Iesaki rakstu: 
Pēdējo nedēļu notikumi starptautiskajā politikā raisa gan cerības, gan bailes un trauksmi, un milzumdaudz prognožu par to, kurp virzās pasaule. Arī es vēlos piedāvāt savu skatījumu uz notiekošo, īpaši fokusā uz Eiropu un Latviju.
Nevar nesajust, ka pasaules iekārtojums izjūt seismiskas svārstības, kas briedušas jau ilgāku laiku. Lielā un skaistā vienotas Eiropas ideja dzima kā mēģinājums taisnīgi izlīdzināt kopējo labumu, kā materiālajā nozīmē, tā arī vērtībās. Taču pamazām nekonkrētā un izplūdusī pārvalde pieļāva, ka godīgu labumu sadalīšanu sāka sapīt ar politiskiem kritērijiem un noteikumiem - cik labējām vai kreisām jābūt valstu valdībām, kā jārisina genderisma, vokisma un citu -ismu problemātika. Eiropas birokrāts pamazām paaugstināja sevi par vērtību ieviesēju, standartu noteicēju un soģi. Tajā pašā laikā pavisam konkrētos piezemētos jautājumos, piemēram, atbalstā lauksaimniekiem, atšķirīga attieksme un nevienlīdzība tika pasludināta par normu.
Rezultātā Eiropu sāka piemeklēt satricinājumi - migrācijas krīzes, demokrātijas normu krīzes, atsevišķu valstu "īpašās nostājas", Lielbritānijas demaršs. Lielu triecienu vienotās Eiropas idejai atnesa COVID-19, kad visi ieraudzīja pavisam pretējo - valstu egoismu, melu politiku, varnešu cinismu, kas vispirms pievāca sev deficītās vakcīnas, bet pēc tam uzspieda visiem to obligātumu. Šī krīze aizzāģēja uzticēšanos varai, cilvēki zaudēja orientierus, viegli ļāvās dažādiem feikiem un vispasaules sazvērestībām.
Arī Krievijas iebrukums Ukrainā bija vispārējā cinisma un savu "tiesību" prioritizācijas sekmēts. Un Eiropa parādīja, ka nespēj tikt galā ar šo nu jau milzīgo krīzi. Seismisko svārstību skalā bultiņa tuvojas sarkanajai iedaļai.
Minhenes drošības konference un viss ap to notiekošais rāda, ka "lielie spēlētāji" turpmāk nerunās ar nacionālajām valstīm "caur Briseli". Kaut kāda fasāde tiek saglabāta, bet īstā "lietu kārtošana" notiek šaurā lokā, kā Rijādā vai Parīzes "mazajā sastāvā". Tas Briseles birokrātos raisa histēriju: USAID stāsts, kad ASV visās lietās sāk vērtēt savu labumu, taču var "inficēt" arī Eiropas valstis! Tās sāks skatīties Briselei uz pirkstiem - cik pamatoti ir orientieri enerģētikas politikā, "zaļajā kursā", migrācijas politikā utt. Un valstīm pamazām rodas šaubas gan par Apvienoto Nāciju, gan Eiropas pārnacionālo struktūru perspektīvām. Tās, visticamāk, ir un būs arī nākotnē, bet valstīm nāk apjausma - mūsu kaites un problēmas citi nerisinās. Tas nav ne labi, ne slikti; tas tikai mudina mūs to ātrāk pieņemt, niknāk cīnīties par savu vietu, lomu un labumu.
Tie, kas Amerikā iedeva varu Trampam un viņa MAGAi, sajuta tur kaut ko dzīvu, lai arī, iespējams, "nepareizu". Šie "trakie" varbūt neuzcels labāku pasauli, bet vismaz sagraus veco. Un liks saprast, ka Amerika nav kaut kāda servisa struktūra pārējai pasaulei...
Eirobirokrātijas kupols līdz šim ļāva arī Latvijai nerisināt acīmredzamas problēmas, amortizējot tās kaut kur izplūdušās ES kopējās pozīcijās. Pasaules drošības sistēmas krīzes laikā mūsu acīmredzamais "zilonis istabā" ir fiktīvā integrācijas politika un milzīgais nepilsoņu skaits (170 000!). Mūsu varas elite gadu desmitiem ir šo jomu uztvērusi nevis kā nepadarītu darbu, bet kā "nacionālā mugurkaula" demonstrāciju, kā lakmusa papīrīti "īstenā latviskuma" pārbaudei.
Tagad mums vajadzētu profilaktiski sabīties. Kad Kremlis pie kāda sarunu galda sāks skaitīt savus naratīvus par Latvijas nepilsoņu aizstāvību un mēs prasīsim no NATO un ASV lielākas drošības garantijas, vai Dž.D. Venss mums nepajautās - ko jūs 30 gadus esat darījuši integrācijas politikā? Cik gadu desmitus jums vēl vajadzēs, lai izveidotu vienotu nāciju?
Nupat nācis klajā Valsts kontroles revīzijas ziņojums par saliedētas sabiedrības izveides politiku, un tas ir satriecoši kritisks. "Neefektīvi", "nav produktīvi", "nav noteikti sasniedzamie mērķi un rādītāji", "nepilda noteiktos uzdevumus", "nav mērķtiecīgi" - tie ir visbiežāk sniegtie vērtējumi jomai, kam Nacionālajā attīstības plānā 2021. - 2027. gadam noteikts finansējums 24 miljoni eiro ik gadu! Ierēdņi ar savu trenēto intuīciju ir papratuši, ka politiķiem nav vajadzīga nekāda integrācija, bet "līdzekļu apgūšana" it labi noder.
Uzskatu, ka man ir tiesības izteikt pārmetumus pie varas esošajiem, jo vienmēr esmu atgādinājis, ka integrācija un saliedēta sabiedrība ir galvenā garantija valsts drošībai. "Saskaņa" ir organizējusi latviešu valodas kursus gan nepilsoņiem, gan Krievijas pilsonību pieņēmušajiem. Esam mudinājuši viņus uz piederību Latvijas valstij, un esam lepni par katru, ko izdevies šajā ceļā ievirzīt.
Šie cilvēki nav zaudēti Latvijai. Tie ir varas atgrūsti!
Un, lai to labotu, – valdībai no integrācijas politikas imitācijas jāvirzās uz konkrētu mērķu, to sasniegšanas līdzekļu un atbildīgo noteikšanu.
P.S. Un cik darbības imitāciju un izlikšanos var saskaitīt citu politiku noteikšanā un realizēšanā – enerģētikas, veselības aprūpes, izglītības, reģionālajā politikā?
Seko mums 
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
