Dažas piezīmes par to, kāpēc es esmu pret Stambulas konvencijas ratifikāciju
Zbigņevs Stankevičs, arhibīskaps-metropolīts24.01.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka vardarbība ir ļaunums, jo īpaši pret bērniem, sievietēm. Taču problēma t.s. Stambulas konvencijas kontekstā rodas, kad sākam iedziļināties, kas tiek saprasts ar vārdu „vardarbība”.
Piemēram, vai par vardarbību tiešām ir uzskatāma ārsta atteikšanās veikt abortu? Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 17. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet šāds skatījums. Bet palūkosimies uz otru sievieti - ārsti. Vai piespiest viņu pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību nav vēl lielāka vardarbība?
Lai novērstu vardarbību, konvencija (14.p.) uzliek par pienākumu valstij visu izglītības līmeņu (arī bērnudārza) mācību programmās iekļaut mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma (tātad uzskatu, ka mēs nepiedzimstam kā vīrietis un sieviete).
No Konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas ("GREVIO") līdz šim sagatavotajiem ziņojumiem jau ir redzams, ka tā pieprasa apsekoto valstu skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Tātad tas nav nejauši konvencijā tekstā iemaldījies teikums.
Bet palūkosimies no vecāku skatupunkta! Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir garantētas vecāku tiesības izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Šīs konvencijas prasības šīs vecāku tiesības liks ignorēt. Un vai tā nav emocionāla vardarbība?
Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veicināt izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos, tātad pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas. Konvencijā nav konkretizēts, kuras tieši tradīcijas ir jāizskauž, tās pat tekstā nav saistītas ar vardarbību.
Šī pret ģimenes institūtu vērstā negatīvā attieksme parādās arī konvencijas punktos, kas prasa, lai valstis piešķir vairāk finanšu līdzekļus tikai tām NVO, kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām, bet ne tām NVO, kas aizsargā ģimenes un bērnus. Rodas jautājums, kāds ir konvencijas mērķis? Cīnīties pret vardarbību vai ekskluzīvi sieviešu tiesībām, tās nodalot no bērnu un ģimenes tiesībām?
Publiskajā telpā manipulē ar informāciju, ka visas saprātīgās ES dalībvalstis konvenciju ir ratificējušas. Vai Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste ir nesaprātīgas valstis? Polija to ratificēja kopā ar „konstitucionālu deklarāciju”, kurā sniedza konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savas valsts konstitūciju, taču sešas dalībvalstis ir jau iebildušas, ka šāda deklarācija ir neatļauta norma. Visticamāk arī Polija nebūtu ratificējušo valstu vidū, ja nebūtu šādu atrunu sagatavojusi.
Tāpēc es vērsos un arī turpmāk vērsīšos pie visiem šobrīd Saeimā pārstāvētajiem tautas pārstāvjiem ar aicinājumu neratificēt šo konvenciju.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
