Iesaki rakstu: 
Es vēl joprojām atceros kādu ainu no iepriekšējiem svētkiem. Mazs pirmsskolas zēns, pilnīgi piemircis, skrien starp intermēdijām ar slapju spilvenu rokās – tāds paša augumā. Viņš klūp, nokrīt. Pārējie steidz garām, lec pāri.
Viņš raud. Neviens neapstājas, jo mikrofonā skan “ātrāk, ātrāk”. Ārzemju viesi šausminās. Un es, esot pie saviem kolektīviem, jutu, kā kaut kas manī sabrūk.
Tajā brīdī es sapratu – es vairs nevaru būt daļa no šīs sistēmas. Sistēmas, kurā aiz spožām dekorācijām stāv nauda. Liela nauda. Un aiz tās – bērna drošība, cieņa, veselība… tiek upurēta kā fons “nacionālajam lepnumam”. Es gribēju svētkus. Bet šis vairs nebija svētki.
Pirms 10 gadiem es pieņēmu lēmumu pārtraukt strādāt ar bērnu deju kolektīviem. Ne tāpēc, ka man nepatika deja vai bērni – nē. Bet tāpēc, ka redzēju, kā viņi tiek pārslogoti, dzīti Daugavas stadiona mēģinājumos, neskatoties, ka deju segums ir slidens, nedrošs, spiesti izturēt vairāk, nekā bērna ķermenis un psihe spēj panest.
Es redzēju, kā skolotāji neguļ naktis, kā bērni raud aiz noguruma un kā šis viss tiek saukts par “svētkiem”.
Šodien atkal ziņās – koncerts pārtraukts, bērni guvuši traumas, zaudējuši samaņu… Un man sāp. Jo nekas nav mainījies.
Kur ir bērnu tiesību aizsardzība? Kur ir robežas? Kurš atbildēs – un nevis ar atrunām, bet ar rīcību?
Svētki nevar būt uz ciešanu rēķina. Ne bērniem, ne skolotājiem. Mēs nevaram lepoties ar tradīcijām, ja tās vairs neaizsargā cilvēcību.
Ir laiks pārmaiņām. Un ir laiks skaļi pateikt: bērni nav mūsu nacionālās lepnuma vitrīnas rotājums. Viņi ir cilvēki.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
