Iesaki rakstu: 
Uzreiz saku, ka neesmu ne ārsts, ne epidemiologs un šīs ir tikai manas necilās pārdomas. Strādāju IT jomā un cenšos ikdienā paplašināt savu redzesloku.
Jebkādi "epidemioloģiskie" aprēķini ir balstīti uz vienkāršiem matemātiskiem modeļiem, kas novērojami tagad, kad Ķīnā ir (vismaz uz laiku) ar ārkārtīgi drastiskām metodēm izdevies apturēt to draņķību COVID-19, Itālijā ir katastrofa un pēc pieejamajiem statistikas datiem ir iespējams diezgan precīzi pateikt, cik dienas "aizmugurē" Itālijai ir citas Eiropas valstis. Jo saslimšanu skaits pilnīgi visur, kur netiek laikus veikti nepieciešamie ierobežojumi, pieaug gluži neticami vienādi un mēs, letiņi, neesam nekāds izņēmums.
Tiem grūtgalvīšiem, kas joprojām to sauc par "parastu gripu", uzreiz var teikt - jā, jauniem cilvēkiem bieži vien tā ir kā "parasta gripa". Liela daļa nemaz neizjūt simptomus un ar to ir vēl bīstamāki - "izstaigā" šo vīrusu un pamatīgi izplata to citiem. Tie, kas ir smagāk slimi, inficē mazāk cilvēkus, jo nevazājas apkārt. Tiem jājautā - vai tu nošautu savu mammu, tēvu, omīti, vectētiņu? Ja nē - kāpēc sauc to par "parastu gripu" un lieki vazājies apkārt?
Kā un cik ātri šī slimība - COVID-19 izplatās? Jāsaprot, ka nCoV-SARS2 vīruss ir ļoti infekciozs. Viens slimnieks potenciāli var "aplipināt" daudz vairāk citu cilvēku nekā tās pašas gripas vai "SARS 1.0" gadījumā. Nelaime arī tā, ka COVID-19 ir diezgan ilgs inkubācijas periods - tas gan var būt arī pāris dienas, bet var būt 14 dienas vai pat ilgāk.
Kā rāda citu valstu pieredze, sākumā ir vien daži gadījumi, tad kādu brīdi pieauguma paātrinājums ir 40-45% dienā (iespējams, ka tāpēc, ka sāk atklāties iepriekš netestētie gadījumi), tad tas "nostabilizējas" uz 23-25% dienā. Piemēram, nedēļu sākam ar to, ka pirmdienā ir 10 jauni gadījumi. Otrdienā tad būs jau kādi 12, trešdien 16, ceturtdien 20, piektdien 25, sestdien 30, svētdien 38. Kopā nedēļas laikā 10+12+16+20+25+30+38 = 151 jauns gadījums. Protams, kādās dienās pieaugums būs lielāks, kādās mazāks.
Un tagad paņemsim "nākamo nedēļu". Pirmdienā 47, otrdienā 60, trešdienā 74, ceturtdienā 93, piektdienā 116, sestdienā 145, svētdienā 181. Kopā 47+60+74+93+116+145+181 = 716 gadījumi. Kopā 2 nedēļās 867 jauni gadījumi. Un tā turpinās, līdz izdodas ieviest gana daudz ierobežojumu un pēc to ieviešanas paiet vidējais inkubācijas periods. Vai arī, kamēr lielākā daļa populācijas ir šo izslimojuši. Atceramies, ka mirstība ir desmitkārt augstāka nekā no gripas. Vēlreiz atgādinu, ka neesmu epidemiologs, bet redzams, ka tā tas notiek visās valstīs. Latvija diezin vai mistiskā kārtā būs izņēmums.
Par veicamajiem ierobežojumiem. Itālijā pilns "lockdown" nu jau ir gandrīz nedēļu, līdz ar to, ja tas vispār ko dod, teorētiski tuvākajās dienās būtu jābūt jaunu gadījumu pieauguma samazinājumam. Arī citas Eiropas valstis ievieš dažādus ierobežojumus. Diemžēl tas viss ir par maz un par vēlu. Kāpēc?
Ritvars Eglājs savā Twitter kontā jau kopš janvāra "kladzināja", ka vajag slēgt robežas, lai pēc iespējas ilgāk neievazātu šo sērgu Latvijā. Novilcināšana dotu to, ka, "upurējot" tūrisma industriju, iekšzemē nevajadzētu nekādus citus būtiskus pasākumus, bet epidēmijas mums nebūtu.
Kāpēc svarīgi novilcināt sērgas izplatīšanos? Jo ārsti un zinātnieki visā pasaulē aktīvi pēta šo draņķību un agri vai vēlu atradīs vispirms pareizākās ārstēšanas metodes un/vai zāles, kas reāli palīdz, pēc tam gan jau būs arī vakcīna. Piekritīsiet - ja jau saslimt ar šādu mēslu ir neizbēgami, labāk saslimt vēlāk, kad būtu lielākas iespējas izārstēties, ne?
Tiesa, Ritvaru daļa apsmēja, daļa ignorēja. Šobrīd jau vairs var palīdzēt tikai nopietna sociālā izolēšanās iekšzemē - protams, kopā ar robežu slēgšanu. Ņemot vērā iedzīvotāju gluži neticamo bezatbildību (kaut vai tas pats Sipenieces piemērs - "braukt varēja, jo nebija aizliegts" - latvieši var mierīgi virtuvē dzert šņabi un lamāt valdību, bet vienlaikus, kamēr "valdība neaizliedz", pašiem tak galvas uz pleciem nav!), šādu sociālo izolēšanos acīmredzami var nodrošināt tikai ar administratīvi policejiskām metodēm.
Ja par karantīnas pārkāpumiem kāds reāli tiks ietupināts un, nosakot citus pārvietošanās aizliegumus (piemēram, Itālijā šobrīd jebkurš gājiens uz veikalu - un jā, tur strādā tikai pārtikas veikali un aptiekas! – jāpiesaka Veselības ministrijas mājaslapā. Par neatļautu atrašanos ārpus mājas naudassods), būs jāšķiras no prāvas naudas summiņas, tad letiņi varbūt beidzot sāks ieklausīties. Līdz ar to jāpieņem, ka tuvāko nedēļu laikā līdzīgi drastiski papildierobežojumi būs jāpieņem arī Latvijā. Sāpīgi, bet fakts.
Es jau neko nesaku par to, ka tādus kā Ritvars visu šo laiku ignorēja visādas viņķeles, kas sevi ir parādījušas esam gudras kā "Straumes" gludeklis. Arī citiem būtu grūti ko pārmest. Tāda ir cilvēka daba - ir ļoti grūti pieņemt neizbēgamo. Ir ļoti grūti jau laikus rīkoties pareizi, jo "vēl taču nekas nav noticis!". IT jomā vismaz proaktīva rīcība tiek slavēta, bet laikam politika nav tas gadījums.
Dīvaini ir tas, ka "it kā" saprātīgi cilvēki kā, piemēram Kristaps Skutelis, kas izsmēja februāra beigās izteikto NA priekšlikumu slēgt robežas, joprojām šādus cilvēkus izsmej un atsakās uzklausīt, jo "viņam neesot pieņemami viņu politiskie uzskati".
Velns parāvis, kādi politiskie uzskati? Vai tiešām arī šādā brīdī kaut kādi tur (lai kādi tie nebūtu) politiskie uzskati būtu jāliek pirms centieniem kaut jel kā risināt šo milzīgo problēmu? Vēl tādi kā viņš uzskata, ka "nacionālistiem" (viņš saka "politiskie fanātiķi") piemītot loģikas un veselā saprāta trūkums - tas nekas, ka tā paša Ritvara Eglāja prognozes piepildās ar biedējošu precizitāti.
Ar to šādi ļaudis tikai pierāda, ka, nespējot atšķirt argumentu no argumentētāja, viņiem pašiem piemīt veselā saprāta un spriestspējas trūkums. Es personīgi uzskatu, ka teorētiski arī Ždanoka var, ar savu slotu nosēžoties pagalmā, reizēm izspļaut kaut ko, ko būtu vērts uzklausīt un ņemt vērā. Tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Globālas krīzes situācijā mēs visi esam cilvēki un neviens (cerams) nevēlas līdzcilvēku bojāeju.
Jokaina ir tādu cilvēku domāšana - kad tiek piedāvāti reāli pasākumi, piedāvātājus izsmej. Kad šie pasākumi beidzot ir ieviesti un ir skaidrs, ka ar to vien ir par maz, - runā kaut ko par to, ka "pēc kaujas visi gudri", un turpina izsmiet tos, kas nu jau ierosina nākamos pasākumus, lai kaut kā padarītu situāciju ne tik sāpīgu.
No visām valdības iestādēm gan jāteic, ka vislabāk un ātrāk uz visu ir reaģējusi Ārlietu ministrija ar Edgaru Rinkeviču priekšgalā. Tiesa, slavenajā "diplomātu valodā" (kas uz lielāko daļu letiņu grūtgalvīšu īsti neiedarbojās), bet tomēr aicināja nekur nebraukt ("nopietni izvērtēt braucienu nepieciešamību") vēl tad, kad visādi skuteļi par to smējās. Arī šobrīd jāuzteic Ārlietu ministrijas veikums, cenšoties organizēt iespēju Latvijas valstspiederīgajiem atgriezties mājās.
Gribētos gan, lai ministrija, kuras priekšgalā ir madāma, kas vakar TV uzstājās teju vai treniņtērpā, nodrošinātu šiem cilvēkiem karantīnas režīmu. Nevis kaut kādu tur "pašizolēšanos". Par to Ārlietu ministrijai liels cepums.
Bet tā - izvairieties no liekas tikšanās, ja iespējams. Lieki nevazājieties apkārt. Dezinficējiet rokas. Par matemātikas daļu - vēl nekad dzīvē nebūšu juties tik labi, ja būšu kļūdījies un nekas no tā nepiepildīsies.
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
