Iesaki rakstu: 
Vispirms „nācijas tēvs” paziņoja, ka ievērošot personisko informatīvo higiēnu un grāmatai „Viltvārdis” neķeršoties ne klāt. Divas nedēļas vēlāk milzīgā sabiedriskā rezonanse viņu piespieda grāmatu izlasīt vai vismaz apskatīt un nākt klajā ar „Latvijas Avīzes” publicētu „patiesību” – interviju, kurā jautājumi ar „žurnālistiem” Antoņeviču un Libeku acīmredzami saskaņoti jau iepriekš. Mandomāt, būtu jau nu labāk palicis pie pirmās nostājas – kauna būtu mazāk. Lai gan sekas tas nemazina jebkurā gadījumā.
Dies' zina, cik no grāmatas „visas tautas prezidents” ir izlasījis un ko pamanījis, - visticamākais, tas, ka Egils Levits ar savā intervijā salaistajām faktoloģiskajām kļūdām (grāmatā manipulatīvi neesot minēts tas un arī vēl tas, kas patiesībā tur ir uzrakstīts par vairākkārt) tagad ir pats iedevis autoram iespēju pieprasīt no viņa atsaukumu, ir labi atalgoto, bet pastulbo padomnieku „nopelns”.
Bet neapšaubāmi ir arī paša „viltvārža” nokļūdīšanās. Acīmredzot savā augstprātībā, kas no viņa izstaro it visā, nebija iedomājies, ka kaut kur saglabājusies viņa ģimenes izbraukšanas lieta ar visiem čekas akceptiem, arī mūsu specdienesti acīm redzami noluņojuši. Tagad publiskotā vēstule jaunajam, neprognozējamajam ģenerālprokuroram par Levita pielaidi var nest arī negaidītus rezultātus.
Čekai rakstītajos papīros Levita māte ir melojusi tā, ka jābrīnās vai nu par naivumu, vai nekaunību. Bet var jau būt, ka tas ir bijis tēva Jonasa Moisejeviča "labais padomiņš" - ja viņš bija tāds avantūrists, kā dažas saglabātās liecības liek domāt, tad sievai varēja ieteikt sastāstīt melus pēc pilnas programmas, zinot, ka ne jau viņam būs jāatbild.
Savukārt dokumenti, cik saprotu, bija jāaizpilda sievai, Egila mātei, jo viņa bija tā, kurai "māsa" Vācijā. Tiešām viņa iedomājās, ka VDK, tikai mazliet parokoties, nesazīmēs no Sibīrijas atgriezušos Karlīni un Ermansonu pāri tepat Latvijā? Nē. "māmiņa" Karolīna esot mirusi Vācijā, "māsa" Marta dzīvojot tur – tā viņa rakstīja anketās.
Un, protams, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem man praktiski nav nekādas ticības, ka 1972. gadā VDK neizmantoja iespēju savervēt kādu cilvēku no ģimenes, kura bija devusi TIK lielas iespējas palikt sevi zem sitiena, ne vien neizlaižot no PSRS, bet pat uztaisot māmiņai īstenu "lietu" tepat. Man šķiet, kuratoram nebija īpaši jānopūlas ar septiņpadsmitgadnieku, kuram ļoti gribējās prom...
Un, ja tagad paliks negaisinātas šaubas par to, ka varbūt kaut kur Maskavā savu brīdi gaida – vai arī jau tagad tiek izmantots – 1972. gadā parakstīts papīriņš par sadarbību, tam var būt ļoti nozīmīgas sekas.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
