Iesaki rakstu: 
Esmu sapratis, ka pietiek.com lasa arī daudzi krievu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijā, jo tiek publicēti raksti arī par Krieviju. Domāju, ka latviešiem ir svarīgi zināt, ka jaunā paaudze Krievijas iedzīvotāju ir gatavi pārmaiņām, viņi grib liberālas pārmaiņas, tas varētu būt beigu sākums Putina režīmam. Tādēļ domāju, ka skaidri domas izteicis Krievijas laikraksta Novaya Gazeta redaktors Kirils Martinovs. Ja portāla politika ļauj, tad nopublicejiet manu tulkojumu.
Pagājušo sestdien (23.janvārī) kļuva skaidrs: politiskie procesi, kurus bija iecerējuši Navaļnija atbalstītāji, notiks. No agra rīta Maskavā pienāca ziņas no Krievijas Austrumiem, ka cilvēki izgājuši ielās neskaitāmās reģiona pilsētās un to skaits pārsniedz to aktīvistu skaitu, kuri "protestē regulāri". Kļuva skaidrs par ko tālāk būs runa rītdien, parītdien un vēl vēlāk. „Krievijā beidzot ir sakustējis ledus,” es laikam utopiski nodomāju.
Piemēram, Vladivostokā pie tautas bija iznācis arī populārais jūtuberis Jurijs Dudjs, kuram ir 8,6 miljoni sekotāju. Pēc ziņām, ka Krievijas Austrumos iedzīvotāji izgājuši ielās, līdzīgi domājošie cilvēki valsts centrālajos reģionos un rietumos bija daudz drosmīgāki. Lieki atzīmēt, ka Urālu apkaimē vēl joprojām bija bargi sali un video translācijas neatkarīgajos medijos un interneta platformās radīja nostaļģisku sajūtu: gigantiska valsts, ieskauta sniega krāvumos, ir gatava cīņai par savu nākotni.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā nesankcionētas protesta akcijas vienlaicīgi notika gan galvaspilsētā, gan valsts mazajās pilsētās. „Kad Maskava ir noraizējusies, tad parasti province paliek vienaldzīga – un otrādi, BET ne šoreiz!”
Cilvēki Krievijā šoreiz neizgāja ielās, lai iestātos tikai par Alekseja Navaļnija atbrīvošanu, bet gan aiz bezcerības, ka citādāk viņi vairs nespēj panākt taisnīgumu tur, kur nav ne tiesu varas, ne vēlēšanu. Brīnums, ka Alekseja tiesa netika sarīkota uz kāda celma vai mašīnas bagāžniekā! Šoreiz, tanī aukstajā sestdienā, 23. janvārī pilsētu ielās stāvēja „cita vienotā Krievija”: kustība, kurā maskavieši un rajonu iedzīvotāji beidzot ir atraduši kopīgas intereses – tiesiskumu, personīgo drošību un beigas korupcijai.
Taču par nožēlu ir jāatzīst, ka šis datums nozīmē arī to, ka Krievijā ir sācies „Baltkrievijas scenārijs”. Sabiedrībai vairs nav, kur atkāpties, jo Navaļnija indēšana un mistiskā izbraukuma tiesa policijas iecirknī Himkos nevar tikt akceptēta no sabiedrības puses morālu apsvērumu dēļ. Arī silovikiem (spēka struktūru darbinieki) nav, kur atkāpties, jo viņi ir sapratuši, ka „vardarbīgā secnerāija” pielietošanas gadījumā viņi var nonākt Hāgā. Skaidrs ir viens, ka pret to sabiedrības daļu, kura nav vienaldzīga, tiks ierosināti nevis vienkārši administratīvie procesi, bet gan kriminālprocesi.
Tur, kur policija neizrādīja demonstratīvu vardarbību, piemēram, Astrahaņā, tur mītiņš beidzās mierīgi, bet Maskavas policisti steidz tonēt savu ķiveru aizsargvairogus, lai viņus neatpazītu pēc acīm. Runāt par „tautas un policijas” vienotības līmeni ir pāragri.
Nepilngadīgo uz mītiņu atnākuši bija maz, taču tas neliegs Krievijas propagandas aparātam tuvāko dienu laikā rādīt video sižetus, kur galvenā Navaļnija atbalstītāju masa ir bērni, kuriem nav, ko darīt mājās.
Oficiālais nesankcionētā mītiņa mērķis bija Navaļnija atbrīvošana, taču līdz tam vēl ir ļoti tālu. Lai sasniegtu politiķa atbrīvošanu, ir nepieciešams, lai mītiņu dalībnieku skaits tuvotos tam skaitam, kas ir noskatījušies viņa publicēto filmu par Putina pili. Līdz tam Kremlis turpinās apgalvot, ka valstī ieradies maz zināms opozicionārs ar kriminālu pagātni. Taču viens mērķis pagājušo sestdien ir sasniegts: scenārijs, kurā Navaļnijam strauji pasliktinātos veselības stāvoklis cietumā ir maz ticams.
Raksta oriģināls: Novaja Gazeta, Kirils Martinovs
(https://novayagazeta.ru/articles/2021/01/23/88848-drugaya-edinaya-rossiya)
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
