Iesaki rakstu: 
Uzreiz saku, ka neesmu ne ārsts, ne epidemiologs un šīs ir tikai manas necilās pārdomas. Strādāju IT jomā un cenšos ikdienā paplašināt savu redzesloku.
Jebkādi "epidemioloģiskie" aprēķini ir balstīti uz vienkāršiem matemātiskiem modeļiem, kas novērojami tagad, kad Ķīnā ir (vismaz uz laiku) ar ārkārtīgi drastiskām metodēm izdevies apturēt to draņķību COVID-19, Itālijā ir katastrofa un pēc pieejamajiem statistikas datiem ir iespējams diezgan precīzi pateikt, cik dienas "aizmugurē" Itālijai ir citas Eiropas valstis. Jo saslimšanu skaits pilnīgi visur, kur netiek laikus veikti nepieciešamie ierobežojumi, pieaug gluži neticami vienādi un mēs, letiņi, neesam nekāds izņēmums.
Tiem grūtgalvīšiem, kas joprojām to sauc par "parastu gripu", uzreiz var teikt - jā, jauniem cilvēkiem bieži vien tā ir kā "parasta gripa". Liela daļa nemaz neizjūt simptomus un ar to ir vēl bīstamāki - "izstaigā" šo vīrusu un pamatīgi izplata to citiem. Tie, kas ir smagāk slimi, inficē mazāk cilvēkus, jo nevazājas apkārt. Tiem jājautā - vai tu nošautu savu mammu, tēvu, omīti, vectētiņu? Ja nē - kāpēc sauc to par "parastu gripu" un lieki vazājies apkārt?
Kā un cik ātri šī slimība - COVID-19 izplatās? Jāsaprot, ka nCoV-SARS2 vīruss ir ļoti infekciozs. Viens slimnieks potenciāli var "aplipināt" daudz vairāk citu cilvēku nekā tās pašas gripas vai "SARS 1.0" gadījumā. Nelaime arī tā, ka COVID-19 ir diezgan ilgs inkubācijas periods - tas gan var būt arī pāris dienas, bet var būt 14 dienas vai pat ilgāk.
Kā rāda citu valstu pieredze, sākumā ir vien daži gadījumi, tad kādu brīdi pieauguma paātrinājums ir 40-45% dienā (iespējams, ka tāpēc, ka sāk atklāties iepriekš netestētie gadījumi), tad tas "nostabilizējas" uz 23-25% dienā. Piemēram, nedēļu sākam ar to, ka pirmdienā ir 10 jauni gadījumi. Otrdienā tad būs jau kādi 12, trešdien 16, ceturtdien 20, piektdien 25, sestdien 30, svētdien 38. Kopā nedēļas laikā 10+12+16+20+25+30+38 = 151 jauns gadījums. Protams, kādās dienās pieaugums būs lielāks, kādās mazāks.
Un tagad paņemsim "nākamo nedēļu". Pirmdienā 47, otrdienā 60, trešdienā 74, ceturtdienā 93, piektdienā 116, sestdienā 145, svētdienā 181. Kopā 47+60+74+93+116+145+181 = 716 gadījumi. Kopā 2 nedēļās 867 jauni gadījumi. Un tā turpinās, līdz izdodas ieviest gana daudz ierobežojumu un pēc to ieviešanas paiet vidējais inkubācijas periods. Vai arī, kamēr lielākā daļa populācijas ir šo izslimojuši. Atceramies, ka mirstība ir desmitkārt augstāka nekā no gripas. Vēlreiz atgādinu, ka neesmu epidemiologs, bet redzams, ka tā tas notiek visās valstīs. Latvija diezin vai mistiskā kārtā būs izņēmums.
Par veicamajiem ierobežojumiem. Itālijā pilns "lockdown" nu jau ir gandrīz nedēļu, līdz ar to, ja tas vispār ko dod, teorētiski tuvākajās dienās būtu jābūt jaunu gadījumu pieauguma samazinājumam. Arī citas Eiropas valstis ievieš dažādus ierobežojumus. Diemžēl tas viss ir par maz un par vēlu. Kāpēc?
Ritvars Eglājs savā Twitter kontā jau kopš janvāra "kladzināja", ka vajag slēgt robežas, lai pēc iespējas ilgāk neievazātu šo sērgu Latvijā. Novilcināšana dotu to, ka, "upurējot" tūrisma industriju, iekšzemē nevajadzētu nekādus citus būtiskus pasākumus, bet epidēmijas mums nebūtu.
Kāpēc svarīgi novilcināt sērgas izplatīšanos? Jo ārsti un zinātnieki visā pasaulē aktīvi pēta šo draņķību un agri vai vēlu atradīs vispirms pareizākās ārstēšanas metodes un/vai zāles, kas reāli palīdz, pēc tam gan jau būs arī vakcīna. Piekritīsiet - ja jau saslimt ar šādu mēslu ir neizbēgami, labāk saslimt vēlāk, kad būtu lielākas iespējas izārstēties, ne?
Tiesa, Ritvaru daļa apsmēja, daļa ignorēja. Šobrīd jau vairs var palīdzēt tikai nopietna sociālā izolēšanās iekšzemē - protams, kopā ar robežu slēgšanu. Ņemot vērā iedzīvotāju gluži neticamo bezatbildību (kaut vai tas pats Sipenieces piemērs - "braukt varēja, jo nebija aizliegts" - latvieši var mierīgi virtuvē dzert šņabi un lamāt valdību, bet vienlaikus, kamēr "valdība neaizliedz", pašiem tak galvas uz pleciem nav!), šādu sociālo izolēšanos acīmredzami var nodrošināt tikai ar administratīvi policejiskām metodēm.
Ja par karantīnas pārkāpumiem kāds reāli tiks ietupināts un, nosakot citus pārvietošanās aizliegumus (piemēram, Itālijā šobrīd jebkurš gājiens uz veikalu - un jā, tur strādā tikai pārtikas veikali un aptiekas! – jāpiesaka Veselības ministrijas mājaslapā. Par neatļautu atrašanos ārpus mājas naudassods), būs jāšķiras no prāvas naudas summiņas, tad letiņi varbūt beidzot sāks ieklausīties. Līdz ar to jāpieņem, ka tuvāko nedēļu laikā līdzīgi drastiski papildierobežojumi būs jāpieņem arī Latvijā. Sāpīgi, bet fakts.
Es jau neko nesaku par to, ka tādus kā Ritvars visu šo laiku ignorēja visādas viņķeles, kas sevi ir parādījušas esam gudras kā "Straumes" gludeklis. Arī citiem būtu grūti ko pārmest. Tāda ir cilvēka daba - ir ļoti grūti pieņemt neizbēgamo. Ir ļoti grūti jau laikus rīkoties pareizi, jo "vēl taču nekas nav noticis!". IT jomā vismaz proaktīva rīcība tiek slavēta, bet laikam politika nav tas gadījums.
Dīvaini ir tas, ka "it kā" saprātīgi cilvēki kā, piemēram Kristaps Skutelis, kas izsmēja februāra beigās izteikto NA priekšlikumu slēgt robežas, joprojām šādus cilvēkus izsmej un atsakās uzklausīt, jo "viņam neesot pieņemami viņu politiskie uzskati".
Velns parāvis, kādi politiskie uzskati? Vai tiešām arī šādā brīdī kaut kādi tur (lai kādi tie nebūtu) politiskie uzskati būtu jāliek pirms centieniem kaut jel kā risināt šo milzīgo problēmu? Vēl tādi kā viņš uzskata, ka "nacionālistiem" (viņš saka "politiskie fanātiķi") piemītot loģikas un veselā saprāta trūkums - tas nekas, ka tā paša Ritvara Eglāja prognozes piepildās ar biedējošu precizitāti.
Ar to šādi ļaudis tikai pierāda, ka, nespējot atšķirt argumentu no argumentētāja, viņiem pašiem piemīt veselā saprāta un spriestspējas trūkums. Es personīgi uzskatu, ka teorētiski arī Ždanoka var, ar savu slotu nosēžoties pagalmā, reizēm izspļaut kaut ko, ko būtu vērts uzklausīt un ņemt vērā. Tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Globālas krīzes situācijā mēs visi esam cilvēki un neviens (cerams) nevēlas līdzcilvēku bojāeju.
Jokaina ir tādu cilvēku domāšana - kad tiek piedāvāti reāli pasākumi, piedāvātājus izsmej. Kad šie pasākumi beidzot ir ieviesti un ir skaidrs, ka ar to vien ir par maz, - runā kaut ko par to, ka "pēc kaujas visi gudri", un turpina izsmiet tos, kas nu jau ierosina nākamos pasākumus, lai kaut kā padarītu situāciju ne tik sāpīgu.
No visām valdības iestādēm gan jāteic, ka vislabāk un ātrāk uz visu ir reaģējusi Ārlietu ministrija ar Edgaru Rinkeviču priekšgalā. Tiesa, slavenajā "diplomātu valodā" (kas uz lielāko daļu letiņu grūtgalvīšu īsti neiedarbojās), bet tomēr aicināja nekur nebraukt ("nopietni izvērtēt braucienu nepieciešamību") vēl tad, kad visādi skuteļi par to smējās. Arī šobrīd jāuzteic Ārlietu ministrijas veikums, cenšoties organizēt iespēju Latvijas valstspiederīgajiem atgriezties mājās.
Gribētos gan, lai ministrija, kuras priekšgalā ir madāma, kas vakar TV uzstājās teju vai treniņtērpā, nodrošinātu šiem cilvēkiem karantīnas režīmu. Nevis kaut kādu tur "pašizolēšanos". Par to Ārlietu ministrijai liels cepums.
Bet tā - izvairieties no liekas tikšanās, ja iespējams. Lieki nevazājieties apkārt. Dezinficējiet rokas. Par matemātikas daļu - vēl nekad dzīvē nebūšu juties tik labi, ja būšu kļūdījies un nekas no tā nepiepildīsies.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
