Covid-19 skaitļi matemātiķa skatījumā – kāpēc Latvijas skaitļi mani uztrauc
Andris Ambainis12.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējie Latvijas Covid-19 skaitļi man ļoti satrauc. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, saslimstība Latvijā vēl ir zema, bet pieauguma temps ir ātrākais Eiropā. Divās nedēļās tā pieaugusi par 172%, kamēr citviet Eiropā pieaugums ir aptuveni 14%.
Var apskatīties uz skaitļiem. Vidējais saslimšanas gadījumu skaits pēdējo 7 dienu laikā redzams attēlā. Kā rakstīju savā pirmajā ierakstā par šo tēmu, uz šādiem grafikiem ir noderīgi skatīties logaritmiskajā skalā.
Varam paskatīties uz šo grafiku un padomāt: kur mēs būsim pēc nedēļas, divām nedēļām vai pēc mēneša? Un: vai mēs tur gribam būt?
Iedomāsimies, ka arī turpmāk pieauguma temps būs 172% divu nedēļu laikā. Tad (ņemot SPKC publiskoto statistiku par saslimstību dažādās valstīs):
- piektdien kumulatīvā 14 dienu saslimstība Latvijā bija 40,4;
- pēc 2 nedēļām tā būs 109,9 – būsim apsteiguši 10 ES valstis un pietuvojušies ES vidējai saslimstībai;
- pēc 4 nedēļām tā būs 298,9 – būsim apsteiguši gandrīz visas ES valstis (izņemot 3 ar vislielāko saslimstību: Čehiju, Spāniju un Nīderlandi) un varēsim risināt problēmas, ko šobrīd risina Spānija un Francija.
Arī, ja pieauguma temps nedaudz palēninās, laiks, kas nepieciešams, lai Latvija no valsts ar zemu saslimstību kļūst par valsti ar vidēju saslimstību un tad par valsti ar augstu saslimstību, nav liels. Un kaut kad var iestāties brīdis, kad SPKC pietrūks resursu, lai izsekotu visiem inficēšanās gadījumiem, kā tas tagad notiek. (Kanādas metropolē Toronto, kur es kādreiz dzīvoju, tā jau ir noticis – viņu sabiedrības veselības dienests Public Health Toronto centās izsekot visu inficēto kontaktpersonas, līdz tādu kļuva vairāk nekā dienesta cilvēkresursu.)
Dažreiz dzird tēzi: saslimstības pieaugums ir liels, bet no zemas bāzes. Nu, tagad tā bāze vairs nav tik zema. Ja tā turpināsies, tad katru nedēļu tā kļūs vēl augstāka. Ja gaidīsim, kamēr bāze kļūst atbilstoša ES vidējai saslimstībai, varam pēc 2-3 nedēļām dabūt Spānijas līmeni.
Varam to ilustrēt ar vienkāršu formulu: N=S*P, kur
- N ir saslimstība pēc nedēļas;
- S ir saslimstība šobrīd;
- P ir pieaugums nedēļas laikā.
S ir tāds, kāds tas ir, un to mūsu šībrīža rīcība neietekmē. Tas, ko mēs varam mainīt, ir P. Cilvēkiem aktīvāk kontaktējoties un mazāk ievērojot drošības pasākumus, katrs inficētais tālāk inficēs vairāk cilvēku. Ja būsim piesardzīgāki, tad mazāk. Piesardzības līmenis nosaka slimības reprodukcijas koeficientu Reff (par kuru es arī runāju savā pirmajā ierakstā), un reprodukcijas koeficients nosaka P.
Un, ja noteikumi un mūsu piesardzības/nepiesardzības līmenis nemainās, tad arī reprodukcijas koeficientam un līdz ar to arī P nevajadzētu mainīties. Tad nākamajās nedēļās var sagaidīt tādu pat pieaugumu, bet no aizvien augstāka iepriekšējās nedēļas līmeņa. Un eksponenciāls pieaugums var būt ārkārtīgi ātrs (skat. piemērus iepriekšējā ierakstā).
Tagad ir maskas sabiedriskajā transportā. Daļa cilvēku kļūst piesardzīgāki, atkal ziņās vairāk dzirdot par Covid. Vai ar to pietiks, lai nobremzētu straujāko saslimstības pieaugumu ES? Neesmu pārliecināts.
Es gribu, lai mans dēls – pirmklasnieks varētu pēc iespējas ilgāk iet skolā un mana meita – bērnudārzniece – bērnudārzā. Bērniem, viņu attīstībai un psiholoģiskajam līdzsvaram tas ir ļoti nozīmīgi. Lai tā būtu, ir svarīgi ierobežot slimību, un es tāpēc esmu gatavs pieņemt pietiekami daudz ierobežojumu citās jomās.
Un tas, kas notiek, ir ne tikai valdības, bet arī mūsu visu atbildība, izvērtējot, ko mums svarīgi dalīt klātienē un ko – attālināti. Runājot par sevi, jau kopš aizpagājušās nedēļas savas pētnieciskās grupas seminārus organizēju tikai tiešsaistē caur Microsoft Teams. Lekcijas man šīs nedēļas bija hibrīdrežīmā – ar 5-6 klātienes studentiem auditorijā, kurā ir 80 vietas un ir iespējams distancēties, un aptuveni 20 studentiem, kas klausās caur to pašu Microsoft Teams.
Ļoti uzmanīgi vērtēju arī savu dalību klātienes brīvā laika pasākumos, īpaši tajos, kas notiek telpās (kā lasīts daudzās vietās, lielāks cilvēku skaits noslēgtā telpā ir būtisks riska faktors). Man patīk piedalīties “Prāta spēlēs”, un septembra sākumā bija liels prieks satikt savus komandas biedrus (vienu no kuriem pazīstu kopš 1989. gada), bet 28. septembra spēle man šogad būs pēdējā, ja vien nenotiek absolūti brīnumi ar saslimstību Latvijā. 75-85 cilvēki telpā uz 2 stundām ar runāšanos pie katra galdiņa man šobrīd ir par daudz.
Noslēgumā – 12. martā es tviterī izteicu izbrīnu par to, ka RSU pārtrauc mācības klātienē. Saņēmu atbildi no NMPD direktores Lienes Cipules ar šo citātu:
“Everything we do before a pandemic will seem alarmist. Everything we do after will seem inadequate” – Michael Leavitt 2007
Vai to nevar attiecināt arī uz “otro vilni”?
Pārpublicēts no https://zinatniekapardomas.wordpress.com
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
