Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cilvēku pārdomās par sevi un ārējo vidi var ērti saskatīt divas apziņas stratēģijas. Katra apziņas stratēģija izpaužas īpaši piemērotā laikā. Tā izpaužas īpaši savdabīgi filosofijā, reliģijā, zinātnē, morālē, politikā, saimnieciskajā darbībā, sadzīviskajā atmosfērā. Viena apziņas stratēģija izpaužas pārejas laikmetā. Otra apziņas stratēģija izpaužas relatīvi harmoniska līdzsvara laikmetā. Tāds laikmets iestājas starp diviem pārejas laikmetiem un var turpināties gadu desmitiem vai gadu simtiem ilgi.

Nebūs lieki atgādināt par mūsu dzīvi pārejas laikmetā. Turklāt ļoti spilgtā pārejas laikmetā. Tas enerģiski uzņēma tempu XX gadsimta 80.gados, kad „krāsaino” rasu dzimstība jau bija sasniegusi drausmīgus apgriezienus, bet „baltā” rase bija izbridusi 70.gadu stagnācijas purvu. Pārejas laikmets var turpināties līdz XXI gadsimta vidum jeb kādai totālai katastrofai (atomkaram, meteorītu „uzbrukumam”) ievērojami ātrāk. Mūsu apziņas stratēģija ir pārejas laikmeta apziņas stratēģija ar visām tai raksturīgajām vājībām. Mēs Latvijā jau esam krietni izmocījušies pārejas laikmeta grūtībās un ar nepacietību gaidām totālu katastrofu.

Pašlaik cilvēku dzīve krasi izmainās. Pat tik lielā mērā, ka izmainās cilvēks kā saprātīga būtne. Hominīdu jaunajiem vēsturiskajiem variantiem jau ieviesti speciāli apzīmējumi. Tādi ir apzīmējumi „postcilvēks” un „aktors”. Domājams, vairs nav ilgi jāgaida cilvēka klonēšanas legalizācija. Savukārt mūsdienu roboti cilvēku nespēj aizstāt vienīgi gultā.

Par aktoriem dēvē visjaunāko laiku cilvēku tipu, kuram ir svešas garīgās intereses un kura gaitas šajā saulē vada materiālais izdevīgums un materiālais savtīgums. Savukārt par postcilvēkiem dēvē tādus tipus, kuriem ir svešas ne tikai garīgās intereses, bet ir sveša īstenības saprātīga uztvere. Postcilvēki no cilvēku (Homo sapiens) viedokļa visu veic bez galvas un bez sirdsapziņas. Atšķirība ir tik milzīga, ka tādus sugas brāļus cilvēkiem nākas strikti norobežot (diemžēl iespējams tikai terminoloģiski) no sevis un tāpēc lietot salikteņu daļu „post” (lat. pēc, aiz); respektīvi, lietot salikteni „postcilvēks”.

Eiropeīdu pagātnē ir bijuši vairāki pārejas laikmeti. Zinātnes interese par pārejas laikmetiem ir urdoša. Tas ir saprotams. Daudz vilinošāk ir pētīt uzkrītoši straujā un radikāli mainīgā kustībā esošu materiālu nekā vāji pulsējošu un gandrīz sastingušu materiālu.

Zinātne zina diezgan daudz par pārejas laikmeta specifiku. Tā, piemēram, pārejas laikmetā ir vairākas jocīgas garīgās tendences. No tām divas vienmēr ir obligātas. Pirmkārt, obligāta ir krīzes apziņa. Otrkārt, obligāts ir metafizikas pieprasījums.

Katrā pārejas laikmetā var konstatēt krīzes apziņu. Tomēr krīzes ontoloģiskais saturs un krīzes emocionālā tonalitāte var mainīties.

Iepriekšējais pārejas laikmets (tas organiski attiecās uz jauno latviešu tautu un latviešu jauno kultūru) bija no XIX gadsimta 80.gadiem līdz I Pasaules kara sākumam 1914.gadā. Tā laikmeta inteliģenci bija pārņēmusi skaudri izteikta krīzes apziņa.

Krīzi jūtīgi apzinājās arī tāds latviešu intelektuālais censonis kā Jānis Pliekšāns. Viņš cietumā savai mīļotajai Iniņai (Elzai Rozenbergai) rakstīja garu garas vēstules par vecās dzīves krīzi un jaunas dzīves nepieciešamību. Turpmākajā dzīvē noteicošai lomai esot jābūt jauna tipa cilvēkam. Rainis to nosauca par Nākotnes cilvēku. Tas ir tas pats Nākotnes cilvēks, no kura gandrīz pēc 100 gadiem tik ļoti baidījās Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma galvenā redkolēģija XX gadsimta 70.-80.gados.

Nākotnes cilvēkā Rainis iemiesoja maksimāli augstu garīgumu, maksimāli augstu sociālā un morālā pienākuma apziņu. Padomju vulgāro marksistu acīs Nākotnes cilvēks bija izteikts ideālists un izteikts ideālisma paraugs. Tas, saprotams, nesaskanēja ar vulgārā materiālisma antropoloģisko etalonu. Tāpēc Kopotos rakstos Nākotnes cilvēkam veltītie teksti tika mākslīgi atšķaidīti ar citiem tekstiem, lai nevienam padomju pilsonim nerastos aizdomas par Raiņa ideālistisko pasaules uzskatu. Rainis drīkstēja būt vienīgi materiālists un vienīgi proletariāta dzejnieks.

Var droši teikt, ka līdz mūsdienām Raiņa filosofisko studiju visdedzīgākā morālā atbalstītāja ir bijusi Aspazija. Par to liecina viņas kvēlās atbildes vēstules, kā arī, protams, viņas lugu un dzejas idejiskā orientācija. Aspazija ņēma vērā Raiņa atziņas, un viņai pašai bija savas atziņas par Nākotnes cilvēku un tā lomu nākotnes sabiedrībā.

1905.gada revolūcijas nemierīgajos mēnešos, trimdas gados un pēc I Pasaules kara abu dzejnieku garīgajās interesēs priekšroku guva citi motīvi, citas tēmas un citas problēmas. Aspazijas un Raiņa, kā arī latviešu nopietno vīru J.Asara, J.Akurātera, K.Skalbes, A.Berga, F.Cielēna, V.Eglīša, H.Elgasta, J.Jankava, R.Klaustiņa, J.Kovaļevska, P.Dauges, J.Jansona (Brauna), A.Niedras, P.Stučkas, M.Valtera darbībā pārejas laikmeta analītika visintensīvākā bija no XIX gadsimta 90.gadiem līdz 1905.gadam.

Tas pats sakāms par citu Eiropas tautu (vāciešu, franču, angļu, spāņu, krievu, somu, norvēģu, poļu, itāļu) intelektuāļu un mākslinieku attieksmi pret pārejas laikmetu. Par to ir sarakstītas interesantas grāmatas. Viņi krīzi skatīja no dzīves progresa viedokļa. Viņuprāt vecā dzīves kārtība bija sākusi buksēt un vairs nespēja apmierināt cilvēku vajadzības. Nācās ņemt vērā, ka satraucoši bija pieaudzis Eiropas iedzīvotāju skaits. Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešama krietni progresīvāka dzīves kārtība sociāli politiskajā, ražošanas attiecību, izglītības jomā.

Ne tikai Aspazijas un Raiņa galvā uzplaiksnīja  vīzijas par jauna tipa cilvēku. Par to poētiski fantazēja arī citu tautu radošā inteliģence. Tai bija noteicošā loma sabiedriskās apziņas labdabīgā formēšanā atšķirībā no mūsdienām, kad radošā inteliģence ar savu postmodernismu vienīgi padziļina sabiedriskās apziņas destrukciju un degradāciju.

Iepriekšējais pārejas laikmets pamatā attiecās uz eiropeisko civilizāciju, kaut gan ietekmēja arī pārējo civilizāciju likteni. Turpretī tagad dzīvojam planetāra mēroga pārejas laikmetā. Tagad kardinālas pārmaiņas ir katrā civilizācijā. Mūsdienu pārejas laikmetā tāpat kā iepriekšējā pārejas laikmetā ir sastopama krīzes apziņa un metafizikas pieprasījums. Tomēr mūsdienu krīzei ir savādāks saturs un nesalīdzināmi drūmāka emocionālā tonalitāte.

Mūsdienu krīzes centrā ir demogrāfiskā problemātika, kas vissāpīgāk attiecās uz strauji izmirstošajiem eiropeīdiem. Eiropeīdu krīzes apziņai ir fatāls raksturs, jo dominē bezperspektivitātes psihiskais komplekss. Faktiski sociuma iespaidīgu daļu ir pārņēmusi frustrācija. Tā sauc psihisko stāvokli gadījumos, ja dzīves mērķus traucē sasniegt dažādi reāli vai šķietami šķēršļi. Tāds reāls šķērslis ir nākotnes trūkums. Frustrācijas avotam ir izteikti eksistenciāla iedaba, sekmējot eksistenciālā vakuuma sajūtu – dzīves jēgas trūkumu. Turklāt eiropeīdiem savu izmiršanu nākas apraudāt citu rasu invāzijas kontekstā. Eiropa pārvēršas mongoloīdās un negroīdās rases „otrā dzimtenē”.

Tātad eiropieši ir dubulti apdraudēti. Samazinās ne tikai viņu skaits, bet samazinās arī viņu dzīves telpa, jo viņu mājas piepildās ar svešiniekiem. Ne velti pašlaik eiropiešus var iedalīt trijās grupās. Pirmajā, vislielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri apātiski sēd un gaida katastrofu. Otrajā, visnelielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri vēlas cīnīties pret Eiropas bojāeju. Trešajā, diezgan apjomīgajā, grupā ietilpst „oficiālā Eiropa” (kaut kas anormāls starp aktoriem un postcilvēkiem). Tai rūp vienīgi klanīšanās ASV, un tā nav spējīga organizēt efektīvu Eiropas pašaizsardzību.

Arī šodienas krīzi nākas vērtēt no dzīves progresa viedokļa. Cilvēku dzīves progress turpinās. Tiekamies ar grandioziem panākumiem. Taču reizē ir radusies neparasta situācija.

Neparasti ir tas, ka planētas sociuma visplašākajos slāņos dzīves progress kāpina krīzes apziņu. Ne velti uz progresa augļiem rezervēti noskatās planētas daudzas lielas un saprātīgas tautas, kā arī atsevišķas civilizācijas. Īpaši tās tautas un civilizācijas, kuru mentalitāte ir nostiprinājusies klasiskās izglītības gadsimtos un kuru reliģiskā dzīves gudrība māca pret dažāda veida „progresismu” izturēties kritiski, vairāk paļaujoties uz tradicionālajām vērtībām un tradicionālajiem dzīves formātiem, jo tie sakņojās garīgumā, morāli tikumiskajā stabilitātē, vispusīgā izglītotībā un panorāmiskā domāšanā.

Mūsdienās dzīves progress dažās sfērās ir izraisījis regresu citās sfērās. Piemēram, augstākās izglītības devalvāciju, garīguma un zinātniskuma nihilismu, mākslas un literatūras pliekanību, morālo pagrimumu.

Jau labu laiku ārēji visiespaidīgākais progress ir kultūras vienā no trim galvenajiem segmentiem – cilvēku komunikācijā. Tiek izdomātas, ražotas un lietotas jaunas komunikācijas tehnoloģijas. Tās ievērojami izmaina informācijas apmaiņu. Skaidrs, ka komunikācija vienmēr atsaucās uz pārējiem diviem kultūras galvenajiem segmentiem – cilvēku darbību un cilvēku uzvedību. Cita lieta, kādā veidā atsaucās – pozitīvā veidā jeb negatīvā veidā.

Jauno komunikācijas tehnoloģiju autori ir jaunās paaudzes diezgan īpatni kadri. Gandrīz visiem no viņiem ir bijusi, korekti sakot, savdabīga saskarsme ar augstāko izglītību, zinātniski akadēmisko korporāciju, humanitāro erudīciju un kompetenci. Diezgan īpatnie jaunieši ir radījuši ne tikai jaunas komunikācijas tehnoloģijas, bet arī jaunu valodu, bez kuras nav iespējams produktīvi izmantot viņu inovācijas.

Tiesa, šajā momentā nekā neparasta nav. Dzīves progress vienmēr iet roku rokā ar jaunu valodu. Taču mūsu pārejas laikmetā neparasti ir tas, ka šī jaunā valoda galvenokārt ir attiecīgā kontingenta žargons un slengs. Jaunajai valodai nav gandrīz nekā kopēja ar literāro valodu un lingvistiskajām tradīcijām. Pret žargonu un slengu sociuma inteliģentākā daļa (ne tikai vecākā paaudze) automātiski izjūt pamatotas antipātijas. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos ir grūti nedomāt par sabiedrības garīgo krīzi.

Sociuma vērtīgākajai daļai nav pieņemama komunikācijas tehnoloģiju ietekme uz jaunās paaudzes uzvedību. Agrāk tā nebija. Agrāk komunikācijas novitātes nebojāja cilvēku uzvedību. Agrāk komunikācijas novitātes nebija tikai vienas paaudzes kaislību objekts. Teiksim, telegrāfs un telefons nebija tikai jaunās paaudzes kaislība, bez kā it kā nebūtu iespējams dzīvot. Telegrāfs un telefons neizmainīja cilvēku uzvedību uz slikto pusi. Ja arī telegrāfs un telefons kaut ko izmainīja, tad tas nekādā gadījumā nebija iegansts psihiatru bažām par novirzēm jaunatnes psihē. Turklāt pat „balto” cilvēku pēdējā cerībā – Rietumeiropas aristokrātiskās jaunatnes psihē. Šajā ziņā simboliski melnu vērienu nesen iemantoja nākamā karaļa uzvedība slimnīcas palātā, radoši saldkaisli smaidot ar mobilo telefonu filmējot sievas mokas dzemdībās.

Mūsdienu pasaule ir ieguvusi komplicētas pasaules statusu. Bet tas diemžēl asociējas ar krīzi, jo komplicētai pasaulei ir vajadzīgas savādākas refleksijas (pārdomas, apceres). Refleksijas līdzšinējais tips (domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums) vairs nekur neder. Domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums sniedz garīgos secinājumus. Komplicētai pasaulei nav vajadzīgi garīgie secinājumi, bet ir vajadzīgi taustāmi un praktiski noderīgi secinājumi, tūlīt visam aprēķinot cenu, materiālo lietderību un personiski savtīgo ieguvumu. Komplicētai pasaulei ir vajadzīgs komplicēti reflektējošs cilvēks, kurš ir spējīgs ātri un empīriski pragmātiski analizēt komplicētus fenomenus, bet galvenais materiālistiski rīkoties ar komplicētiem fenomeniem.

Par laimi vai nelaimi Rietumu civilizācijā tāds komplicēti reflektējošs cilvēks jau ir pieteicies pārņemt iniciatīvu dzīves visās pozīcijās. Tas ir aktors. Viņa materiālistiskā un savtīgā mentalitāte lieliski iederās mūsdienu komplicētajā pasaulē. Uzskatāmākais piemērs ir finansu kapitāla operācijas aizvadītajos apmēram 20 gados. Aktora vienīgā nelaime ir tā, ka sociuma garīgi apdāvinātā daļa nekad viņu necienīs un neatbalstīs. Tādējādi aktoru kolektīvā nākotne ir atkarīga no garīgi apdāvināto cilvēku izmiršanas. Aktoru laimīgās nākotnes apogejs tiks sasniegts pēc garīgi apdāvināto cilvēku aiziešanas viņā Saulē. Aktoru laimīgo nākotni var apdraudēt vienīgi postcilvēki, kuru vairošanās temps ir satraucošs. „Balto” cilvēku saprātīgais minimums vairs nav spējīgs apturēt postcilvēku dinamisko ģenēzi. Iespējams, tas var būt pa spēkam materiālistiski pragmātiskajiem un bezdvēseliski konstruktīvajiem aktoriem, ja viņi postcilvēkos savlaicīgi saskatīs apdraudētību un nolems tos likvidēt.

Krīzes apziņas satelīts ir metafizika. Neapšaubāmi metafizika ir vajadzīga ne tikai krīzes dārdoņā. Tomēr metafizikas vislielākais pieprasījums ir krīzes dārdoņā pārejas laikmetā.

Pašlaik no Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem visaplamākais  priekšstats par metafiziku var būt vecākās paaudzes indivīdiem, kuri vidējo un augstāko izglītību ieguva sociālisma gados un vēlāk netiecās koriģēt sabiedrības mācības, marksistiskās filosofijas un zinātniskā komunisma sniegtās prātulas.

Taču ne mazāk aplams priekšstats par metafiziku var būt arī šodienas Austrumeiropas jaunāko paaudžu atvasēm, kā arī Rietumeiropas iedzīvotājiem. Aplamu informāciju par metafiziku sniedza ne tikai sociālisma valstīs.

Sociālisma valstīs metafizika bija kaut kas kaitīgi pretējs dialektikai. Ar jēdzienu „metafizika” apzīmēja dogmatisku un stagnantu domāšanas metodi, kura traucē komunisma celtniecību. Savukārt Rietumeiropā metafiziku vispār noraida un pasludina par nevajadzīgu domāšanas metodi, kaut gan jau Aristotelim metafizika bija cilvēciskās dzīves mērķis un augstākās baudas avots. Rietumeiropā un tagad arī Austrumeiropā komandējošā postmodernisma prātniecība burtiski ienīst metafiziku un pret metafiziku izturās kā pret vislielāko ienaidnieku. Pēcpadomju laikā postmodernisma prātniecība ir iekūņojusies arī Latvijas izglītībā, tāpēc jaunāko paaudžu priekšstati par metafiziku nevar krasi atšķirties no vecākās paaudzes priekšstatiem.

Iemesls, kāpēc metafiziku nemīl ne kapitālisti, ne komunisti, ir ļoti vienmuļš. Metafizika ir domāšanas metode. Turklāt tādas domāšanas metode, kas tiecas sasniegt jebkura izziņas objekta „tīrās formas” (O.Špenglers), „patiesības skaistumu” (Gēte), „domās deducēt visas lietas” (I.Kants), „aptvert vienā skatījumā visus vēsturiskos faktus par cilvēku” (F.Nīče). Metafizika ir tāds zināšanu ieguves veids, kas iet tālāk par iespējamo juteklisko pieredzi. Tātad iet tālāk par to, ko var saskatīt, pataustīt, sadzirdēt. Metafizika apmierina  cilvēku „fantastiskās bezgalības alkas” (atkal O.Špenglers).

Vārdu sakot, metafizika ir domāšana par attiecīgās parādības visdziļāko būtību, esamības jēgu, esamības iekšējo vienotību. Metafiziski domājošs cilvēks vēlas visu noskaidrot maksimāli pilnīgi un līdz galam. Viņš cenšas katrā konkrētajā īstenības parādībā saskatīt ne tikai pirmsākumu, bet arī vispārīgo un šī vispārīgā vienotību ar citām vispārīgām izpausmēm.

Metafizikas vitāla tieksme ir vienā skatījumā aptvert visu veselumu; kā saka – visu kosmosu. Nākas zināt, ka priekšstats par veselumu ir iespējams vienīgi metafiziski. Ar metafiziku drīkst konkurēt tikai māksla, kura savos tēlos spēj visu aptvert vienā veselumā.

Tā, piemēram, priekšstats par kultūru kā veselumu, kurā ietilpst bezgalīgi daudzi artefakti un bezgalīgi plašs idejiski virtuālais slānis, ir iespējams vienīgi metafiziski. Kultūra faktiski mūsu apziņā ir gigantiska partitūra. Šī gigantiskā partitūra ir sapresēta prāta skatījuma vienā mirklī jeb, citiem vārdiem sakot, prāta momentālā magmātiskā izvirdumā, izgaismojot visu vienā momentālā gaismā ar nosaukumu „kultūra”. Mēs taču katrs saprotam, ka kultūru kā veselumu nevaram paņemt savās rokās. Vienīgi savā prātā kultūru varam iztēloties kā veselumu. Šī iztēlošanās tad principā arī ir tā domāšanas metode, kuru sauc par metafiziku. Bez šīs metodes mēs nevaram analizēt kultūru. Ja baidāmies no metafizikas, tad vispār nav vērts runāt par kultūru. Jaunajai zinātnei kulturoloģijai bez metafizikas nav nekāda jēga.

Metafizika ir organiska metode ne tikai kulturoloģijā. Bez metafizikas nav iespējama astroloģija – astrofizikas un metafizikas sintēze. Eksistenciālisma filosofija nav iespējama bez metafizikas, apcerot, piemēram, slaveno tēzi „memento mori” (neaizmirsti, ka esi mirstīgs; atceries nāvi). Politoloģijā bez metafizikas nevar apskatīt tādu fundamentālu kategoriju kā „vara”, ap kuru vienmēr ir bijusi mistiska noslēpumainība un transcendentāla nenoteiktība. Ne varas izcelsme, ne varas būtība un varas bijība nav izšķirama nedz ar loģikas un matemātikas, nedz ar jutekliskās pieredzes palīdzību.

Nav grūti saprast, kāpēc metafiziku neatzīst vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms. Abām prātniecībām ir alerģija pret patstāvīgu domāšanu, patiesības, būtības un jēgas noskaidrošanu. Abas prātniecības cenšās panākt, lai cilvēki ticētu, bet nevis domātu. Vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms cilvēkos iepotē uzticību autoritātēm, bet nevis pamatbūtībai.

Par metafizikas māti uzskata cilvēka izbrīnu par savu eksistenci. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš brīnās par savu eksistenci. Citi dzīvnieki nebrīnās, bet cilvēks brīnās. Protams, nebrīnās aktori un postcilvēki. Cilvēks izbrīnīgi jautā, kāpēc viņš dzīvo. Īpaši aktīvi jautā nāves priekšā un dažādu ciešanu brīžos.

Un, lūk, atklājas izskaidrojums, kāpēc metafizika vispieprasītākā ir krīzes laikā pārejas laikmetos, kad visapkārt ir ciešanu jūra. Pārejas laikmeti var sagādāt gandarījumu vienīgi zinātniekiem. Bet arī tikai tad, ja viņi pēta senākos pārejas laikmetus. Tagadnes pārejas laikmetā nevienam nav viegla dzīve. Bez ciešanām neiztikt. Ne velti ķīniešu tautā jau no seniem laikiem ir nolādējums, kādam ļauni nevēlot dzīvot pārejas laikmetā. Katrs ķīnietis zina, ka pārejas laikmetā ir visgrūtākā dzīve. Grūti ir dzīvot materiālajā ziņā un grūti ir dzīvot garīgajā ziņā. Pārejas laikmeta krīze īpaši uzkarsē metafiziskos jautājumus par dzīves sūtību, vērtību un jēgu. Ja cilvēki ir spiesti staigāt ar eksistenciālā vakuuma sajūtu, tad acīmredzot pēdējā cerība var būt vienīgi metafizika kā garīgā terapija un profilakse.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....