Iesaki rakstu: 
Ar bažām gaidu šodienas (un tuvāko dienu) datus par inficēšanos ar Covid-19. Paredzu saslimušo skaita pieaugumu, pat lēcienu.
Lai labāk izprastu norises Eiropā, kuras daļa esam, aicinu manā Facebook profilā palūkot Medicus Bonus joslu, kur esmu savietojusi, manuprāt, šobrīd svarīgu un nozīmīgu informāciju izpratnes vairošanai. Ja nu negribas lasīt visu, tad rekomendēju vismaz stāstu par dažādām pieejām un attiecīgi rezultātiem veselības uzraudzībā Madridē un Ņujorkā.
Tas ir stāsts par to, kā atšķīrās pieņemtie lēmumu šais pilsētās, par pieļautajām kļūdām, it īpaši saistībā ar ierobežojumu pasākumu pakāpenisku atcelšanu; spriedzi starp ekonomiskiem apsvērumiem un veselību; un par pašreizējo koronavīrusa uzliesmojumu, kas ietriecies Eiropā, realitāti.
Te noteikti ir jānošķir un jādefinē, kas ir „politisks lēmums”. Ir epidemiologu rekomendācijas, un valdībai būtu jāatturas no lēmumiem, kas nav tajos balstīti (jāteic, ka lielākoties Latvijas valdības lēmumi ir bijuši tajās balstīti). Tad kas ir politisks lēmums? Vai 14 dienu pašizolācijas saīsinājums uz 10 ar nosacījumu par testu 8. dienā tāds ir? Sabiedrības veselības speciālisti to sauc par „strīdīgu” un „soli pretī ekonomiskajām interesēm”.
Manuprāt, atbildīgi izpildīts, tas ir pieņemams kompromiss, un politika jau būtībā ir kompromisu māksla. Par politisku vai, pareizāk sakot, politizētu (tātad ietekmētu, un šajā gadījumā – ekonomiski) lēmumu toties droši varēja saukt atlikšanu Igauniju iekļaut t.s. „dzeltenajā” sarakstā. Šī mazā intermēdija ir svarīga, lai varētu savā prātā savietot, vai valsts pārvaldes rīcība ir adekvāta.
Tagad atgriezīsimies pie abu iepriekšminēto metropoļu (galvenokārt Madrides. Un, par to lasot, cenšamies iedomāties Rīgu un Latviju) piemēra. Spānijas epidemiologi baidās, ka Madridē pieņemtie pret-koronovīrusa pasākumi nav balstīti speciālistu rekomendācijās (tie ir politizēti, balstot biznesa struktūras), lai ierobežotu niknu infekciju līmeni - jo īpaši tāpēc, ka bērni ir atgriezušies skolā pēc sešu mēnešu prombūtnes, vēsāks laiks cilvēkus „stumj” telpās, kur slimība izplatās vieglāk, un spāņi joprojām, neraugoties uz smago epidemioloģisko situāciju, daudz kontaktējas un apmeklē bārus un restorānus, kur infekcijas risks ir lielāks.
Madrides valdība saka, ka Covid-19 pacienti šobrīd aizņem aptuveni 40 procentus no valsts slimnīcu gultām reģionā - divreiz vairāk nekā šī mēneša sākumā. Daudzi ārsti saka, ka patiesais līmenis ir daudz augstāks un ka dažas neatliekamās palīdzības nodaļas jau ir faktiski pilnas (varam tikai iedomāties, kā tas ietekmē jebkura pacienta aprūpi vai pat izredzes uz to).
Madridē nav arī izveidota efektīva izsekošanas sistēma, kādu, šķiet, ir izvietojušas tādas valstis kā Vācija (tāda ir arī Latvijā un, vismaz līdz šim rītam mūsu epidemiologi ir godam tikuši galā).
Ņemot vērā bāru un restorānu nozīmi Spānijas ekonomikā - viesmīlība veido 6 procentus no iekšzemes kopprodukta un tūrisms - 12 procentus, lielu daļu no „restartēšanas” politikas veidoja sabiedriskās ēdināšanas vietu un restorānu atvēršana. Madrides viesmīlības asociācija, kas saka, ka šī reģiona nozare šogad ir zaudējusi 40 000 darbavietu, pasludināja, ka ir "ļoti apmierināta".
Šādu pasākumu ietekme joprojām ir apšaubāma. Bez labākiem datiem par to, kas apmeklē bārus un restorānus, - Spānijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, klientiem nav jāaizpilda kontaktinformācija, kas neizbēgami var apgrūtināt izsekošanu. Nesenais ASV Slimību kontroles un profilakses centra veiktais pētījums par veselības aprūpes iestāžu ambulatorajiem pacientiem liecināja, ka inficētie cilvēki ir divreiz biežāk ēduši restorānā.
Atšķirīgi rīkojas Ņujorkas mēra komanda, kas vairāk vai mazāk ir sekojusi datiem, rīkojoties pretēji prezidenta Donalda Trampa tvītos sludinātajam - "atbrīvot" pilsētas ekonomiku un atlaist kritisko laikrakstu redakcijas. Rezultātus var redzēt rakstā, bet, ja nu kādam slinkums skatīties, pačukstēšu, ka Ņujorkai sokas labāk.
Noapaļojot šo Madrides/Nujorkas piemēru, pievienošu antropologa Klāva Sedlenieka sacīto, kurš uzskata, ka tiem, kas grib mazināt ierobežojumus, lai glābtu tūrisma nozari, laba pamācība varētu būt arī Melnkalnes pieredze. Tur tieši ar šo argumentu un pārliecību, ka viss kārtībā, jūnijā atcēla ceļošanas ierobežojumus. Tagad ikdienas saslimstība tuvojas 300, bet tūrisms īpaši „miris”.
Ko es gribu teikt? Domāju, ka šajās dienās arī mūsu īslaicīgā unikalitāte kritīs un mēs iekrāsosimies nosacīti sārtajā „viseiropas” tonī. Ar to tomēr būs jātiek galā. Taču kāds varētu būt nevēlamais scenārijs Latvijai? Saslimšanas gadījumu top tik daudz, ka epidemiologi tos nevar apstrādāt un attiecīgi inficēto skaits nekontrolēti „uzlec” (atgādināšu, ka tieši šī sekmīgā gadījumu apstrāde ir tas, kas notur Latviju "zaļajā zonā", bet tās jaudai ir robežas un mūsu atbildība ir visiem spēkiem palīdzēt epidemiologiem). Tā kā Covid-19 ir ar augstu hospitalizācijas risku, tas „uzkar” un pēcāk sagrauj veselības aprūpes sistēmu... Principā neturpināšu.
Man šķiet svarīgi šobrīd uzmanīt, lai mūsu valdība nepieņem politizētus, bet gan datos balstītus lēmumus (uzmanāmies no jutīgiem, emocijas raisošiem saukļiem, piemēram, „upurē nozari” (skat. augstāk K.Sedlenieka sacīto par reālu nozares „nomiršanu” vispār). Būšu skarba – tieši šobrīd tas būtībā ir jautājums, ko valsts ir gatava izmaksāt labāk – kompensācijas darbu zaudējušajiem vai apbedīšanas un ilgstošus dabnespējas pabalstus. Jo, lai arī ārsti salīdzinoši maz zina par visām iespējamām COVID-19 blakusparādībām un ilgtermiņa problēmu iespējamību, taču arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ikvienam, kurš bijis inficēts, draud sirds bojājumu risks.
Ir skaidrs, ka tuvāko dienu laikā valdībai būs jāpieņem nepopulāri lēmumi.
Ir skaidrs, ka tuvāko mēnešu laikā mums būs jāpiecieš vairāk neērtību, tostarp, visticamāk, jāsāk valkāt masku.
Ir skaidrs, ka ir jāpieslēdz „Apturi Covid” lietotne, tas tāpat kā maskas ir ļoti svarīgi, jo atvieglo darbu epidemiologiem kontaktu izsekošanā.
Visbeidzot – tiešām, tiešam, lūkojam pēc uzticamas informācijas! Mācāmies medijpratību! Īpaši uzmanīgi esam ar influenceru pausto, pat ja tie sensenos laikos ir ieguvuši izglītību medicīnas jomā. Atceramies, ka dezinformācijas dvīņu māsa ir „daļēja patiesība” un faktiem piekabināti puspatiesībās balstīti pašpasludināti apgalvojumi.
Jā, un vēl! Mani mīļie oponenti! Pārstāsim spēkoties garīguma kategorijās un pierādīt, kuram no mums ir dziļāki dziļumi! Nepadariet mani garīgi apdalītu ļaužu tāpēc, ka, Jūsuprāt, es pārspīlēju vīrusa draudus. Tie ir nesalīdzināmi aspekti, un tas, ka savos ierakstos apkopoju dažus būtiskus datus, nekādi nenozīmē, ka esmu pret kultūru, ceļošanu, pasēdēšanu krodziņā.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
