Daļa Ukrainas cilvēku asiņu Mariupolē ir arī uz LSM un „Re:Baltica” skribentu rokām
Egils Helmanis05.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlos izteikt pateicību aizsardzības ministram Artim Pabrikam par viņa valstisko un premjera cienīgo viedokli, saistībā ar Latvijas sabiedrisko mediju (LSM) izplatītajiem Kremļa interesēm atbilstošajiem vēstījumiem!
A.Pabriks savā vēstulē, kas adresēta SEPLP un NEPLP institūcijām, aicina tikt skaidrībā ar principiem, pēc kuriem būtu jāvadās sabiedriskajiem medijiem, paužot valsts interesēm atbilstošu informāciju. Pabriks pareizi norāda, ka pašreizējā LSM vadība piekopj tādu redakcionālo politiku, kas nevis ļauj diskutēt par papildu finansējumu krieviski raidošam medijam, bet gan drīzāk liek secināt, ka lētāk būtu atjaunot Kremļa kanālu translāciju, jo efekts būtu līdzvērtīgs. Tāpat vēstulē izteikts sašutums par Kremļa ietekmes aģenta, kurš pazīstams ar saviem Ukrainu apmelojošiem rakstiem – Leonīda Ragozina intervēšanu LTV raidījumā.
Par LSM flirtēšanu vai apzinātu sadarbību ar Krievijas propagandas ruporiem esmu rakstījis vairākkārt. Gan pirms 24.februāra, gan pēdējā mēneša laikā. Un man ir prieks, ka beidzot šo būtisko tematu ir aizskāris arī kāds, kura tiešajā atbildībā atrodas mūsu valsts drošība.
Redzot “mūsu” LSM spīdekļu – Kupča, Kozina un Leitāna – lielo sašutumu par Pabrika vēstuli, kārtējo reizi pārliecinos, ka problēma ir jārisina strauji un neatliekami, ja vēl nav par vēlu.
Stāsts ir ne tikai par mūsu valsts drošību, par to, kā uztveram blakus esošo naidīgo valsti, tās tautu un valdību, bet arī par ļoti praktiskām konsekvencēm. Tieši tādu ietekmes aģentu kā Ragozins un viņa vietējo Re:Baltica “karsējmeiteņu” centieni “atmaskot ukraiņu nacistus”, ir noveduši pie tā, ka šobrīd Mariupoles aizstāvjiem AZOV bataljonam trūkst nopietna bruņojuma, jo Rietumvalstīs, kas varētu sniegt viņiem atbalstu, ar Maskavas svētību, caur aģentiem un noderīgajiem idiotiem tika panākta aizdomu pilna un negatīva tēla izveidošanās par šo elitāro un augsti motivēto Ukrainas bruņoto formējumu.
Tāpēc daļa Ukrainas cilvēku asiņu Mariupolē ir arī uz LSM un Re:Baltica skribentu rokām! Un mazākais, kas mums būtu jāizdara, - jāatņem šādiem cilvēkiem tribīne par mūsu visu naudu uzturētajos medijos, kaut uzskatu, ka atbildībai būtu jābūt daudz konkrētākai un tālejošākai. Leonīda Ragozina gadījumā nesaprotu, kādēļ šī persona vēl nav izraidīta no Latvijas? Šeit no tukšām runām par drošību un no antiģimenisku iniciatīvu bīdīšanas pie patiesiem darbiem būtu jāķeras tieslietu ministram Jānim Bordānam!
Ir jābeidz vieglprātīgi izturēties pret drošības jautājumiem! Informatīvā telpa ir mūsu drošības un valsts nākotnes jautājums!
Seko mums 
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
