Covid-19 skaitļi matemātiķa skatījumā – kāpēc Latvijas skaitļi mani uztrauc
Andris Ambainis12.10.2020.
Komentāri (49)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējie Latvijas Covid-19 skaitļi man ļoti satrauc. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, saslimstība Latvijā vēl ir zema, bet pieauguma temps ir ātrākais Eiropā. Divās nedēļās tā pieaugusi par 172%, kamēr citviet Eiropā pieaugums ir aptuveni 14%.
Var apskatīties uz skaitļiem. Vidējais saslimšanas gadījumu skaits pēdējo 7 dienu laikā redzams attēlā. Kā rakstīju savā pirmajā ierakstā par šo tēmu, uz šādiem grafikiem ir noderīgi skatīties logaritmiskajā skalā.
Varam paskatīties uz šo grafiku un padomāt: kur mēs būsim pēc nedēļas, divām nedēļām vai pēc mēneša? Un: vai mēs tur gribam būt?
Iedomāsimies, ka arī turpmāk pieauguma temps būs 172% divu nedēļu laikā. Tad (ņemot SPKC publiskoto statistiku par saslimstību dažādās valstīs):
- piektdien kumulatīvā 14 dienu saslimstība Latvijā bija 40,4;
- pēc 2 nedēļām tā būs 109,9 – būsim apsteiguši 10 ES valstis un pietuvojušies ES vidējai saslimstībai;
- pēc 4 nedēļām tā būs 298,9 – būsim apsteiguši gandrīz visas ES valstis (izņemot 3 ar vislielāko saslimstību: Čehiju, Spāniju un Nīderlandi) un varēsim risināt problēmas, ko šobrīd risina Spānija un Francija.
Arī, ja pieauguma temps nedaudz palēninās, laiks, kas nepieciešams, lai Latvija no valsts ar zemu saslimstību kļūst par valsti ar vidēju saslimstību un tad par valsti ar augstu saslimstību, nav liels. Un kaut kad var iestāties brīdis, kad SPKC pietrūks resursu, lai izsekotu visiem inficēšanās gadījumiem, kā tas tagad notiek. (Kanādas metropolē Toronto, kur es kādreiz dzīvoju, tā jau ir noticis – viņu sabiedrības veselības dienests Public Health Toronto centās izsekot visu inficēto kontaktpersonas, līdz tādu kļuva vairāk nekā dienesta cilvēkresursu.)
Dažreiz dzird tēzi: saslimstības pieaugums ir liels, bet no zemas bāzes. Nu, tagad tā bāze vairs nav tik zema. Ja tā turpināsies, tad katru nedēļu tā kļūs vēl augstāka. Ja gaidīsim, kamēr bāze kļūst atbilstoša ES vidējai saslimstībai, varam pēc 2-3 nedēļām dabūt Spānijas līmeni.
Varam to ilustrēt ar vienkāršu formulu: N=S*P, kur
- N ir saslimstība pēc nedēļas;
- S ir saslimstība šobrīd;
- P ir pieaugums nedēļas laikā.
S ir tāds, kāds tas ir, un to mūsu šībrīža rīcība neietekmē. Tas, ko mēs varam mainīt, ir P. Cilvēkiem aktīvāk kontaktējoties un mazāk ievērojot drošības pasākumus, katrs inficētais tālāk inficēs vairāk cilvēku. Ja būsim piesardzīgāki, tad mazāk. Piesardzības līmenis nosaka slimības reprodukcijas koeficientu Reff (par kuru es arī runāju savā pirmajā ierakstā), un reprodukcijas koeficients nosaka P.
Un, ja noteikumi un mūsu piesardzības/nepiesardzības līmenis nemainās, tad arī reprodukcijas koeficientam un līdz ar to arī P nevajadzētu mainīties. Tad nākamajās nedēļās var sagaidīt tādu pat pieaugumu, bet no aizvien augstāka iepriekšējās nedēļas līmeņa. Un eksponenciāls pieaugums var būt ārkārtīgi ātrs (skat. piemērus iepriekšējā ierakstā).
Tagad ir maskas sabiedriskajā transportā. Daļa cilvēku kļūst piesardzīgāki, atkal ziņās vairāk dzirdot par Covid. Vai ar to pietiks, lai nobremzētu straujāko saslimstības pieaugumu ES? Neesmu pārliecināts.
Es gribu, lai mans dēls – pirmklasnieks varētu pēc iespējas ilgāk iet skolā un mana meita – bērnudārzniece – bērnudārzā. Bērniem, viņu attīstībai un psiholoģiskajam līdzsvaram tas ir ļoti nozīmīgi. Lai tā būtu, ir svarīgi ierobežot slimību, un es tāpēc esmu gatavs pieņemt pietiekami daudz ierobežojumu citās jomās.
Un tas, kas notiek, ir ne tikai valdības, bet arī mūsu visu atbildība, izvērtējot, ko mums svarīgi dalīt klātienē un ko – attālināti. Runājot par sevi, jau kopš aizpagājušās nedēļas savas pētnieciskās grupas seminārus organizēju tikai tiešsaistē caur Microsoft Teams. Lekcijas man šīs nedēļas bija hibrīdrežīmā – ar 5-6 klātienes studentiem auditorijā, kurā ir 80 vietas un ir iespējams distancēties, un aptuveni 20 studentiem, kas klausās caur to pašu Microsoft Teams.
Ļoti uzmanīgi vērtēju arī savu dalību klātienes brīvā laika pasākumos, īpaši tajos, kas notiek telpās (kā lasīts daudzās vietās, lielāks cilvēku skaits noslēgtā telpā ir būtisks riska faktors). Man patīk piedalīties “Prāta spēlēs”, un septembra sākumā bija liels prieks satikt savus komandas biedrus (vienu no kuriem pazīstu kopš 1989. gada), bet 28. septembra spēle man šogad būs pēdējā, ja vien nenotiek absolūti brīnumi ar saslimstību Latvijā. 75-85 cilvēki telpā uz 2 stundām ar runāšanos pie katra galdiņa man šobrīd ir par daudz.
Noslēgumā – 12. martā es tviterī izteicu izbrīnu par to, ka RSU pārtrauc mācības klātienē. Saņēmu atbildi no NMPD direktores Lienes Cipules ar šo citātu:
“Everything we do before a pandemic will seem alarmist. Everything we do after will seem inadequate” – Michael Leavitt 2007
Vai to nevar attiecināt arī uz “otro vilni”?
Pārpublicēts no https://zinatniekapardomas.wordpress.com
Seko mums 
Līdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Šis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Satversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Vadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Nepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Jūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Mums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
