Darīsim vai izliksimies?

Nevar nesajust, ka pasaules iekārtojums izjūt seismiskas svārstības, kas briedušas jau ilgāku laiku. Lielā un skaistā vienotas Eiropas ideja dzima kā mēģinājums taisnīgi izlīdzināt kopējo labumu, kā materiālajā nozīmē, tā arī vērtībās. Taču pamazām nekonkrētā un izplūdusī pārvalde pieļāva, ka godīgu labumu sadalīšanu sāka sapīt ar politiskiem kritērijiem un noteikumiem - cik labējām vai kreisām jābūt  valstu valdībām, kā jārisina genderisma, vokisma un citu -ismu problemātika. Eiropas birokrāts pamazām paaugstināja sevi par vērtību ieviesēju, standartu noteicēju un soģi. Tajā pašā laikā pavisam konkrētos piezemētos jautājumos, piemēram, atbalstā lauksaimniekiem, atšķirīga attieksme un nevienlīdzība tika pasludināta par normu. 

Rezultātā Eiropu sāka piemeklēt satricinājumi - migrācijas krīzes, demokrātijas normu krīzes, atsevišķu valstu "īpašās nostājas", Lielbritānijas demaršs. Lielu triecienu vienotās Eiropas idejai atnesa COVID-19, kad visi ieraudzīja pavisam pretējo - valstu egoismu, melu politiku, varnešu cinismu, kas vispirms pievāca sev deficītās vakcīnas, bet pēc tam uzspieda visiem to obligātumu. Šī krīze aizzāģēja uzticēšanos varai, cilvēki zaudēja orientierus, viegli ļāvās dažādiem feikiem un vispasaules sazvērestībām.

Arī Krievijas iebrukums Ukrainā bija vispārējā cinisma un savu "tiesību" prioritizācijas sekmēts. Un Eiropa parādīja, ka nespēj tikt galā ar šo nu jau milzīgo krīzi. Seismisko svārstību skalā bultiņa tuvojas sarkanajai iedaļai.

Minhenes drošības konference un viss ap to notiekošais rāda, ka "lielie spēlētāji" turpmāk nerunās ar nacionālajām valstīm "caur Briseli". Kaut kāda fasāde tiek saglabāta, bet īstā "lietu kārtošana" notiek šaurā lokā, kā Rijādā vai Parīzes "mazajā sastāvā". Tas Briseles birokrātos raisa histēriju: USAID stāsts, kad ASV visās lietās sāk vērtēt savu labumu, taču var "inficēt" arī Eiropas valstis! Tās sāks skatīties Briselei uz pirkstiem - cik pamatoti ir orientieri enerģētikas politikā, "zaļajā kursā", migrācijas politikā utt. Un valstīm pamazām rodas šaubas gan par Apvienoto Nāciju, gan Eiropas pārnacionālo struktūru perspektīvām. Tās, visticamāk, ir un būs arī nākotnē, bet valstīm nāk apjausma - mūsu kaites un problēmas citi nerisinās. Tas nav ne labi, ne slikti; tas tikai mudina mūs to ātrāk pieņemt, niknāk cīnīties par savu vietu, lomu un labumu.

Tie, kas Amerikā iedeva varu Trampam un viņa MAGAi, sajuta tur kaut ko dzīvu, lai arī, iespējams, "nepareizu". Šie "trakie" varbūt neuzcels labāku pasauli, bet vismaz sagraus veco. Un liks saprast, ka Amerika nav kaut kāda servisa struktūra pārējai pasaulei...

Eirobirokrātijas kupols līdz šim ļāva arī Latvijai nerisināt acīmredzamas problēmas, amortizējot tās kaut kur izplūdušās ES kopējās pozīcijās. Pasaules drošības sistēmas krīzes laikā mūsu acīmredzamais "zilonis istabā" ir fiktīvā integrācijas politika un milzīgais nepilsoņu skaits (170 000!). Mūsu varas elite gadu desmitiem ir šo jomu uztvērusi nevis kā nepadarītu darbu, bet kā "nacionālā mugurkaula" demonstrāciju, kā lakmusa papīrīti "īstenā latviskuma" pārbaudei.

Tagad mums vajadzētu profilaktiski sabīties. Kad Kremlis pie kāda sarunu galda sāks skaitīt savus naratīvus par Latvijas nepilsoņu aizstāvību un mēs prasīsim no NATO un ASV lielākas drošības garantijas, vai Dž.D. Venss mums nepajautās - ko jūs 30 gadus esat darījuši integrācijas politikā? Cik gadu desmitus jums vēl vajadzēs, lai izveidotu vienotu nāciju?

Nupat nācis klajā Valsts kontroles revīzijas ziņojums par saliedētas sabiedrības izveides politiku, un tas ir satriecoši kritisks. "Neefektīvi", "nav produktīvi", "nav noteikti sasniedzamie mērķi un rādītāji", "nepilda noteiktos uzdevumus", "nav mērķtiecīgi" - tie ir visbiežāk sniegtie vērtējumi jomai, kam Nacionālajā attīstības plānā 2021. - 2027. gadam noteikts finansējums 24 miljoni eiro ik gadu! Ierēdņi ar savu trenēto intuīciju ir papratuši, ka politiķiem nav vajadzīga nekāda integrācija, bet "līdzekļu apgūšana" it labi noder.

Uzskatu, ka man ir tiesības izteikt pārmetumus pie varas esošajiem, jo vienmēr esmu atgādinājis, ka integrācija un saliedēta sabiedrība ir galvenā garantija valsts drošībai. "Saskaņa" ir organizējusi latviešu valodas kursus gan nepilsoņiem, gan Krievijas pilsonību pieņēmušajiem. Esam mudinājuši viņus uz piederību Latvijas valstij, un esam lepni par katru, ko izdevies šajā ceļā ievirzīt.

Šie cilvēki nav zaudēti Latvijai. Tie ir varas atgrūsti!

Un, lai to labotu, – valdībai no integrācijas politikas imitācijas jāvirzās uz konkrētu mērķu, to sasniegšanas līdzekļu un atbildīgo noteikšanu.

P.S. Un cik darbības imitāciju un izlikšanos var saskaitīt citu politiku noteikšanā un realizēšanā – enerģētikas, veselības aprūpes, izglītības, reģionālajā politikā?

Novērtē šo rakstu: