daļa koku, kam jaunie apstākļi būs pilnīgi piemēroti), un tieši tāpēc uzsvara likšana uz koku selekciju (ģenētiskās daudzveidības mazināšanu) ir bīstami šaurs skatījums.
Par šo pašu vēl viens citāts: „Vajadzība palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un oglekļa piesaisti var būt argumenti, lai izmantoti augstražīgus genotipus lai palielinātu koksnes apjomu, taču tas var samazināt pielāgošanos nākotnes klimata pārmaiņu ietekmei.”[10]
Lūk, izrādās, ka tieši mežu dabiskā atjaunošanās un no tās izrietošā lielā ģenētiskā daudzveidība ir tā, kas nodrošina mežu izturību pret dažādām, tostarp klimata, pārmaiņām [7], [8], [10].
Nobeigumā jāsecina, ka „Silavas” speciālistu rekomendācijas klimata pārmaiņu mazināšanai ir vismaz diskutablas, lai neteiktu – kļūdainas. Jā, arī dažos ārzemju speciālistu sagatavotajos ziņojumos ir norādes uz līdzīgiem pasākumiem (ieteikumus nosusināt mežus gan nekur neatradu), bet ir gana daudz ticamu informācijas avotu, kas rekomendē pretējo.
Ņemot vērā to, ka Latvijā atbilstošu pētījumu nav, redzot, kā „Silava” no visa iespējamā rīcību klāsta ir izvēlējusies tās dažas, kas vislabāk atbilst nozares vēlmēm, es nevaru atkauties no asociācijām ar kaut kur redzētu karikatūru, kurā sieviete aicina vīrieti uz pūtēju seksteta koncertu, bet viss, ko dzird vīrietis, ir „sekss”.
-------
[1] Jansons Ā. Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā: http://www.silava.lv/userfiles/file/Klim_izm_meza_apsaimn_2010.pdf
[2] Lazdiņš A., Jansons Ā. 2011. Siltumīcefekta gāzu emisijas un klimata politika to ierobežošanai meža apsaimniekošanas sektorā Latvijā: http://www.zb-zeme.lv/images/mezs%20klimata%20ietekmes%20mazinasanai%2008022011.pdf
[3] Harmon M.E., Ferrel W.K., Franklin J.F. 1990. Effects on Carbon Storage of Conversion of Old-Growth Forests to Young Forests. – Science, 247: 699–701.
[4] Gorte R.W. 2009. Carbon Sequestration in Forest. CRS Report for Congress. Congressional Research Service.
[5] Guoyi Zhou, Shugang Liu, Zhian Li, Dequiang Zhang, Xuli Tang, Chuanyan Zhou, Junhua Yan, Jingming Mo 2006. Old-Growth Forests Can Accumulate Carbon in Soils. – Science, 314: 1417.
[6] Luyssaert S., Schulze E.D., Börner A., Knohl A., Hessenmöller D., Law B.E., Ciais P., Grace J. 2008. Old-growth forests as global carbon sinks. – Nature, 455: 213–215.
[7] Climate Change and Forestry. Report to the Standing Forestry Committee by the Standing Forestry Committee Ad Hoc Working Group III on Climate Change and Forestry. November 2010.
[8] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Fores Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
[9] Āboliņa K. (red.) 2009. Klimata mainība Latvijā: aktualitātes un piemērošanās pasākumi. Rīga: Valsts pētījumu programma „Klimata mainības ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi”.
[10] European Environment Agency 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems.
Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com/