Iesaki rakstu: 
“Aiz ideālu daudzināšanas politiķi bieži vien meistarīgi slēpj savu neprasmi, melus un nevēlēšanos kalpot valsts interesēm.” Pjērs Buasts.
Tā zīmīgi sakrita, ka 9. maija rītā sociālajos tīklos uzpeldēja Austrālijā dzīvojošas krievietes Jeļenas V. izmisīga apjukuma mikslis: “Help! Vīru atlaida no darba par Putina politikas atbalstošu ierakstu “Facebook”. Vai ir pieredze, kā tagad rīkoties?”
Atsaucība nebija liela: daži ieteikumi meklēt jurista palīdzību, bet lielākoties bezpersoniski novēlējumi “turēties un šo pārdzīvot”, jo: “Tādi laiki. Būs mācība priekšdienām – jātur mute, kad Eiropā plosās Krievijas izraisīts karš.”
Izskatās, nav vieglas dienas Kremļa atbalstītājiem Austrālijā – lai gan Putina raķetes pagaidām nav nomērķētas pret šo valsti, tā nepieļauj agresoram veltītu simpātiju izpausmes. Bijušo katordznieku pēcteči ir skarbi un nepielāgojas liberālajai Eiropai, kur 9. maijā daudzviet plīvoja Krievijas karogi “mūsu uzvaras” svinībās.
Bez šaubām, tas, cik miljonus Kremlis iztērēja šo agresīvo impērisko sabatu organizēšanai un cik lielā mērā rezultāts atmaksājās, paliks noslēpums. Droši var sacīt vienīgi to, ka Latvijā “vectēvu varonības godināšanas” pasākums izdevās spožs – neatkarīgās valsts visu līmeņu pārstāvju pieskatīts, apkalpots, no dažādām “provokācijām” sargāts divu dienu garumā. Ar uguņošanām un dančiem pie Rīgas okupekļa blakus izstādei par krievu armijas zvērībām Ukrainā.
Netērēšos atstāstam par to, kas Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā notika 9. maijā. Pietiks ar kopsavilkumu – tas bija skanīgs pliķis neatkarīgajai valstij un atklāts spļāviens daudzcietušo ukraiņu sejā. Ja nu kāds tomēr šaubās, vai bija tik traki, lai apskatās “tviterī” publicēto prokremliskā aktīvista Vladimira Lindermana ņirdzīgo ierakstu, ko papildina īpatnējā rakursā nofotografēts okupeklis: “Padomju karavīra zābaks samin latviešu un ukraiņu nacionālismu.”
Valsts policija stostīgi taisnojas, ka “lielās uzvaras svinību” turpinājums 10. maijā noticis stihiski, bez iepriekšējas organizācijas, un pārsteidzis kārtības sargus. Nu, tad jāsecina, ka policija līdz šim nav iemācīta monitorēt sociālos tīklus, kur jau 10. maija naktī sākās aktīva padomju patriotu pulcināšana. Atklāti, neslēpjoties un ar absolūtu nesodāmības apziņu. Te nav Austrālija, kur savu partiju pagājušogad izveidojušais Aleksejs Rosļikovs nedrīkstētu sociālajā tīklā gavilēt: “Lai šis mums ir mudinājums tam, ko darīt tālāk! Mobilizēties, saraut gabalos un uzvarēt tos velnus!”
9. un 10. maiju turpmāk vajadzētu iezīmēt kā datumus, kad zuda ilūzijas par “krievu pasaules” klātbūtni. Tās draudīgā ietekme uzrunā ar ziedu paklājiem pie dažāda līmeņa okupekļu altāriem, kur krāšņi izpaužas biedējoši lielas sabiedrības daļas atbalsts Kremlim. Bet vēl satraucošāk ir vērot valdošās koalīcijas politiķu izlikšanos, ka nekas briesmīgs tajās divās dienās nav noticis. Iekšlietu ministres Golubevasprāt (“Attīstībai/Par”), šādu pretvalstisku ālēšanos atbalsta Satversme – lūk, Pamatlikums taču neaizliedz ziedu nolikšanu. Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcija gan tagad prasa ministres atkāpšanos, bet izlieto ūdeni vairs nesasmelt.
V. Putina runasvīrs D. Peskovs nesen sūkstījās, ka Krievijai šobrīd trūkst resursu ārzemēs dzīvojošo tautiešu aizsardzībai un daudzviet saplaukušās rusofobijas apkarošanai. Nu, Latvijas sakarā viņš drīkst nesatraukties. Mūsu varas ļaudis visos līmeņos, un iekšlietu ministre personīgi, modri pieskata, lai latvieši – nedod, Dievs! – ar kādu nepiesardzīgu kustību neievainotu agresoru, marodieru un slepkavu atbalstītāju smalkās dvēseles.
Seko mums 
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
