Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā nebūs nemirstīga banalitāte, ja sacīsim sekojošo. Eiropiešu dzīvē eksistē maģiska nolemtība (predestinācija), un šīs maģiskās nolemtības galvenā forma ir karš. Eiropiešu problēmas spēj atrisināt vienīgi karš. Eiropā jebkurš vēsturiskais etaps agrāk vai vēlāk noslēdzas ar karu. Imanuela Kanta savā laikā skaisti iecerētais Eiropas „mūžīgais miers” nekad nav pastāvējis. Drīzāk vienmēr ir pastāvējusi eiropiešu valdnieku politiskā patmīlība, kurai uzmanību pievērsa Osvalds Špenglers. Eiropiešu valdnieku politiskā patmīlība nav iedomājama bez svešu zemju iekarošanas un svešu tautu pakļaušanas. Iekarošana ir eiropiešu valdnieku kundzības stihija un simbols. Eiropeiskās dzīves jauna kārtība vienmēr ir pēckara dzīves kārtība.

Turklāt eiropiešu savstarpējo karu nolemtība ir banāla, - apnicīgi nodrāzti nav nosakāms karu iemesls. Jo tuvāk mūsdienām, jo neskaidrāks kļūst karu iemesls. Karu iemesls bija relatīvi skaidrs tikai tajos tālajos gadsimtos, kad viens zemes kungs spītīgi gribēja atņemt kādu teritoriju otram zemes kungam. Turpretī abu Pasaules karu iemesls joprojām ir neatminēta mīkla, un tā tas paliks uz mūžu mūžiem.

Lai kompensētu savu bezspēcību precīzi noskaidrot Pasaules karu iemeslu, eiropieši ir atjautīgi izdomājuši it kā ticamu atrunu par iemeslu kompleksu. Proti, abiem Pasaules kariem bija daudzi iemesli, un tie veido iemeslu kompleksu. Saprotams, tādā sintētiskā formulējumā karu nolemtība ne tikai saglabājās, bet iegūst vēl maģiskāku auru. Iemeslu kompleksiem nav redzams ne sākums, ne gals.

Daudz maz nomierina tas, ka kara rezultāti var palīdzēt izprast kara iemeslu. Pēckara loģika uzskatāmāk izgaismo pirmskara loģiku. Taču arī šiem novērojumiem nav ieteicams uzticēties. Pēckara loģika ir pēckara loģika. Tai ir pilnīgi savādāks psiholoģiskais tonuss nekā pirmskara loģikai. Tas ir pats par sevi saprotams. Karš ir atnesis zināmu gandarījumu gan tāpēc, ka ir sagaidītas kara beigas, gan tāpēc, ka pēckara perspektīvām ir optimistisks raksturs. Pēckara optimisms mazina pagātnes analīzes objektivitāti. Laimīgs cilvēks ir akls cilvēks. To māca eiropiešu viedā daiļliteratūra.

Turklāt dzīve ir sarežģītāka nekā mūsu priekšstati par dzīvi. Nākotne vienmēr sastāv no iespējamā un neiespējamā. Savukārt pagātnē vienmēr var satraukti ieraudzīt kaut ko tādu, kas varēja risināties citādāk. Tas kāpina neuzticību mūsu spējai pilnā mērā izprast vēsturiskos notikumus. Nākas konstatēt, ka katra vēsturiskā notikuma atribūts ir kaut kas iepriekš neparedzams un nejaušs. Ar dziļām šausmām aptveram, kas būtu bijis, ja šis neparedzamais un nejaušais nebūtu bijis, un tā vietā būtu bijis kaut kas cits.

Teiksim, kas būtu bijis ar Latviju un latviešu tautu, ja ģenerāļa Berta vietā būtu bijis tipisks burta kalps un pret latviešiem naidīgi noskaņots cilvēks, kādu tolaik netrūka angļu, franču, amerikāņu, vācu, poļu, krievu militāristu un politiķu aprindās.

Angļu ģenerālis sērs Alfreds Berts 1919.gada februārī tika iecelts par Antantes misijas vadītāju Latvijā. Rīgā viņš ieradās reizē ar K.Ulmaņa valdību 1919.gada jūlijā. Ģenerālis patiesi ieinteresēti rūpējās par latviešu jaunās valsts armijas formēšanu. Viņš tikās ar latviešu karavīriem. Viņam gribējās ielūkoties karavīru sejās, lai spriestu par viņu garīgo struktūru. Ģenerālim Bertam patika latviešu karavīri. Viņš darīja visu iespējamo, lai latviešu militārās vienības apgādātu ar kara materiāliem.

Taču ģenerāļa Berta pats nozīmīgākais ieguldījums ir viņa izprotošā un drosmīgā nostāja 1919.gada oktobrī, kad Rīgai uzbruka bermontieši. Tolaik jau bija noslēgts Versaļas miera līgums. I Pasaules karš bija beidzies. Rīgas jūras līcī izvietotie angļu karakuģi vairs nedrīkstēja ne uz vienu šaut ar lielgabaliem. To aizliedza Lielbritānijas valdība. Taču ģenerālis Berts uzņēmās atbildību, un angļu karakuģu lielgabalu kanonādes piespieda bermontiešus atkāpties no Rīgas. Ja Alfreda Berta vietā būtu bijis cita tipa cilvēks, tad Latvijas Republikas liktenis būtu bijis citādāks, nekā tas bija pēc bermontiešu sakāves 1919.gada oktobrī. LR izbeigtu pastāvēt. Bez angļu karakuģu palīdzības bermontiešus neizdotos padzīt no Latvijas. Tas ir latviešu virsnieku viedoklis. Sera Berta nostāja izšķīra LR pastāvēšanu.

Vēstures filosofijā neparedzamā un nejaušā motīvs ir plaši izplatīts. Tiek apcerētas visdažādākās varbūtības. Piemēram, Kolumbu varēja atbalstīt nevis Spānija, bet Francija. Tad Eiropas vēsture būtu pavisam citādāka nekā tagad. Tajā nebūtu spāņu „zelta laikmets” reliģijā, mākslā, politikā, tikumībā. Spānietis Ignācijs Lojola nebūtu nosacījis baznīcas stilu, ko ir izjutuši arī ticīgie Latgalē un citur, kur darbojās jezuītu ordenis. Noteikti nebūtu svešvārds „jezuītisms” kā divkosības un liekulības apzīmētājs. Taču Kolumbu atbalstīja Spānija, un ilgus gadsimtus Eiropas politisko stilu nosacīja spāņu kara māksla, spāņu „neuzvaramā armāda” un spāņu kardinālu diplomātijas māksla. Par Spānijas mantojumu karoja Trīsdesmitgadu karā, pēc kura sākās franču laikmets. Rietumu kultūras gars joprojām lielā mērā ir franču kultūras caurvīts gars, kas izauga no spāņu kultūras gara. Taču viss varēja būt citādāk.

I Pasaules karš vispār ir iesaiņots neparedzamā un nejaušā iepakojumā. Tā tas ir, sākot no serbu nacionālista Gavrilo Principa nāvējošajiem šāvieniem Sarajevā 1914.gada 28.jūnijā un beidzot ar to, ka kara autori – imperatori – nepiedzīvoja kara beigas. Nav ticams, ka Vācijas un Krievijas valdnieki sāktu karu, ja būtu paredzējuši tādu drausmīgu kara noslēgumu gan viņu personīgajā dzīvē, gan viņu pavalstnieku dzīvē.

Tradicionāli galvenā vaininiece ir Vācija, kuras „vīrišķīgā vācu tauta” bija vislielākā bruņotā konflikta veicinātāja, lai izrēķinātos ar „sievišķīgi gļēvajiem slāviem”. Par Balkānu lomu parasti klusē. Faktiski XX gadsimta sākumā (tāpat kā XX gadsimta beigās) Balkāni bija Eiropas „pulvera muca”. Serbu ambīcijas apvienot visus slāvus vienā valstī („Lielajā Serbijā”) bija sasniegušas kulmināciju. Austroungārijai nācās nepārtraukti rīvēties ar Serbijas karalisti. Rīvēšanās izvērtās karā pēc Austroungārijas nākamā valdnieka nošaušanas Sarajevā.

Protams, vienmēr kāda cilvēku daļa neatzīst nejaušības. Viņi visu izkārto konkrētu cēloņu un konkrētu seku virknēs. Piemēram, viņi nesaskata nekādu nejaušību tajā faktā, ka vienā dienā (1915.gada 23.augustā) Krievijas cars kļuva armijas virspavēlnieks, bet pēckara Krievijas „cars” Ļeņins kļuva valsts nodevējs, Cimmervaldē Sociālistiskās partijas kongresā no tribīnes novēlot Krievijai zaudēt karu. Nejaušība neesot arī tas, ka amerikāņi iesaistījās karā 1917.gada 6.aprīlī, kad Krievijas cars jau bija atsacījies no troņa un Krievijā bija jauna, ne visai labi izprotama buržuāziskā pagaidu valdība.

Ja mums saka, ka katrs karš sevī ietver jauna kara iedīgļus, tad tam nākas ticēt. Tagad ļoti labi ir redzams, ka tas attiecas uz II Pasaules karu. Tajā noteikti ir saskatāmi iedīgļi III Pasaules karam jeb Globālajam karam. Aktuāli ir vismaz divi iedīgļi.

Pirmais iedīglis ir ASV pašpārliecinātība, kas pilnbrieda II Pasaules kara gados. ASV anglosakšu un ebreju ekonomiskais un politiskais konglomerāts saprata, ka var netraucēti valdīt ne tikai Eiropā, bet var netraucēti valdīt visā pasaulē. Tādu pašpārliecinātību nostiprināja reālā prakse saskaņā ar pēckara perspektīvām. Jauns Pasaules karš var sākties, lai aizstāvētu minēto reālo praksi. Aizvadītajos nepilnos desmit gados ASV izjūt arvien lielāku apdraudētību savai vienpolārās pasaules kundzībai. Bet tas ir pietiekami svarīgs arguments, lai sāktu Globālo karu. Turklāt pašiem karot, kā parasti, tūlīt nevajadzēs, jo karot laipni piekritīs sabiedrotie, kuru avangardā ir arī Latvija.

Otrais iedīglis ir fašisms kā politiskā kustība, ideoloģija un varas forma. Vācijas un tās sabiedroto garīgais fundaments II Pasaules karā bija fašisms. Fašisms ir iedīglis arī III Pasaules karam. Par to pašlaik skaudri pārliecināmies. Tika sakautas fašistu armijas, iznīcinātas fašistu valstis, fašistu līderi saņēma pelnīto sodu. Taču fašisms kā garīgais fenomens saglabājās. Pirmajā laikā saglabājās latentā veidā. Pēdējā laikā latentais veids ir atmests, un fašisma ārējās izpausmes ir ieguvušas izaicinoši demonstratīvu vērienu. Ļoti negaidīta un nepatīkama ir ASV, Krievijas ebreju līdzdalība fašisma atdzimšanā ne tikai Ukrainā. Holokausta kontekstā šī līdzdalība atgādina murgainu vīziju, kas ir iespējama vienīgi slimīgā iztēlē. Ebreju etnoportretā ir parādījusies nepievilcīga grumba. Vismaz labi, ka arī pašu ebreju kāda daļa nosoda brāļošanos ar fašistiem. Tiesa, Hitlera armijā karoja apmēram 150 tūkstoši ebreju, no kuriem apmēram 10 tūkstošus sagūstīja padomju armija. Ebreju tāpat kā latviešu kādai daļai fašisms ir sirdslieta.

Karš ir cilvēciskās esamības izpausme. Tātad arī cilvēciskās kvalitātes izpausme. Uz karu var atsaukties cilvēciskā kvalitāte un tās atšķirības. Bet tajā pašā laikā karš ir sinonīms nāvei. Kara konstruktīvais mērķis ir nogalināt. Ja neviens netiek nogalināts, tad tas nav karš. Karš bez nāves neeksistē. Jau no seniem laikiem cilvēkiem iestāsta, ka nāves priekšā visi esot vienādi. Taču praktiski arī saskarsme ar nāvi var būt dažāda un lielā mērā atkarīga no cilvēciskās kvalitātes.

Abos iepriekšējos Pasaules karos cilvēciskās kvalitātes atšķirības izpaudās ļoti spilgti. I Pasaules karā tas uzskatāmi atklājās attieksmē pret Krievijas caru un Vācijas ķeizaru.

Krievu buržuāzija caru piespieda atsacīties no troņa krietni pirms kara beigām – 1917.gada 2.martā. Buržuāziskā pagaidu valdība caru tūlīt arestēja un konvojēja uz Toboļsku. Savukārt boļševiki caru no Toboļskas aizveda uz Jekaterinburgu, kur 1918.gada 17.jūlijā nošāva kopā ar sievu, bērniem, ģimenes ārstu. Līķus aplēja ar skābi un apraka tā, lai uz zemes nekas neliecinātu par kapavietu.

Vācu buržuāzija kara beigās arī sarīkoja revolūciju un izveidoja Veimāras republiku. Taču vācu buržuāzija pret savu ķeizaru izturējās pilnīgi savādāk nekā krievu buržuāzija (tajā var iekļaut arī boļševiku līderus) izturējās pret savu caru. Vācu buržuāzija necentās sodīt ķeizaru, kā to pieprasīja Antantes vadoņi kara uzvarētāju apmātībā. Vācu buržuāzija atļāva ķeizaram atstāt Vāciju, izvest uz Nīderlandē ķeizara nopirkto pili 23 vagonus ar mēbelēm, 27 lielus konteinerus ar dažādām mantām, limuzīnu, motorlaivu. Vēlāk atdeva pēc revolūcijas konfiscētos ķeizara zemes un finanšu īpašumus. Vācu ķeizars Vilhelms II (1859-1941) mūža otro daļu aizvadīja svešumā, taču dzīvoja laimīgi, pēc sievas nāves tūlīt apprecējās, rakstīja memuārus, organizēja dažādas biedrības, investēja naudu Vācijas rūpniecībā. Viņa bagātība starpkaru posmā pieauga divas reizes. Eksķeizars apsveica Hitleru sakarā ar Parīzes ieņemšanu, taču par laimi nepiedzīvoja Vācijas otro krahu XX gadsimta vidū.

Rasu teorija izglītoto eiropiešu prātus vilināja jau XIX gadsimta nogalē, tomēr I Pasaules kara konceptuālajā karkasā vēl neietilpa. Toreiz galvenokārt karoja, lai kaut ko atgūtu un paplašinātu teritoriālajā ziņā. II Pasaules kara konceptuālajā karkasā rasu teorija bija centrā. Vieni tiecās atbrīvoties no nepilnvērtīgajām tautām. Otri aizstāvēja savas tautas un citu tautu eksistenciālās tiesības.

III Pasaules kara jeb Globālā kara konceptuālajā karkasā rasu teorija ne tikai saglabāsies, bet tiks papildināta ar sociālā darvinisma teoriju. Ja rasu teorija naidīgi izturas pret atsevišķiem etniskajiem veidojumiem, tad sociālais darvinisms naidīgi izturas pret cilvēces lielāko daļu. Katrā ziņā sociālais darvinisms, salīdzinot ar rasu teoriju, ir eiropeīdu cilvēciskās kvalitātes lavīnveidīgā nobrukuma „inovatīvs” produkts. Aizvadītajos 25 gados no „baltajiem” cilvēkiem šo šķebīgo produktu visvairāk ir saražojusi Krievijas neoliberālā inteliģence – slavenā „kreatīvā šķira”. Tā atklāti sludina nepieciešamību atbrīvoties no liekajiem un nekur nederīgajiem cilvēkiem, kuri kavē demokratizāciju, ekonomisko progresu, globalizāciju.

Vēstures filosofijā cilvēciskās kvalitātes loma tiek konsekventi pasvītrota. Tiek uzskatīts, ka lielu civilizāciju un lielu valstisko veidojumu bojāeju iemesls ir valdošās elites erozija, nespējot adekvāti izprast dzīves virzību un pieņemt lietpratīgus lēmumus. Uz Krieviju tas attiecās pilnā mērā.

Apcerot III Pasaules kara nolemtību, noteikti ir jāņem vērā viens moments. Pirms abiem iepriekšējiem Pasaules kariem Eiropas publiskajā telpā nebija masveidīgas, bet galvenais bezcerīgas žēlabas par valdošās elites neglābjami zemo cilvēcisko kvalitāti. Saprotams, valdība tika kritizēta. Bet tā bija profesionālo kļūdu kritika, aicinot novērst pieļautās taktiskās un stratēģiskās kļūdas. Lasot XX gadsimta pirmās puses valstsvīru biogrāfijas, visbiežāk dominē epiteti „gudrs”, „godīgs”, „ideālists”, „patriots”, „uzticams”, „nesavtīgs”, „labsirdīgs”, „cēls”, „inteliģents”, „aristokrātiski smalks”, „neuzpērkams”.

Tagad pirms Globālā kara ir savādāk. Tagad atklāti tiek izsmietas nevis ES politisko līderu profesionālās kļūdas, bet gan viņu cilvēciskā kvalitāte – personības trūkums, bālais intelekts, idejiskā nepatstāvība, grīļīgā morāle, valstiskā bezatbildība, nacionālā nodevība, pretīgā pielīšana amerikāņiem utt. ES politisko līderu darbībai nav nekāds sabiedriskais atbalsts. Par to liecina referendumu autoritāte. Eirolīderi visvairāk baidās no referendumiem. Viņi atsakās tos organizēt, jo katrs līdzšinējais referendums (Dānijā, Francijā, Nīderlandē, Grieķijā) ir apstiprinājis viņu politikas kroplības – antisociālo būtību.

 Abu iepriekšējo Pasaules karu „projektā” ietilpa humānistiski ideāli. Tā, piemēram, I Pasaules karam vajadzēja pavērt jaunas iespējas impēriju apspiesto tautu nacionālajai patstāvībai, balstoties uz katras tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tautas pašnoteikšanās problemātika bija izdevīga Antantei, lai saskaldītu Krievijas impēriju, Austroungārijas impēriju, Vācijas impēriju, kura bija piesavinājusies franču zemes. Tāpēc Antante atbalstīja nacionālās kustības, un arī latvieši tika pie savas valsts. Savukārt Eiropas inteliģence cerēja, ka karš veicinās garīgo atjaunošanos. XX gadsimta sākumā garīgumam „karu” bija pieteikusi tā dēvētā masu kultūra. Tolaik domājoši cilvēki masu kultūrā saskatīja milzīgas briesmas eiropeiskajām garīgajām vērtībām. Eiropas inteliģence – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, mākslinieki, juristi, ārsti – tāpēc tūlīt iesaistījās karadarbībā. Piemēram, jau pirmajās dienās uz fronti devās apmēram 4000 krievu inteliģenti. Arī latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonu (apm. 40 000 karavīru) formēšana notika ar lielu entuziasmu un tajā skaitā inteliģences entuziasmu.

II Pasaules kara „projektā” arī bija humānistiski ideāli. Tādi bija cīņa pret starptautiski plaši izplatīto nacismu un fašismu, kas asociējās ne tikai ar tautu, bet arī ar individuālajām cilvēka tiesībām Ne velti pēc kara sākās cilvēktiesību aizstāvēšanas kampaņa.

Katrā ziņā pašlaik var fantazēt par III Pasaules kara „projekta” humānistiskajiem ideāliem. Acīmredzot pirmais ideāls varētu būt iracionālisma, debilizācijas, dekonstrukcijas, degradācijas apturēšana. Karš var palīdzēt noformēties daudzpolārai pasaulei, tautām un nācijām saglabāt nacionālo pašcieņu un valstisko suverenitāti, sociuma žogmalē nostumt dažāda veida divkājainos atkritumus – pederastus, pedofilus, viendzimuma laulību fanus, bērnu tirgotājus, nacionālos nodevējus, sabiedriskā īpašuma laupītājus. Tikai zombēts kretīns var neatzīt, ka eiropeīdu slimā sabiedrība jau pasen ir sākusi karu pati pret sevi. Tā vien liekas, ka tā jau ir neārstējami slima sabiedrība, kura karā pret sevi aprij visus cilvēciskos resursus un fatāli novājina visus dzīves spēkus. III Pasaules karš jeb Globālais karš var glābt „balto” rasi no pilnīga sabrukuma.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

Fotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes...

Foto

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

Iesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī...

Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...