Dainis Īvāns: tautas varai būs spēks, ja rīkosimies

– Nekas nenotiks pats no sevis. Eiforijas ātri noplok, un saprotams, ka jārīkojas. Daudzas acis raugās uz cilvēkiem, kas veidojuši Atmodas sirdsapziņu un joprojām nav pazaudējuši sirdsapziņu. Tad nebrīnieties, Daini, ka raugāmies arī uz jums. Vai arī jūs redzat savu vietu šajās Latvijai tik izšķirīgajās dienās?

– Šobrīd darāmais ir skaidrāks par skaidru – 23. jūlijā jāiet uz referendumu un jābalso par Saeimas atlaišanu. Tomēr tas nav saucams par izšķirošo soli. Par brīvību taču izšķīrāmies jau Atmodā. Tagad beidzot jārīkojas, kā brīviem cilvēkiem pieklājas, un jāatbrīvojas no pašu pieļautās varas nekrietnības. Visu laiku skaidri redzams, ka valsti, Saeimu, valdību un valdošo koalīciju bezkaunīgi ilgi un nesodīti savtīgās interesēs izmantojis gan Lembergs, gan pārējie prezidenta nosauktie oligarhi. Tāpēc tautas nobalsošanā jāierāda „godam” nopelnītā vieta – Saeimas vergu dvēselēm un naudas maisu dancinātajām partijām, par kādām Lembergs jau sen padarījis ZZS un daļēji arī Vienotības konglomerātu. Domāju, ka šo vienkāršo patiesību beidzot būsim sapratuši un uz barikādēm kāpt vēl nenāksies ne man, ne jums. Cita lieta, ja Valdis Zatlers nepieņemtu lēmumu par patiesības slēpšanā līdzatbildīgo deputātu patriekšanu. Tad gan pēc kāda brīža to darīt ietu gan es, gan daudzi citi pilsoņi. Tagad esmu priecīgs, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka varu pēc sirdsapziņas izpildīt pilsoņa pienākumu referendumā un tai pašā laikā bez „došanās uz fronti” turpināt pašreizējo darbu, ko manā vietā neviens cits nedarīs.

– Zvana Atmodas dienu draugi, ka atkal jāpulcējas uz Tautas manifestāciju, bet bez politisko darboņu pozēšanas, kas tik laba partijiskā reklāma parlamenta ārkārtas vēlēšanām. Varbūt Cicerona balvas īpašniekam Dainim Īvānam arī kas sakāms tautai un Valdim Zatleram? Vai šāda pulcēšanās ir nepieciešama un iespējama?

– Līdz referendumam par ļaunu nenāktu vairākas pašiedvesmojošas tautas manifestācijas, kur pa priekšu negozētos partiju nešķīsteņi. Vismaz tad būtu cerība, ka cilvēki ticēs paši sev, nevis oligarhu organizētajām un mākslīgi uzfrizētajām politiskajām kampaņām. Manifestācija atšķirībā no smadzeņu skalošanas dažnedažādos medijos ir viena no pilsoniskās sabiedrības pašizpausmēm, ko grūti viltot un kur grūti klausītāju apmānīt ar politiķu iecienīto divkosību. Ja vajadzēs un ja kāds aicinās, es, protams, runāšu, lai cilvēkus uzmundrinātu, ka savas zemes kungi tomēr, tomēr esam mēs paši, nevis politiskie veikalnieki. 

– Šķiet, ka par referenduma (par Saeimas atlaišanu) loģisko iznākumu reti kurš šaubās, bet tas ir tikai sākums Latvijas attīrīšanai no varas meliem, cinisma, savējo rebēm un piesegšanas. Jau tagad jādomā par to, ko vēlēsim jaunajā Saeimā...

– Tur jau tā lieta, ka visgrūtākais sāksies pēc Saeimas atlaišanas. Pa durvīm iztriektie liekulīgi un viltīgi līdīs iekšā pa logu. Neko citu kā sēdēt un pēc saimnieku pavēles balsot vai grābt tautas darba augļus daudzi no viņiem neprot. Ja man būtu teikšana, es ar likumu aizliegtu kandidēt vismaz tiem deputātiem, kas, balsodami pret kratīšanu oligarha dzīvesvietā, paši kļuvuši par iespējamā nozieguma līdzdalībniekiem. No pašreizējām partijām acīmredzami un ciniski ārpus likuma nostājušās ZZS un PLL. Ja tādus mahinatoru grupējumus valsts nevar aizliegt līdzīgi kādreizējai kompartijai, tad tas jādara vēlētājam. Pretējā gadījumā pašattīrīšanās nenotiks. Jāatceras arī, ka nu jau, cerams, vēstures mēslainē izmesto pēdējo Saeimu ievēlēja nevis saprāts, bet par naudu pirktas reklāmas un socioloģiskās aptaujas, kas daudzās valstīs kādu laiku pirms izšķirošās dienas tiek aizliegtas. Latvijā vairāku iepriekšējo Saeimu nākšanu pie varas noteica tieši milzīgas naudas veiktā smadzeņu skalošana. Mums sen nav bijis vēlēšanu pārsteigumu, vienalga, pozitīvu vai negatīvu. Jo, kā nosaka aptauju rezultāti, tā vairākums balso, ticēdams muļķībām, ka balsošana par kādu nebūt partiju „zem reitinga” nozīmē balss zaudēšanu.

– Patiesībā neapskaužamā situācijā ir pašreizējā vara, kuras izmanīgākie kārtējo reizi grozīs kažokus, bet turēšanās pie vecajiem tikumiem varbūt beidzot rakstīs nekrologu viņu politiskajai karjerai?

– Cerams, cerams... Bet vecie blēži tikpat labi var paslēpties zem jaunām sejām. Patērētāju sabiedrība, par kādu oligarhi (sviedriem vaigos) centušies pārvērst tautu, ar to vien bīstama, ka ir pērkama un pārdodama – ka tik nauda ripo un ka tik man! Pragmatiķis politikā, kā sevi labprāt dēvē Šķēle, tāpēc arī ir „pragmatiķis”, lai domātu par privāto, nevis vispārības labumu. Ja mēs runājam par kaut ko līdzīgu jaunai Atmodai, tad tai jānāk arī ar citiem principiem. Tad mums jāpārtrauc nemitīgā vervelēšana par abstraktu „attīstību”, „pieaugumu”, naudu, kas patiesībā visbiežāk izrādās nelietīgas kombinācijas, krāpšanās un Tēvzemes resursu izlaupīšana. Nepieciešams vienoties, ka no pasaulīgu tērētāju sabiedrības gribam pārtapt par visa veida vērtību sargātājiem un vairotājiem, ka gribam būt par savas zemes, mežu un ūdeņu saimniekiem, nevis izsaimniekotājiem. Tā, manuprāt, ir vienīgā izeja no likstām, kuras, varam būt droši, mūs nepametīs, ja „attīstīsimies” vecajā izpratnē, ja turpināsim sirot pa svešiem un valsts naudas makiem. 

– Allaž nervozē apātija, tā sakot, ko mēs tur varam, vai ir vērts un tāpat nekas nemainīsies... Kā izskaust šo rezignāciju, kas lielā mērā cēlonis arī mūsu pašu tautvaldības vājumam?

– Šai ziņā man šķita ļoti zīmīgi, kā nesen tobrīdējais ZZS un Lemberga izvirzītais Valsts prezidenta amata kandidāts, ar naudu, bet ne ar godaprātu bagātais pensionārs Andris Bērziņš raksturoja savas meitas uzturēšanos Zviedrijā. Proti, viņa atgriezīšoties, kad šeitan „kļūs labāk dzīvot”. Apbrīnas cienīga filozofija! Mums, sēņēdājiem, te „bēdu ielejā” jācieš un jāgādā, lai pie apšaubāmiem ienākumiem tikuša baņķiera bērniem radītu „cilvēka cienīgu dzīvi”, un tad viņi mūs aplaimos ar kundzisku atgriešanos! Diemžēl līdzīgi izteikumi dzirdēti ne no viena vien savtīgas laimes meklējoša cilvēciņa te un svešzemēs. Bet mēs jau neesam no ārzemniekiem atšķirīga homo sapiens suga. Ne sliktāka par ārzemēm ir Latvijas valsts un tās iespējas. Tad kāpēc sevi nonievāt? Apātijai, skepsei, neticībai nav ne mazākā iemesla! Tā izdevīga tikai nekrietnajiem varas kungiem, kam vīlušos un nošļukušu tautu vieglāk vazāt aiz deguna. Tiesa gan, tagad ārkārtīgi pietrūkst pagājušās Atmodas iedvesmas un uzvarošā vārda spēka. Vārda un skaidras sirds spēka! Ar naudas un mantas dievināšanu paliekam bez tās pašas mantas un dvēseles arī. Mūsu spēks tomēr nekur nav pazudis. Jāpameklē pa tik ilgi nekustinātām atvilktnēm un jāvelk laukā: varas cinisms mūs vērtē par zemu – esam taču dzīvi, sveiki un veseli. Bet griba ir modināma un rūdāma lieta...

– Gluži personīgi. Daini, vai jūs ticat, ka mums izdosies? Uzlabot Latviju, lai tautas vara nebūtu vairs tukši vārdi...

– Einšteins teicis: „Mūžīgas ir divas lietas – Visums un cilvēka muļķība, kaut gan par pirmo es neesmu pārliecināts.” Nekā jauna pasaulē un mūsu oligarhvalstī nav, viss atkārtojas, bet tas nozīmē – atkārtojas arī labais! Tagad notikušais vedina domāt, ka oligarhu naudas ēra tuvojas galam. Cik tad ilgi var muļļāties tik netīkamā gaisotnē? Ja tā labi paraugās apkārt, un ja tā labi paši vēlamies, varam vairāk ieraudzīt labo, nevis slikto.

Ilgu laiku biju pagalam sadrūvējies par zemkopības ministra Jāņa Dūklava vērienīgi un vienlaikus profāni uzsākto Latvijas valsts mežu izlaupīšanas politiku, kurā Valsts meža dienesta likvidēšana rādās kā labākais šīs neģēlības instruments.... Šķita, ka par baigo izcirtumu postažu mūsu kopīpašumā uztraucos viens un tikai daži mani draugi. Bezcerīgi! Bet te ieraugu, ka laupītājmežsaimniecību Zemkopības ministrijas revīzijā to pašu ievērojusi arī Valsts kontrole, ka protestu Dūklavam par mežu izķiņķelēšanu iesniegušas vairākas nevalstiskās organizācijas un Vides konsultatīvā padome, ka sižetu par akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži (LVM) apkaunojošo barbarismu visai pasaulei rāda starptautiskais telekanāls Al Jazeera, bet starptautiskie sertificētāji minētajai akciju sabiedrībai (LVM) atņem mežu labas apsaimniekošanas sertifikātu...

Tiesa, kad šos faktus kā sev svarīgākos tās nedēļas notikumus nosaucu LNT intervijā raidījumam TOP3, īsi pirms sižeta gaisā laišanas saņēmu īsziņu: „Piedodiet, parādīt nevarēsim, jo sanācis tehnisks brāķis...” Ja identiskas atbildes pēdējos padomju gados nebūtu saņēmis par savām komunistu televīzijā neparādītām intervijām, varbūt pasaciņai noticētu. Taču pilnīgi skaidrs viss kļuva, kad LNT drīz sagatavoja LVM acīmredzami apmaksātu rullīti, kas it kā atmaskoja „ļaunos apmelotājus” no Al Jazeera un „nekompetentos” LVM sertificētājus no Somijas. Piedodiet par tādu atkāpi! Bet ko no tā visa mācīties?

To, ka LNT un citi lielie plašsaziņas kantori (lielās avīzes ieskaitot) ir nopirkti un joprojām pieder viņiem – oligarhiem. To, ka tur par naudu taisītai „patiesībai” nevar ticēt. Arī to, ka kopējās lietas labā mūsējo ir daudz, bet neesam saliedēti. Tāpēc jāmeklē savējie, jāatbalsta savējie, jāapgaismo, jāapvienojas un jādomā ar galvu, nevis ar pērkamu avīzi vai televizoru... Tad izdosies! Nešaubīgi – izdosies!

Pēc galīgā balsojuma par Bērziņa ievēlēšanu prezidenta amatā piezvanīja Dainis Īvāns ar uzmundrinājumu mums visiem, ka nav nemaz tik slikti, ja Saeimas morāle atkal sevi izģērbusi pliku un godu zaudējušie tik lielā panikā...

Novērtē šo rakstu: