Iesaki rakstu: 
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Kas bija uzkrītoši pirmsvēlēšanu aģitācijas laikā.
Vispirms jau debates un solījumi, kur kandidāti sacentās pārliecināšanā, kā labāk tērēt mūsu samaksātos nodokļus. Viss tikai ap tērēšanu. Vieni solīja maksāt pabalstus, citi sakārtot iekšpagalmus un pat būvēt mājokļus. Tātad tas viss par stipri ierobežotu nodokļu maksātāju naudu. No moderatoru, žurnālistu un pat konkurentu puses netika, vismaz nemanīju, pievērsta uzmanība tam, ka, iedodot finansējumu vieniem, būs jāatņem otriem.
Vai pašvaldību vadītāji var ietekmēt pilsētas vai novada ieņēmumus? Viennozīmīgi var, taču šī tēma faktiski netika apspriesta.
Kas tad veido pašvaldību ieņēmumu lielāko daļu?
Tie ir iedzīvotāji un maksājumi pašvaldību budžetā no iedzīvotāju ienākumu nodokļu puses, kā arī maksājumi no valsts budžeta, kas seko cilvēkam. Tās ir budžetnieku algas, pensijas un sociālie pabalsti, valsts budžeta maksājumi skolotāju algām un medicīnas iestādēm.
Tātad pašvaldību budžetu ieņēmumi ir stipri atkarīgi no iedzīvotāju skaita un viņu ienākumiem. Ja iedzīvotāju skaits samazinās, samazinās arī pašvaldību ienākumi, un kopumā pa visu Latviju iedzīvotāju skaits arī samazinās.
Šeit ir jāizdara secinājums, ka par cilvēku saglabāšanu un piesaisti no citiem novadiem ir lietderīgi konkurēt. Zivs meklē, kur dziļāk, bet cilvēks, kur labāk. Un cilvēku kustība starp pašvaldībām ir objektīvākais rādītājs, kur ir labāk.
Ja Rīgā starpvēlēšanu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās par 30 tūkstošiem, bet pieauga virknē Rīgas guļamrajonu, tai skaitā arī manā Siguldā, tad uzprasās secinājums, ka cilvēkiem ne īpaši patīk dzīvot Rīgā. Atbilstoši demogrāfiskajām prognozēm turpmākos gadus iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 20 tūkstošiem gadā. Tas nenotiks vienmērīgi, būs arī iekšējā migrācija virzienā uz labāk apmaksātām darbavietām un ērtākiem dzīves apstākļiem. Būs pašvaldības kas augs un plauks, būs, kas nespēs savilkt galus kopā.
Tāpat nekustamā īpašuma (NĪ) nodoklis. Jo mazākas izmaksas, birokrātija un labāka infrastruktūra apvienojumā ar nodrošināto dzīves kvalitāti, jo lielāka iespējamība, ka cilvēki un bizness būvēsies. Augs arī NĪ nodokļa ieņēmumi.
Par visu šo priekšvēlēšanu laikā nebija nekādu vērā ņemamu diskusiju.
Nākošais moments - infrastruktūras izmaksas. Jo uz vairāk galviņām tās sadalās, jo lētāki būs ūdens, kanalizācijas un siltuma tarifi. Ja iedzīvotāju skaits samazinās, izmaksas nesamazināsies. Atlikušie maksās par visu. Tāpat novadu nozīmes ceļi un to uzturēšanas izmaksas.
Galvenais secinājums – pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits samazināsies, kļūs arvien dārgākas pret konkurentiem, būs mazāk naudas līdzekļu sabiedrisko ēku un infrastruktūras uzturēšanai, un iedzīvotāji paātrinātā tempā dosies prom.
Ātrākais veids, kā atstāt savus novadus bez iedzīvotājiem, ir slēgt pēc iespējas vairāk skolu un slimnīcu. Bet jāslēdz būs. Vispirms novados, kur vietējā vara nebūs spējusi noturēt/ieinteresēt savus iedzīvotājus palikt dzīvot savā novadā vai piesaistīt no citiem.
Un tur maz ko var darīt. Tādi degradējuši novadi būs. Tā ir objektīva realitāte. Taču, kuri tieši, tas būs atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Tas, kas vajadzīgs visai Latvijai, - Rīgā ir jāpārtrauc degradācijas tendences. Ar strādātājiem ir stipri par maz. Darbam ir vajadzīgs rezultāts.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
