Dārgie bērni un jaunieši! Es, kam bērnu nav un nebūs, mēģināšu izlikties, ka man interesē jūsu nākotne!
Edgars Rinkēvičs08.07.2025.
Komentāri (144)
Iesaki rakstu: 
Labdien, dārgie jaunieši un pedagogi! Labdien, mūziķi un vadītāji! Labdien, visi tie, kas šeit ir nokļuvuši nejauši, vai nu šķērsojot parku ikdienas gaitās, vai arī dodoties savā kārtējā pastaigā.
Mēs visi esam nonākuši īpašā vietā. Esam to darījuši mērķtiecīgi vai nejauši. Mēs esam šeit, kur kādreiz norisinājās Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Tur, kur dziesma dzīvo katru dienu. Pat bērnu rotaļlaukumā. Tur, kur sveicam korus, deju kolektīvus, ansambļus un orķestrus. Mēs sveicam jūs no visas Latvijas. Šeit sākas aizraujošais Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ceļojums. Mēs visi šeit esam nozīmīgā vietā, jo šeit tiek turpinātas un attīstītas mūsu tradīcijas. Šeit tiek stiprināta mūsu tautasdziesma, mūsu dejas un sirds kopība, jo tiem pieder nākotne.
Paldies jums visiem, ka esat – bērni un vecāki, skolēni un pedagogi, virsdiriģenti un virsvadītāji. Bez visa jūsu darba, bez visiem jums, bez jūsu neatlaidības šie svētki nebūtu, mūsu kultūras nebūtu un mūsu Latvijas nebūtu.
Dārgie bērni un jaunieši!
Jūs esat apliecinājums tam, ka mūsu jaunajās paaudzēs Latvija dzied, dejo un mīl savu valsti. Mīl to no visas sirds. Jūs esat apliecinājums tam, ka mūsu kultūra turpina spīdēt.
Jūs visi esat šo svētku centrs un pamats. Bez jūsu degsmes, bez jūsu izturības mēs šodien šeit būtu vieni. Es novēlu jums visiem, lai jūs topat sadzirdēti. Ne tikai jūsu dziesmas un deju soļi, bet arī jūsu prieks un satraukums, jūsu nogurums un gandarījums. Tas viss pieder svētkiem. Un arī jūsu sacītais ir svētku daļa.
Lai jūsu veselība un drošība ir svarīgāka par pareizu dejas soli vai precīzi izdziedātu augšējo noti. Lai prieks jūsu acīs ir svarīgāks nekā sacensība. Lai skolotāja saudzīgais aizrādījums par dažiem nedarbiem ilgst tikai līdz nākamajam mēģinājumam. Bet lai šajos svētkos iegūtās jaunās draudzības saglabājas ilgi.
Dziediet ar lepnumu! Dejojiet ar pārliecību! Muzicējiet ar prieku!
Lai mums visiem šie svētki ir spēka un iedvesmas avots!
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
