Iesaki rakstu: 
Konservatīvais domubiedrs (arī Demos.lv līdzdibinātājs), sabiedriski aktīvais Edvarts Krusts pastāstīja par interesantu pieredzi vasaras beigās notikušā attālinātā darba intervijā uz galvenā redaktora amatu Latvijas „sabiedriskajā” medijā (LSM).
Daži citāti (aptuveni, no atmiņas) no LSM interneta platformu direktora Voldemāra Oliņa:
(Par tvitera abonementu) “Ā, jūs maksājat Maskam? Mums viņš nepatīk.”
“Un arī Kiršteinam sekojat? Viņš tāds dīvainu uzskatu cilvēks.”
“Vispār jums dīvaina satura izvēle soctīklos.”
Pēc tam, kad krustām šķērsām bija iztirzāta Krusta sociālajos tīklos labi nolasāmā ideoloģiskā nostāja, sekoja labākās pērles.
Voldemārs Oliņš: “Mums vienkārši interesanti, ko tāds kā jūs grib darīt pie tādiem kā mēs. Esat gatavs mest kažoku uz otru pusi?”
Man negribējās ticēt tam, ko dzirdu. Uzdevu Krustam precizējošu jautājumu: vai tā replika varēja būt par kažoku “politiķis vs. žurnālists”. Nē, replika bijusi par viņa aizstāvētajām vērtībām. Īsi sakot, mūsu pašu apmaksātajam “sabiedriskajam” medijam ir savs vērtību un ideoloģiskais kažoks, kuram tiek atlasīti atbilstoši valkātāji.
Nē, nu, jā. Tā jau varētu padomāt, ja piespiežas un kādu vakaru paskatās “krāsu televīziju” (kā to nesen trāpīgi nosauca Aivars Markots). Bet vai varējāt iedomāties, ka viņiem pietiek bezkaunības to tā brutāli arī atzīt? Laikam patiešām ir darīšana ar ekspertiem, kas atceļojuši no vēstures beigām, kuriem viss jau ir skaidrs, un galvenais ir sabiedrību izglītot.
Vēl es nesen uzzināju, ka LSM darbiniekiem ir iekšējais Whatsapp čats, kurā viņi kritiski apspriež politiķus, kuri nāk uz viņu veidotajiem raidījumiem.
Nē, nu, labi — ļoti progresīvi. Divdesmit pirmais vai kurš tur gadsimts, kā saka. Čats un tā. Bet ir taču jābūt kaut kādai profesionālai ētikai, ne? Var ķiķināt ar saviem draugiem, bet vai sabiedriskā medija darba vidē, kur jūsu uzdevums ir visas sabiedrības priekšā… interesanti.
Tomēr šodien, izdzirdējis par replikām, kādas LSM vadība atļaujas darba intervijās, varu iedomāties, ka tiem cilvēkiem vispār nereģistrējas tas signāls. Ārpus uztveršanas zonas. Viņiem ir “kauns” pasaules priekšā par to, ka viņiem ir savs parlaments, bet nav kauna par to, ka viņi ir prasti sabiedriskā pasūtījuma piesmējēji?
Ko es ar šīm klačām, kas daudziem vienkārši apstiprina to, ko jau piecus gadus var (ar maziem, epizodiskiem izņēmumiem) katru dienu dzirdēt un redzēt, mēģinu pateikt? Es iestājos par pilnīgu LSM finansējuma pārskatīšanu.
Es iestājos par to, ka, piemēram, trešdaļai LSM finansējuma ir jābūt atkarīgai no sabiedrības balsojuma. Pieņemsim, ka balsojums nosaka 20 miljonu eiro izlietojumu (2026. gadā LSM budžets būšot 61,4 miljoni eiro). Protams, reālistiski tai vajadzētu būt tikai sociālpolitisko raidījumu budžeta daļa (par kuras apmēru neko nezinu).
Kā tas varētu notikt: elektroniski caur “latvija.lv” tiek ievākts vienkāršs balsojums — vai vēlaties, lai daļa no šiem 20 miljoniem tiek privātajiem medijiem proporcionāli vai LSM aktīvistu midzenim? Ja, piemēram, 35% nobalso, ka nauda jādod LSM, tad LSM no šiem 20 miljoniem saņem 35% jeb 7 miljonus. Pārējos 13 miljonus saņem privātie mediji. Tāds ātrais, emocionālais priekšlikums. Ticiet man, arī privātie mediji pacentīsies pastrādāt. Var pielikt vēl kādu izvēles grozu.
Šim pašam balsojumam arī piekārtot daļu no redakcionālās vadības algām. Tīri tā, lai Anita Brauna & co uzzina, ka vēstures beigas jau ir aiz muguras un vairs nav iespējams zinātnisma uzvarošais buldozergājiens, kurā jebkuram jautājumam ir viena pareizā atbilde, kas nosaka, vai jūs esat pieklājīgs cilvēks, vai tomēr kremlins.
Šajā sakarā atgādināšu, ka LSM vēl joprojām nav publicējis nevienu (nulle) ziņu par to, ka 17. oktobrī notikušajā SEPLP un sabiedriskā medija konferencē tika paziņoti ombuda pasūtītā pētījuma (ar 1625 respondentiem) rezultāti, kas bija visai daiļrunīgi. Lai arī izvēlētā metode un kategorizācija man nešķita līdz galam sakarīga, rezultāti parādīja: konservatīvais iedzīvotājs sabiedriskajā medijā sociālpolitiskajos raidījumos lielākoties neredz savu vērtību pārstāvniecību.
Un visbeidzot. Lai te nepadomā, ka es gribu būvēt Šlesera varas vertikāli. Jau iepriekš esmu vairākkārt teicis, ka esmu kategoriski pret sabiedrisko mediju kā propagandas mašīnu. Gan pret progresīvās propagandas mašīnu, gan pret kaut kādas konservatīvās propagandas mašīnu, gan pret kaut kādas iedomāta un neeksistējoša bezideoloģiskā pragmatisma propagandas mašīnu (kas ir tehnokrātija, maskējies sociālisms).
Un vēl viena lieta, ko jau daudzkārt esmu teicis: nedomāju, ka LSM pilda kādas partijas pasūtījumu. Nē, šajā ziņā pievienojos daudzu izteiktajai tēzei, ka LSM vienkārši uzvedas kā neatkarīgs, demokrātiski nekontrolējams varas atzars. Tieši tāpat kā visādas dzejnieces kāpj pa tiesu varas karjeras kāpnēm, līdz tiek pie Satversmes pārdzejošanas pēc pašu ieskatiem, tā citu iemaņu aktīvisti kāpj pa mediju kāpnēm. Un tas ir pilnīgi normāli. Es ticu, ka viņiem visiem ir vislabākie nodomi. Vienkārši viņu brīnišķīgajam sabiedrības un taisnīguma redzējumam prasās pēc tāda veselīga līdzsvarojuma. Nu, tā lai nav pilnīgi viss padomiskā garā. Vajag taču arī kādu vēsmu no Rietumu liberālajām demokrātijām, ne?
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
