Iesaki rakstu: 
Mani visvairāk interesē, cik naudas airBaltic pelna/zaudē no pamatdarbības - pasažieru lidināšanas.
Te ir šādi. Katras sēdvietas pārvietošana no punkta A uz B kaut ko izmaksā. Vidēji tie šīgada 1. ceturksnī bija 7,2 centi uz kilometru (tā sauktais CASK rādītājs jeb cost of available seat kilometer).
Pretī ir ieņēmumi no sēdvietām. Daļa sēdvietu lido pa tukšo (~25%), daļā sēž pasažieri (~75%). Vidējie ieņēmumi no katras sēdvietas uz nolidoto kilometru ir 6,2 centi (RASK koeficients).
Tātad kompānija zaudēja 1 centu uz katru kilometru un sēdvietu.
Nu, labi. Cik kopā? Kopā 2024. gada pirmajā ceturksnī sēdvietu-kilometru skaits bija 1,9 miljardi, kas nozīmē, ka no pamatdarbības šis cents pārvēršas par 20 miljonu zaudējumu jeb aptuveni 6,5 miljonu eiro zaudējumiem katru mēnesi.
Šie skaitļi ir ļoti atkarīgi no degvielas cenas. Degvielas izmaksas ir aptuveni 36% jeb trešdaļa no vizināšanas izmaksām.
Šobrīd tātad - jo vairāk lido, jo vairāk pasažieru, jo lielāki zaudējumi.
Tad vēl viena lieta. Sarkanie ķirsīši - tagad kā reizi iet reklāmas kampaņa. Jā, nedaudz par tiem ķirsīšiem. Redz, ja kompānijai švaki ar naudu, tad agresīvi jāpārdod biļetes tālu uz priekšu un pircēju motivācijai jādod atlaide.
Naudu saņem šodien, bet pakalpojumu būs jāsniedz kaut kad nākotnē. Tas kā bezmaksas aizņēmums no „nākotnes pasažieriem”. Summa? Šobrīd 95 miljoni. Procenti kā uz Junk Bond 14.5% nav jāmaksā, bet varēsi lidot par ķirsīša cenu. Vai nevarēsi.
Ar tiem ķiršiem ir tā - pasažieriem jau izdevīgi, bet aviokompānijai tā faktiski sanāk „dempingošana”, kas acīmredzot rada tos zaudējumus vidēji uz katru lidojumu. Jo vairāk maršrutus atver, jo vairāk vari iekasēt „avansā”. Nauda ienāk, bet zaudējumi konkrētajā gadījumā arī palielinās. Var teikt - piramīdas efekts.
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
