Iesaki rakstu: 
Šīs nedēļas sākums nāca ar cerību spārnotu vēsti: ekonomikas ministrs Viktors Valainis ķersies pie pārtikas cenām lielveikalos! “Mērķis ir panākt, lai pamata nepieciešamības preču grupā cenu samazinājums būtu līdz 20%,” apņēmības pilns, ziņoja ekonomikas ministrs.
Oho, pie lielveikalu plauktiem sajūsmā iegavilējās tauta, kura pēdējā laikā vairāk izskatās pēc sēņotājiem, kas gluži kā baraviku ar mirdzošām acīm retumis izceļ veikalā kādu atlaižu preci.
Pārsvarā gan pircēji klīst pa veikaliem ar groziņiem rokās kā apjukuši sēņotāji, aizvien pārliecinoties, ka rokā ņemtā prece būs jānomet kā tārpaina beka, tas ir – jāliek atpakaļ plauktā, jo ir krietni pāri pirktspējai.
Ekonomikas ministra ideja ir ne tik vien populistiska, cik nereāla. Valsts tieša iesaiste cenu regulēšanā ir sociālisma produkts, un tās ietekme uz tirgu neprognozējama. Ja runa ir par to, lai sāktu strādāt atbilstoši nosaukumam Konkurences padome, tad stāsts ir par ko citu, bet tā, kā zināms, jau pētīja, pētīja pārtikas cenas un secināja… neko.
Tiesa, Valainis nav pirmais ministrs Evikas Siliņas valdībā, kurš ķēries klāt cenām – līdz lēmumam jau ir ticis veselības ministrs Hosams Abu Meri, kurš sola, ka nākamgad kritīs kompensējamo medikamentu cenas. Kaut kāda iekšējā balss tomēr liek nojaust – ja arī kompensējamo zāļu cenas samazināsies, tad nav nekādu garantiju, ka nepieaugs bezrecepšu medikamentu cenas. Tas pat, šķiet, ir gluži viegli prognozējami – farmācijas nozare gribēs kompensēt daļējo ieņēmumu zudumu.
Tas liek neizbēgami priekšstatīt, ka, panākot, Valaiņa vārdiem, “pamata nepieciešamības preču grupā” cenu samazinājumu, tas tiktu kompensēts citā “nepamata” grupā, un dievs (un laikam arī Valainis) vien zina, kā šo vienu grupu atšķirt no otras.
Diemžēl visi šie atsevišķo ministru centieni prezentēt “domāšanu par tautu” izskatās pēc sasodītas liekulības brīdī, kad uzmetam acis valsts budžeta projektam un to pavadošajiem likumprojektiem, kā arī atsevišķu valsts un pašvaldību iestāžu paziņojumiem par savu pakalpojumu cenu celšanu no nākamā gada 1.janvāra.
Cenu celšana no 1.janvāra vispār Latvijā ir tāda kā Jaungada tradīcija. 1.janvāris ir burvju datums – ceļot cenas no šī datuma, vairs nekas nav jāpaskaidro par cenu celšanās iemesliem: kā, jūs nezinājāt?! Cosi fan tutti, jeb tā dara visas, dungojot Mocarta operas meldiņu, tiek mainītas cenu listes veikalos, valsts iestādēs un pakalpojumos.
Piemēram, gandrīz vienlaikus ar ekonomikas ministra paziņojumu par cīņu pret dārdzību lielveikalos Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) nāca klajā ar paziņojumu, ka cels cenas visiem pakalpojumiem. Labi, nešņukstēsim par to, ka par 138% celsies cena ekskluzīvai numurzīmei. Vairāk tautu skars, ka CSDD iecerējusi pacelt tehniskās apskates pamatpārbaudes cenu vieglajiem auto par 8% – no 31,59 eiro līdz 34,10 eiro.
Jā, it kā nekas tāds – bet! Jau aicināju ielūkoties budžeta likumprojektu paketē: iecerētās izmaiņas Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā paredz no 2025.gada palielināt visas transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa likmes par 10%, un no 2027.gada – vēl par 10%.
Turklāt plānota akcīzes nodokļa celšana degvielai – dīzelim, benzīnam un autogāzei. Tas, kurš apgalvo, ka autotransporta un degvielas papildu aplikšanai ar nodokļiem nebūs ietekmes uz izmaksām un attiecīgi – cenām, ir vai nu stulbs, vai apzināti melo. Gribu ticēt, ka valsts finanšu politikas plānotāji nav ne viens, ne otrs. Tāpēc būtu vēlams ievērot vismaz godīgu konsekvenci un netēlot, ka valdība taisās nez ko uzlabot tautas finansēs – cik nu tur pienāks klāt pie aldziņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa un neapliekamā minimuma vienādošanas un celšanas rezultātā, tik arī un vēl vairāk tiks atņemts.
Valdībai gan nevar pārmest tālejoša redzējuma trūkumu cenu celšanā: tiek solīts, ka autotransporta sadārdzināšana nākamgad neapstāsies, bet turpināsies. “Lai nebūtu šoks”, kad “zaļināšanas” vārdā dīzelītis maksās par 26 centiem litrā dārgāk. O, paldies par rūpēm, visticamāk, šī ir skaidra norāde, ka jau laikus jāsāk apsvērt, vai nenakšņot turpat darba vietā, lai nesanāktu tērēt transportam, kurš sāks kļūt par finansiāli nepaceļamu tēriņu vienību ģimenes budžetā.
Nenakšņot darbavietā laikam nākotnē nenāksies vien Saeimas deputātiem un valdības locekļiem, – tik mīlīgi un solidarizējoties ar tautu, viņi iecerējuši savu gada laikā teju uz pusi uzblīdušo algu palielināt vien par 2,6% no nākamā gada.
Un nu varēs, akceptējot budžetu, draudzīgi saukt: dārdzība, dārdzība, atkāpies! Jo, izņemot lozungus un paziņojumus, nekas par reālu un pārdomātu rīcību šajā jomā neliecina.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
