Iesaki rakstu: 
Ar bažām gaidu šodienas (un tuvāko dienu) datus par inficēšanos ar Covid-19. Paredzu saslimušo skaita pieaugumu, pat lēcienu.
Lai labāk izprastu norises Eiropā, kuras daļa esam, aicinu manā Facebook profilā palūkot Medicus Bonus joslu, kur esmu savietojusi, manuprāt, šobrīd svarīgu un nozīmīgu informāciju izpratnes vairošanai. Ja nu negribas lasīt visu, tad rekomendēju vismaz stāstu par dažādām pieejām un attiecīgi rezultātiem veselības uzraudzībā Madridē un Ņujorkā.
Tas ir stāsts par to, kā atšķīrās pieņemtie lēmumu šais pilsētās, par pieļautajām kļūdām, it īpaši saistībā ar ierobežojumu pasākumu pakāpenisku atcelšanu; spriedzi starp ekonomiskiem apsvērumiem un veselību; un par pašreizējo koronavīrusa uzliesmojumu, kas ietriecies Eiropā, realitāti.
Te noteikti ir jānošķir un jādefinē, kas ir „politisks lēmums”. Ir epidemiologu rekomendācijas, un valdībai būtu jāatturas no lēmumiem, kas nav tajos balstīti (jāteic, ka lielākoties Latvijas valdības lēmumi ir bijuši tajās balstīti). Tad kas ir politisks lēmums? Vai 14 dienu pašizolācijas saīsinājums uz 10 ar nosacījumu par testu 8. dienā tāds ir? Sabiedrības veselības speciālisti to sauc par „strīdīgu” un „soli pretī ekonomiskajām interesēm”.
Manuprāt, atbildīgi izpildīts, tas ir pieņemams kompromiss, un politika jau būtībā ir kompromisu māksla. Par politisku vai, pareizāk sakot, politizētu (tātad ietekmētu, un šajā gadījumā – ekonomiski) lēmumu toties droši varēja saukt atlikšanu Igauniju iekļaut t.s. „dzeltenajā” sarakstā. Šī mazā intermēdija ir svarīga, lai varētu savā prātā savietot, vai valsts pārvaldes rīcība ir adekvāta.
Tagad atgriezīsimies pie abu iepriekšminēto metropoļu (galvenokārt Madrides. Un, par to lasot, cenšamies iedomāties Rīgu un Latviju) piemēra. Spānijas epidemiologi baidās, ka Madridē pieņemtie pret-koronovīrusa pasākumi nav balstīti speciālistu rekomendācijās (tie ir politizēti, balstot biznesa struktūras), lai ierobežotu niknu infekciju līmeni - jo īpaši tāpēc, ka bērni ir atgriezušies skolā pēc sešu mēnešu prombūtnes, vēsāks laiks cilvēkus „stumj” telpās, kur slimība izplatās vieglāk, un spāņi joprojām, neraugoties uz smago epidemioloģisko situāciju, daudz kontaktējas un apmeklē bārus un restorānus, kur infekcijas risks ir lielāks.
Madrides valdība saka, ka Covid-19 pacienti šobrīd aizņem aptuveni 40 procentus no valsts slimnīcu gultām reģionā - divreiz vairāk nekā šī mēneša sākumā. Daudzi ārsti saka, ka patiesais līmenis ir daudz augstāks un ka dažas neatliekamās palīdzības nodaļas jau ir faktiski pilnas (varam tikai iedomāties, kā tas ietekmē jebkura pacienta aprūpi vai pat izredzes uz to).
Madridē nav arī izveidota efektīva izsekošanas sistēma, kādu, šķiet, ir izvietojušas tādas valstis kā Vācija (tāda ir arī Latvijā un, vismaz līdz šim rītam mūsu epidemiologi ir godam tikuši galā).
Ņemot vērā bāru un restorānu nozīmi Spānijas ekonomikā - viesmīlība veido 6 procentus no iekšzemes kopprodukta un tūrisms - 12 procentus, lielu daļu no „restartēšanas” politikas veidoja sabiedriskās ēdināšanas vietu un restorānu atvēršana. Madrides viesmīlības asociācija, kas saka, ka šī reģiona nozare šogad ir zaudējusi 40 000 darbavietu, pasludināja, ka ir "ļoti apmierināta".
Šādu pasākumu ietekme joprojām ir apšaubāma. Bez labākiem datiem par to, kas apmeklē bārus un restorānus, - Spānijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, klientiem nav jāaizpilda kontaktinformācija, kas neizbēgami var apgrūtināt izsekošanu. Nesenais ASV Slimību kontroles un profilakses centra veiktais pētījums par veselības aprūpes iestāžu ambulatorajiem pacientiem liecināja, ka inficētie cilvēki ir divreiz biežāk ēduši restorānā.
Atšķirīgi rīkojas Ņujorkas mēra komanda, kas vairāk vai mazāk ir sekojusi datiem, rīkojoties pretēji prezidenta Donalda Trampa tvītos sludinātajam - "atbrīvot" pilsētas ekonomiku un atlaist kritisko laikrakstu redakcijas. Rezultātus var redzēt rakstā, bet, ja nu kādam slinkums skatīties, pačukstēšu, ka Ņujorkai sokas labāk.
Noapaļojot šo Madrides/Nujorkas piemēru, pievienošu antropologa Klāva Sedlenieka sacīto, kurš uzskata, ka tiem, kas grib mazināt ierobežojumus, lai glābtu tūrisma nozari, laba pamācība varētu būt arī Melnkalnes pieredze. Tur tieši ar šo argumentu un pārliecību, ka viss kārtībā, jūnijā atcēla ceļošanas ierobežojumus. Tagad ikdienas saslimstība tuvojas 300, bet tūrisms īpaši „miris”.
Ko es gribu teikt? Domāju, ka šajās dienās arī mūsu īslaicīgā unikalitāte kritīs un mēs iekrāsosimies nosacīti sārtajā „viseiropas” tonī. Ar to tomēr būs jātiek galā. Taču kāds varētu būt nevēlamais scenārijs Latvijai? Saslimšanas gadījumu top tik daudz, ka epidemiologi tos nevar apstrādāt un attiecīgi inficēto skaits nekontrolēti „uzlec” (atgādināšu, ka tieši šī sekmīgā gadījumu apstrāde ir tas, kas notur Latviju "zaļajā zonā", bet tās jaudai ir robežas un mūsu atbildība ir visiem spēkiem palīdzēt epidemiologiem). Tā kā Covid-19 ir ar augstu hospitalizācijas risku, tas „uzkar” un pēcāk sagrauj veselības aprūpes sistēmu... Principā neturpināšu.
Man šķiet svarīgi šobrīd uzmanīt, lai mūsu valdība nepieņem politizētus, bet gan datos balstītus lēmumus (uzmanāmies no jutīgiem, emocijas raisošiem saukļiem, piemēram, „upurē nozari” (skat. augstāk K.Sedlenieka sacīto par reālu nozares „nomiršanu” vispār). Būšu skarba – tieši šobrīd tas būtībā ir jautājums, ko valsts ir gatava izmaksāt labāk – kompensācijas darbu zaudējušajiem vai apbedīšanas un ilgstošus dabnespējas pabalstus. Jo, lai arī ārsti salīdzinoši maz zina par visām iespējamām COVID-19 blakusparādībām un ilgtermiņa problēmu iespējamību, taču arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ikvienam, kurš bijis inficēts, draud sirds bojājumu risks.
Ir skaidrs, ka tuvāko dienu laikā valdībai būs jāpieņem nepopulāri lēmumi.
Ir skaidrs, ka tuvāko mēnešu laikā mums būs jāpiecieš vairāk neērtību, tostarp, visticamāk, jāsāk valkāt masku.
Ir skaidrs, ka ir jāpieslēdz „Apturi Covid” lietotne, tas tāpat kā maskas ir ļoti svarīgi, jo atvieglo darbu epidemiologiem kontaktu izsekošanā.
Visbeidzot – tiešām, tiešam, lūkojam pēc uzticamas informācijas! Mācāmies medijpratību! Īpaši uzmanīgi esam ar influenceru pausto, pat ja tie sensenos laikos ir ieguvuši izglītību medicīnas jomā. Atceramies, ka dezinformācijas dvīņu māsa ir „daļēja patiesība” un faktiem piekabināti puspatiesībās balstīti pašpasludināti apgalvojumi.
Jā, un vēl! Mani mīļie oponenti! Pārstāsim spēkoties garīguma kategorijās un pierādīt, kuram no mums ir dziļāki dziļumi! Nepadariet mani garīgi apdalītu ļaužu tāpēc, ka, Jūsuprāt, es pārspīlēju vīrusa draudus. Tie ir nesalīdzināmi aspekti, un tas, ka savos ierakstos apkopoju dažus būtiskus datus, nekādi nenozīmē, ka esmu pret kultūru, ceļošanu, pasēdēšanu krodziņā.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
