Iesaki rakstu: 
Vispirms „nācijas tēvs” paziņoja, ka ievērošot personisko informatīvo higiēnu un grāmatai „Viltvārdis” neķeršoties ne klāt. Divas nedēļas vēlāk milzīgā sabiedriskā rezonanse viņu piespieda grāmatu izlasīt vai vismaz apskatīt un nākt klajā ar „Latvijas Avīzes” publicētu „patiesību” – interviju, kurā jautājumi ar „žurnālistiem” Antoņeviču un Libeku acīmredzami saskaņoti jau iepriekš. Mandomāt, būtu jau nu labāk palicis pie pirmās nostājas – kauna būtu mazāk. Lai gan sekas tas nemazina jebkurā gadījumā.
Dies' zina, cik no grāmatas „visas tautas prezidents” ir izlasījis un ko pamanījis, - visticamākais, tas, ka Egils Levits ar savā intervijā salaistajām faktoloģiskajām kļūdām (grāmatā manipulatīvi neesot minēts tas un arī vēl tas, kas patiesībā tur ir uzrakstīts par vairākkārt) tagad ir pats iedevis autoram iespēju pieprasīt no viņa atsaukumu, ir labi atalgoto, bet pastulbo padomnieku „nopelns”.
Bet neapšaubāmi ir arī paša „viltvārža” nokļūdīšanās. Acīmredzot savā augstprātībā, kas no viņa izstaro it visā, nebija iedomājies, ka kaut kur saglabājusies viņa ģimenes izbraukšanas lieta ar visiem čekas akceptiem, arī mūsu specdienesti acīm redzami noluņojuši. Tagad publiskotā vēstule jaunajam, neprognozējamajam ģenerālprokuroram par Levita pielaidi var nest arī negaidītus rezultātus.
Čekai rakstītajos papīros Levita māte ir melojusi tā, ka jābrīnās vai nu par naivumu, vai nekaunību. Bet var jau būt, ka tas ir bijis tēva Jonasa Moisejeviča "labais padomiņš" - ja viņš bija tāds avantūrists, kā dažas saglabātās liecības liek domāt, tad sievai varēja ieteikt sastāstīt melus pēc pilnas programmas, zinot, ka ne jau viņam būs jāatbild.
Savukārt dokumenti, cik saprotu, bija jāaizpilda sievai, Egila mātei, jo viņa bija tā, kurai "māsa" Vācijā. Tiešām viņa iedomājās, ka VDK, tikai mazliet parokoties, nesazīmēs no Sibīrijas atgriezušos Karlīni un Ermansonu pāri tepat Latvijā? Nē. "māmiņa" Karolīna esot mirusi Vācijā, "māsa" Marta dzīvojot tur – tā viņa rakstīja anketās.
Un, protams, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem man praktiski nav nekādas ticības, ka 1972. gadā VDK neizmantoja iespēju savervēt kādu cilvēku no ģimenes, kura bija devusi TIK lielas iespējas palikt sevi zem sitiena, ne vien neizlaižot no PSRS, bet pat uztaisot māmiņai īstenu "lietu" tepat. Man šķiet, kuratoram nebija īpaši jānopūlas ar septiņpadsmitgadnieku, kuram ļoti gribējās prom...
Un, ja tagad paliks negaisinātas šaubas par to, ka varbūt kaut kur Maskavā savu brīdi gaida – vai arī jau tagad tiek izmantots – 1972. gadā parakstīts papīriņš par sadarbību, tam var būt ļoti nozīmīgas sekas.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
