Iesaki rakstu: 
Vispirms „nācijas tēvs” paziņoja, ka ievērošot personisko informatīvo higiēnu un grāmatai „Viltvārdis” neķeršoties ne klāt. Divas nedēļas vēlāk milzīgā sabiedriskā rezonanse viņu piespieda grāmatu izlasīt vai vismaz apskatīt un nākt klajā ar „Latvijas Avīzes” publicētu „patiesību” – interviju, kurā jautājumi ar „žurnālistiem” Antoņeviču un Libeku acīmredzami saskaņoti jau iepriekš. Mandomāt, būtu jau nu labāk palicis pie pirmās nostājas – kauna būtu mazāk. Lai gan sekas tas nemazina jebkurā gadījumā.
Dies' zina, cik no grāmatas „visas tautas prezidents” ir izlasījis un ko pamanījis, - visticamākais, tas, ka Egils Levits ar savā intervijā salaistajām faktoloģiskajām kļūdām (grāmatā manipulatīvi neesot minēts tas un arī vēl tas, kas patiesībā tur ir uzrakstīts par vairākkārt) tagad ir pats iedevis autoram iespēju pieprasīt no viņa atsaukumu, ir labi atalgoto, bet pastulbo padomnieku „nopelns”.
Bet neapšaubāmi ir arī paša „viltvārža” nokļūdīšanās. Acīmredzot savā augstprātībā, kas no viņa izstaro it visā, nebija iedomājies, ka kaut kur saglabājusies viņa ģimenes izbraukšanas lieta ar visiem čekas akceptiem, arī mūsu specdienesti acīm redzami noluņojuši. Tagad publiskotā vēstule jaunajam, neprognozējamajam ģenerālprokuroram par Levita pielaidi var nest arī negaidītus rezultātus.
Čekai rakstītajos papīros Levita māte ir melojusi tā, ka jābrīnās vai nu par naivumu, vai nekaunību. Bet var jau būt, ka tas ir bijis tēva Jonasa Moisejeviča "labais padomiņš" - ja viņš bija tāds avantūrists, kā dažas saglabātās liecības liek domāt, tad sievai varēja ieteikt sastāstīt melus pēc pilnas programmas, zinot, ka ne jau viņam būs jāatbild.
Savukārt dokumenti, cik saprotu, bija jāaizpilda sievai, Egila mātei, jo viņa bija tā, kurai "māsa" Vācijā. Tiešām viņa iedomājās, ka VDK, tikai mazliet parokoties, nesazīmēs no Sibīrijas atgriezušos Karlīni un Ermansonu pāri tepat Latvijā? Nē. "māmiņa" Karolīna esot mirusi Vācijā, "māsa" Marta dzīvojot tur – tā viņa rakstīja anketās.
Un, protams, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem man praktiski nav nekādas ticības, ka 1972. gadā VDK neizmantoja iespēju savervēt kādu cilvēku no ģimenes, kura bija devusi TIK lielas iespējas palikt sevi zem sitiena, ne vien neizlaižot no PSRS, bet pat uztaisot māmiņai īstenu "lietu" tepat. Man šķiet, kuratoram nebija īpaši jānopūlas ar septiņpadsmitgadnieku, kuram ļoti gribējās prom...
Un, ja tagad paliks negaisinātas šaubas par to, ka varbūt kaut kur Maskavā savu brīdi gaida – vai arī jau tagad tiek izmantots – 1972. gadā parakstīts papīriņš par sadarbību, tam var būt ļoti nozīmīgas sekas.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
