Iesaki rakstu: 
Dzīvojam lielu ģeopolitisko pārmaiņu laikā. Daļēji tas atgādina periodu, kad bruka padomju impērija - iepriekš "draudzīgie kaimiņi" palaida vaļā apslēpto naidu, notika asiņainas sadursmes Kaukāzā, Vidusāzijā.
Pieaug nedrošība un bažas par to, kā Latvija izdzīvos šo laiku. Pārāk daudz naida, neiecietības, tīšas izaicināšanas. Tik maz sadarbības, izpratnes par to, ka vienīgi kopā varam radīt sev drošas mājas.
Esmu bijis politikā ļoti ilgi. Deviņas reizes esmu ievēlēts Saeimā - tik daudz uzticēšanās nav saņēmis neviens cits deputāts. Ar to lepojos. Bet tas uzliek atbildību par visu, kas izdarīts, un arī to, kas nav paveikts. Latvija nav kļuvusi par labklājīgu, drošu valsti ar vienotu sabiedrību. Sliktas nojautas un neizgaisušas atmiņas par naidu, kas, impērijām brūkot, aug augumā, neļauj man mierīgi baudīt nomaļus stāvošā priekšrocības. Izjūtu pienākumu atgriezties, lai darītu to, kas palicis nesasniegts. Aicinu atpakaļ citus, kas bija kopā ar mani. Aicinu mums pievienoties arī jaunus cilvēkus, kuriem politikā daudz pieredzēt vēl tikai nāksies.
Sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa" kopā ar Centra partiju atjauno politiskās apvienības "Saskaņas centrs" aktīvu darbību. SC ilgus gadus bija platforma kreisi centrisku un centrisku spēku konsolidācijai, tā bija arī iespēja Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem paust savas bažas, savus centienus darboties mūsu kopīgās valsts interesēs.
Pašlaik šādas konstruktīvas un konsekventas balss Latvijas politikā trūkst. Ir tikai vēlme Latvijas krievu nedrošību un sāpi konvertēt deputātu mandātos, pēc tam šos mandātus "atstrādāt" ar trulu bļaustīšanos uz kriminālpantu robežas. Vai tas stiprina mūsu valsti, palīdz risināt reālas nelatviešu problēmas? Gluži pretēji - tas rada "leģitīmu" ieganstu krievvalodīgos norobežot ar kārtējām necaursitamām sarkanajām līnijām, diemžēl...
"Saskaņas centrs" piedāvās savu programmu demogrāfijas, uzņēmējdarbības, reģionālās, sociālās, izglītības un kultūras politikas jomās, katrā no tām ietverot sabiedrību saliedējošas komponentes.
Taču par galveno instrumentu pozitīvām pārmaiņām Latvijas politikā uzskatām vēlēšanu sistēmas maiņu. Pašreizējā proporcionālā sistēma ved valsti arvien dziļākā bezatbildības purvā. Vēlētājs balso par partijām un smukiem līderiem, bet rezultātā saņem - neko. Viņam nav turpmāku attiecību ar to, ko viņš ir ievēlējis. Un partijas, ieguvušas varu, var rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. Ievēlētie deputāti veido mūsu kopīgo nākotni bez mums, viņi neatskaitās par paveikto un nesaņem sodu par pieļautajām kļūdām. Viņi migrē no vienas partijas uz citu, šķeļas, dalās un atkal apvienojas, dzīvojot paralēlā pasaulē, kas ar reālo dzīvi satiekas tikai nosacīti. Tur aug saknes Latvijas atpalicībai, un tas ir jāmaina.
Mēs iestājamies par skaidru mažoritāru kārtību - viens apgabals, viens mandāts. Uzvarētājs līdz ar mandātu iegūst arī pilnu atbildību, viņš ir pieejams un ieinteresēts savu vēlētāju pārstāvis, viņš ir atsaucams un noraidāms no laukuma par sliktu darbu. Viņš strādās vaiga sviedros sava apgabala un Latvijas izaugsmei.
Mums ar populāru režisoru, kas arī iestājas par vēlēšanu kārtības reformām, sakrīt viedoklis par proporcionālās - partiju listes sistēmas negatīvajām blaknēm. Taču viņa piedāvājumā šīs izmaiņas iecerētas kā tāda gudrāku ļaužu "selekcija", atbrīvojot viņus no partiju važām. Ar savu pieredzi varu prognozēt, ka tā sauktais Īrijas variants virspusē neiznesīs ne gudrākos, ne tālredzīgākos, ne arī tos nesavtīgākos.
Pašreizējā sistēmā ne tik daudz trūkst viedas gudrības nesēju kā pašas tautas - varas suverēna - līdzdalības, iesaistes valsts pārvaldē un kontroles pār tās darbību. Vienmandāta apgabalā īstenojas tāda kā atbildības lejuplāde: es izvēlos un uzticu savu balsi labākajam; es skatos līdzi viņa darbībām; es pieprasu no viņa konkrētus lēmumus; es sodu vai apbalvoju viņu nākamajā vēlēšanu ciklā. Tādējādi esmu līdzdalīgs!
Piekrītu, - Satversme pašreizējā redakcijā neparedz šādas procedūras. Bet Satversmes garam neatbilst arī tas bezatbildības laikmets, kāds pašlaik iestājies. Nav jābaidās uzrunāt tautu visu prātīgi apsvērt un referendumos to mainīt.
Kā cilvēks, kas savas ambīcijas, sasniegumus un kļūdas jau ir piedzīvojis, gribu veidot atjaunoto "Saskaņas centru" kā atvērtu platformu sabiedrības demokrātijai un saliedētībai. Aicināti piedalīties arī citas partijas, to biedri un vizionāri.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
