Dažas pārdomas par Lindu Ozolu un viņas cīņu

Nevēlos diskutēt par neskaitāmas reizes cilātajām tēmām par to, cik ētiskas, kaitīgas vai izklaidējošas ir azartspēles, jo kāda gan ētika pastāv valstī, kam pašai pieder azartspēļu kompānija “Latvijas Loto”. Taču pieļauju, ka kāds tomēr nopietni cer, ka galvaspilsētā Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieces Lindas Ozolas haotiskajā vadībā beidzot izdosies paveikt neiespējamo – būtiski samazināt spēlētāju skaitu, kā arī likvidēt atkarības.

Ticēt neiespējamajam neaizliegsi, un droši vien joprojām ir cilvēki, kas nopietni tic, ka sausais likums Amerikā varēja atnest pilnīgu atteikšanos no alkohola, ja vien netiktu nelaikā pārtraukts, bet kontrolei tiktu veltīti lielāki spēki un resursi, radītas jaunas apkarotāju štata vietas utt. Vēl vairāk – arī Gorbačovs būtu panācis, ka svinībās stipros dzērienus labprātīgi aizstāj ar sulu, ja ne PSRS sabrukums…

Tomēr, ja atmetam iracionālas cerības, jāatzīst, ka notiekošajam ir tikai divi ticami skaidrojumi.

Pirmais – pašvaldības vēlēšanas nemaz nav aiz kalniem. Ja tu pēc trīs gadiem, nosēžot domē, nevari palepoties ne ar ko tādu, ko pamanījuši tavi iespējamie vēlētāji, tad paliek vēl pēdējā cerība – sākt karot ar azartspēlēm. Ne tu pimais, ne pēdējais politiķis, kas ķēries pie šī brīnumlīdzekļa. Nu, vismaz jārada ilūzija, ka atkal notiek bezkompromisu cīņa.

Iepriekš pieminētā Linda Ozola ar dažiem citiem biedriem pēc neveiksmīgajām Saeimas vēlēšanām kā izmisusi žurka pameta Jaunās konservatīvās partijas kuģi, kura peldētspēja vairs nelikās ticama. Aizgājēji, kā jau tas tādos gadījumos pieņemts, nodibināja paši savu klubiņu, ko paši lepni nodēvēja par “partiju”. Diemžēl vēlētāji līdz šim pat nav piefiksējuši “partijas” nosaukumu, nezina par tādas “partijas” eksistēšanu, kur nu vel par tās (un Ozolas) labajiem darbiem.

Jāatzīstas, ka es arī biju aizmirsis ši “politiskā spēka” nosaukumu, bet to atradu internetā. Tas ir smieklīgs – “Kods Rīgai”, un tā izvēle pati par sevi daudz ko izsaka par “partijas” intelektuālo līmeni. Tad nu tiek uzsākta kārtējā cīņa, lai šis “kods” varētu palepoties kaut ar vienu lielu darbu un būtu iekrāts kaut mazumiņš politiskā kapitāla, ko parādīt vēlētājiem vai citas partijas bosiem, kam piedāvāties, ja “kods” tiks atzīts par bezperspektīvu.

Otrais – lēmumu mēģina pieņemt konkrētu ekonomisko spēku interesēs. Nav gan pamata bažām, ka, aizverot azartspēļu zāles, Latvijā uzplauks pagrīdes kazino (pārdomām: Ukrainā, kā tikko paskaidrojis “Ukrainian Gambling Council” vadītājs Antons Kučuhidze,  esot  14 legālas azartspēļu kompānijas un ap 1100 nelegālas. Lai gan azartspēles valstī ir atļautas, legāli darboties nav izdevīgi, jo jāmaksā nodokļi).

Latvijā dibināt pagrīdes spēļu vietas diezin vai mēģinās, jo ir cita, legāla alternatīva. Tās ir interneta spēļu vietnes, kas kļūst arvien populārākas. Tikai nelaime, ka tās visas nevar ne aizvērt, ne izkontrolēt, spēlēt iespējams arī Latvijā nereģistrētās vietnēs, kur arī nodokļi paliek ārzemēs. Tieši tur aizies spēlmaņi, bet izglābt no atkarības varbūt izdosies tikai tos, kas neprot lietot internetu.

Ja kāds netic – Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija 2022. gadā esot bloķējusi 560 nelegālus domēnus, bet situācija ir  gluži kā ar pasaku pūķi – viena slēgtā domēna vietā izaug jauni. Un, protams, par tādu lietu kā VPN inspekcijas ierēdņi varbūt arī ir dzirdējuši, taču padarīt ar to nespēj neko.

Katrā ziņā “William Hill”, “Optibet” un citi interneta azartspēļu tirgus smagsvari, kuri nav investējuši stacionārās spēļu vietās, kā arī četru un piecu zvaigžņu viesnīcu (kurās azartspēles neraisa, domnieku vārdiem runājot, “nelabvēlīgu ietekmi”) īpašnieki varēs berzēt rokas un teikt paldies mūsu jaukajai Lindai Ozolai no partijas… Jā, kā to viņas partiju tur sauca? Bet Linda Ozola turpinās uzturēt cerību, ka, pateicoties mūžīgajai cīņai pret azartspēlēm viņas politiskā karjera varētu nebeigties. Jo cerība jau mirst pēdējā.

Novērtē šo rakstu: