Covid-19 skaitļi matemātiķa skatījumā – kāpēc Latvijas skaitļi mani uztrauc
Andris Ambainis12.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējie Latvijas Covid-19 skaitļi man ļoti satrauc. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, saslimstība Latvijā vēl ir zema, bet pieauguma temps ir ātrākais Eiropā. Divās nedēļās tā pieaugusi par 172%, kamēr citviet Eiropā pieaugums ir aptuveni 14%.
Var apskatīties uz skaitļiem. Vidējais saslimšanas gadījumu skaits pēdējo 7 dienu laikā redzams attēlā. Kā rakstīju savā pirmajā ierakstā par šo tēmu, uz šādiem grafikiem ir noderīgi skatīties logaritmiskajā skalā.
Varam paskatīties uz šo grafiku un padomāt: kur mēs būsim pēc nedēļas, divām nedēļām vai pēc mēneša? Un: vai mēs tur gribam būt?
Iedomāsimies, ka arī turpmāk pieauguma temps būs 172% divu nedēļu laikā. Tad (ņemot SPKC publiskoto statistiku par saslimstību dažādās valstīs):
- piektdien kumulatīvā 14 dienu saslimstība Latvijā bija 40,4;
- pēc 2 nedēļām tā būs 109,9 – būsim apsteiguši 10 ES valstis un pietuvojušies ES vidējai saslimstībai;
- pēc 4 nedēļām tā būs 298,9 – būsim apsteiguši gandrīz visas ES valstis (izņemot 3 ar vislielāko saslimstību: Čehiju, Spāniju un Nīderlandi) un varēsim risināt problēmas, ko šobrīd risina Spānija un Francija.
Arī, ja pieauguma temps nedaudz palēninās, laiks, kas nepieciešams, lai Latvija no valsts ar zemu saslimstību kļūst par valsti ar vidēju saslimstību un tad par valsti ar augstu saslimstību, nav liels. Un kaut kad var iestāties brīdis, kad SPKC pietrūks resursu, lai izsekotu visiem inficēšanās gadījumiem, kā tas tagad notiek. (Kanādas metropolē Toronto, kur es kādreiz dzīvoju, tā jau ir noticis – viņu sabiedrības veselības dienests Public Health Toronto centās izsekot visu inficēto kontaktpersonas, līdz tādu kļuva vairāk nekā dienesta cilvēkresursu.)
Dažreiz dzird tēzi: saslimstības pieaugums ir liels, bet no zemas bāzes. Nu, tagad tā bāze vairs nav tik zema. Ja tā turpināsies, tad katru nedēļu tā kļūs vēl augstāka. Ja gaidīsim, kamēr bāze kļūst atbilstoša ES vidējai saslimstībai, varam pēc 2-3 nedēļām dabūt Spānijas līmeni.
Varam to ilustrēt ar vienkāršu formulu: N=S*P, kur
- N ir saslimstība pēc nedēļas;
- S ir saslimstība šobrīd;
- P ir pieaugums nedēļas laikā.
S ir tāds, kāds tas ir, un to mūsu šībrīža rīcība neietekmē. Tas, ko mēs varam mainīt, ir P. Cilvēkiem aktīvāk kontaktējoties un mazāk ievērojot drošības pasākumus, katrs inficētais tālāk inficēs vairāk cilvēku. Ja būsim piesardzīgāki, tad mazāk. Piesardzības līmenis nosaka slimības reprodukcijas koeficientu Reff (par kuru es arī runāju savā pirmajā ierakstā), un reprodukcijas koeficients nosaka P.
Un, ja noteikumi un mūsu piesardzības/nepiesardzības līmenis nemainās, tad arī reprodukcijas koeficientam un līdz ar to arī P nevajadzētu mainīties. Tad nākamajās nedēļās var sagaidīt tādu pat pieaugumu, bet no aizvien augstāka iepriekšējās nedēļas līmeņa. Un eksponenciāls pieaugums var būt ārkārtīgi ātrs (skat. piemērus iepriekšējā ierakstā).
Tagad ir maskas sabiedriskajā transportā. Daļa cilvēku kļūst piesardzīgāki, atkal ziņās vairāk dzirdot par Covid. Vai ar to pietiks, lai nobremzētu straujāko saslimstības pieaugumu ES? Neesmu pārliecināts.
Es gribu, lai mans dēls – pirmklasnieks varētu pēc iespējas ilgāk iet skolā un mana meita – bērnudārzniece – bērnudārzā. Bērniem, viņu attīstībai un psiholoģiskajam līdzsvaram tas ir ļoti nozīmīgi. Lai tā būtu, ir svarīgi ierobežot slimību, un es tāpēc esmu gatavs pieņemt pietiekami daudz ierobežojumu citās jomās.
Un tas, kas notiek, ir ne tikai valdības, bet arī mūsu visu atbildība, izvērtējot, ko mums svarīgi dalīt klātienē un ko – attālināti. Runājot par sevi, jau kopš aizpagājušās nedēļas savas pētnieciskās grupas seminārus organizēju tikai tiešsaistē caur Microsoft Teams. Lekcijas man šīs nedēļas bija hibrīdrežīmā – ar 5-6 klātienes studentiem auditorijā, kurā ir 80 vietas un ir iespējams distancēties, un aptuveni 20 studentiem, kas klausās caur to pašu Microsoft Teams.
Ļoti uzmanīgi vērtēju arī savu dalību klātienes brīvā laika pasākumos, īpaši tajos, kas notiek telpās (kā lasīts daudzās vietās, lielāks cilvēku skaits noslēgtā telpā ir būtisks riska faktors). Man patīk piedalīties “Prāta spēlēs”, un septembra sākumā bija liels prieks satikt savus komandas biedrus (vienu no kuriem pazīstu kopš 1989. gada), bet 28. septembra spēle man šogad būs pēdējā, ja vien nenotiek absolūti brīnumi ar saslimstību Latvijā. 75-85 cilvēki telpā uz 2 stundām ar runāšanos pie katra galdiņa man šobrīd ir par daudz.
Noslēgumā – 12. martā es tviterī izteicu izbrīnu par to, ka RSU pārtrauc mācības klātienē. Saņēmu atbildi no NMPD direktores Lienes Cipules ar šo citātu:
“Everything we do before a pandemic will seem alarmist. Everything we do after will seem inadequate” – Michael Leavitt 2007
Vai to nevar attiecināt arī uz “otro vilni”?
Pārpublicēts no https://zinatniekapardomas.wordpress.com
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
