Bens Latkovskis no "Neatkarīgās" un citi komunisti uzskata, ka uzņēmēji, ne daži, bet visi, atbilst padomjlaiku “spekulanta” un nelieša tēlam. Tie esot uzmetēji, kuri dzerot dārgu šampūnu un maksā darbiniekiem santīmus. “Mūsu uzņēmēji sapņo par šādu uzņēmējdarbības vidi uz mūžīgiem laikiem,” rezumē Bens.
Tas ir secinājums par Jums daudziem. Tiem, kuri cep kruasānus un servē cafe latte dažādos “Tallinas kvartālos”, tiem, kuri salabo auto vai velosipēdu, ja kaut kas salūzis, tiem, kuri ražo dronus, tiem, kuri būvē mājas vai atnāk salabot klozeti. Ja esi programmētājs un sniedz pakalpojumu no sava personīgā datora no mājas dīvāna, tu arī esi maita.
Ja jūs aizbraucat uz jebkuru sakārtotu pašvaldību, kur skaista labiekārtota vide, promenāde, veloceliņi un soliņi, apkārt rosās bodes un var nocirpt matus vai izmasēt dupsi, - to visu ir realizējuši kādi uzņēmēji. Mēs paši, Jūs un citi uzņēmīgi cilvēki no mūsu vidus.
Pameklējiet, vai Jums apkārt nemētājas Moet šampūna pudeles, nestreiko apkrāptie strādnieki. Bena modelī tādu nevar nebūt, tas būs pierādījums tiesā.
Par uzņēmējdarbības vidi Latvijā.
Pirmkārt, jau pieminētā attieksme pret uzņēmīgākem cilvēkiem. Tas ir tas fona koris, tie beni, kuri uzņēmējus sauc par sektu ar sliktiem nodomiem, jo citāds traktējums komunistam vienkārši nav iespējams. Tas ir viņa uztveres DNS, lai vai cik sparīgi komunists būtu metis kažoku un mūslaikos pucējies par taisnīgu demokrātu.
Jūs piekrītat Benam? Bet neviens neliedz pašiem iet pamēģināt būvēt tos veloceliņus un nemaksāt tos santīmus, bet “lielo rubuli”.
Otrkārt, kā tad ar tiem lielzagļiem? Ar viņiem viss ir labi, darbojas jau 35 gadus. Tie iemieso visu kruasānu cepēju cunfti, tas ir tas uzņēmēja tēls, personfikācija, kas stutē Bena komunistisko redzējumu. Šahs un mats, ja vēl atrod Moet pudeli miskastē, tad pa taisno uz vistaisnīgāko tiesu.
Ar tiem lielzagļiem ir labi bijis vienmēr. 30 gadus atpakaļ viņi darbojās tiesiskuma vakuuma apstākļos un aizstiepa no valsts koferiem visu, ko varēja. Ne jau kā uzņēmēji, bet kā valsts amatpersonas.
Tagad? Nu tagad amatpersonas ir “tīras”. Knāb “nekonstatē”, bet summas no miljoniem izaugušas tūkstoškārt līdz miljardiem briškena pāļos. Korupcijas inflācija. Visādi citādi deviņdesmitie. Bez pistolēm, bet ar pareizi aizpildītiem papīriem. Monitoringi, klimatkonsultācijas, viedie projekti.
Jā, bet kā tad ar kruasānu lielcepējiem? Tādi arī ir. Tie ir uzņēmēji, tie nav lielzagļi amatpersonas. Kādā sistēmā dzīvo viņi?
Nu tie dzīvo tā sauktajā viltus kapitālismā jeb “crony capitalism”. Bizness atļauts, bet tas funkcionē regulāciju un ierēdņu varas visatļautībā, nevis tirgus apstākļos. „Crony kapitālisma” apstākļos tev nav jākonkurē ar labāko preci un cenu. Tev ir jākonkurē par vietu tuvāk ierēdņu karaļpilij. Visvairāk nopelna tie, kuri dabū pasūtījumus no leknās karaļpils, kura kontrolē ap 30% visas mūsu ekonomikas naudas.
Nepaiet ne diena, kad nauda tiek izdalīta tuvākajiem konsultācijās un monitoringos, kur nekas nav ne jākonsultē, ne jāmonitorē. Nauda aiziet uz dažādām SIA, bet tādas nekādus kruasānus necepj un ne ar vienu nekonkurē. Tie nav uzņēmēji, kaut darbojas uzņēmējdarbības piesegā - caur sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Neprecizitāte ir tajā, ka atbildība nav ierobežota, tādas nav vispār.
„Crony capitalism” apstākļos konkurences klasiskajā izpratnē nav. Politprojektu apguvēju intereses tiek bīdītas ne jau ar Ādama Smita neredzamo roku, bet ar redzamu pat televizorā - Melnis stutē eifeļtorņus, Ķīnas ekonomikai milzu atbalsts.
Kruasānu cepēji tikmēr, Benaprāt, ir Vītola sekta, kura dzīvo neuzticības gaisotnē zem komunistu modrās acs. Ar zīmogu “zaglis” uz pieres.






Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.