Daži jautājumi Ozoliņa kungam no žurnāla “Ir”
Liāna Langa, dzejniece un publiciste08.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aivara Ozoliņa komentārs šā gada nedēļraksta Ir 3. augusta numurā “Kampaņa par ģimenes definēšanu parāda Kremļa vērtību iespaida robežas” mani mudināja uzdot vairākus, manuprāt, pamatotus jautājumus žurnālistam un arī šim liberālajam preses izdevumam. Mana replika nav attiecināma tieši uz jaunāko publikāciju, bet gan drīzāk uz žurnālista nostāju ilgākā laika periodā, kurā viņš uzstājīgi ignorē dabisko* tiesību filozofisko un juridisko bāzi, kurā balstās arī Civillikums Latvijā. Tas man šķiet nopietna žurnālista necienīgi.
Sākšu ar norādi, ka iestāšanās par dabiskās ģimenes definīcijas precizēšanu Satversmē šajos juku laikos nav un nevar būt homofobijas izpausme, jo tādā gadījumā pretējās nometnes pārstāvju – LGTB kopienas un tās atbalstītāju – retorika sabiedrībai turpmāk būtu jādēvē par heterofobiju. Tas izrietētu no elementāras loģikas.
Nedaudz izbrīna kaisme, ar kādu Ozoliņa kungs gavilē par tāda referenduma “izgāšanos”, par kuru labākajās PSRS totalitārajās tradīcijās atteicās informēt gan sabiedriskie mediji, gan TV3. Vai godājamais žurnālists kļuvis par heterofobu? Nav nācies lasīt viņa argumentāciju jautājumā par bērna labāko tiesību izbeigšanos brīdī, kad bērns nonāk viendzimuma pāra aprūpē. Šajos gadījumos viņam uz mūžu tiek laupīta vai nu māte, vai tēvs un nav saprotams, par ko te būtu jāgavilē. Kur paliek vieta bērna vajadzībām un labākajām interesēm augt ar māti un tēvu?
Man nav zināms arī tas, vai žurnālists vairāk atbalsta cilvēktirdzniecību surogātmāšu biznesā, kas Latvijā pagaidām aizliegts, vai mēģeņu bērnu rūpala uzplaukumu, kad ikviens viendzimuma pāris varēs sev pasūtināt bērnu ar savai gaumei atbilstošu izskatu, kā izceļot gardāko konfekti no “Asorti” konfekšu kastes.
Ne mazāk satraucošs loģikas trūkums vērojams Ozoliņa kunga pārliecībā, ka iestāšanās par dabiskajām tiesībām un dabisko ģimeni ir vistīrākais Kremļa projekts. “Lai ko iniciatīvas autori stāstītu par savu “nepolitiskumu”, viņu pasākums nevainojami iederas rietumvalstu sabiedrību šķelšanas Kremļa programmā,” raksta Aivars Ozoliņš.
Man patiešām ir pirmā dzirdēšana, ka Kremlis savā varā gadsimtiem ilgi būtu turējis Lielbritānijas parlamentu, kurā homolaulību likumu pieņēma tikai pirms astoņiem gadiem 2014. gadā. Vai Ozoliņa kungam un Putinam abiem šķiet, ka Kremļa varai patiešām nav nekādu robežu? Likums vēl nebūt nav izturējis laika pārbaudi, lai mēs varētu izdarīt jelkādus secinājumus par tā pareizību vai nepareizību arī visās citās valstīs, kur tas pieņemts. Dabiskajās tiesībās sakņotās pamatvērtības ir izturējušas vismaz divu gadu tūkstošu testu, savukārt šīs jaunās, ANO Cilvēktiesību konvencijā nedefinētās cilvēktiesības pagaidām nav izturējušas nekādu laika pārbaudi.
No savas puses vēlos piebilst, ka man ir gluži vienalga, kā kurš pieaugušais dzīvo, – mana audzināšana man liedz bāzt degunu citu cilvēku guļamistabās, un par tām man ir nulle intereses. Bet tikpat nepieņemama man ir publiska svešu cilvēku uzbāšanās apkārtējiem ar savām zemjostas kaislībām un problēmām neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Ko vēlos teikt pilnā nopietnībā – Latvijā savās egoistiskajās spēlītēs nevelciet iekšā bērnus un viņu dzīves!
Pirms vairāk nekā gada darbību tīmeklī uzsāka konservatīvās domas interneta žurnāls telos.lv. Tā krātuvē atrodami vairāk nekā četrdesmit raksti, kuros skaidrotas dabiskās tiesības un to vēsturiskā izcelsme, kas aizsākusies jau antīkajā pasaulē un turpinājusies gadsimtu gaitā. Dabiskās tiesības vēl arvien ir viens no nozīmīgākajiem tiesību avotiem pasaules juridiskajā domā. Kāpēc Aivars Ozoliņš ignorē šo jautājuma izpratnei fundamentāli nozīmīgo informāciju un tādēļ šķiet iestrēdzis savas izpratnes slazdā? Vai lai turpinātu maldināt sabiedrību ar Kremļa piesaukšanu?
Vēl lielāka muļķība ir saistīt politiski un idejiski postmoderno, šobrīd ukraiņu asinīs slīkstošo Krievijas impēriju ar Rietumos dzimušo konservatīvismu! Ozoliņa kungs! Krievijai nav ne mazākā sakara ar Rietumu konservatīvismu, pat ja tamlīdzīgas muļķības apgalvo sekli liberālie Rietumu publicisti un kādu no konservatīvisma filozofijas naratīviem savās interesēs ekspluatē Kremlis. Jo pilnīgi noteikti Kremlis nav un nevar būt Rietumos dzimušā esenciālisma autors, kurā “sieviete”, “vīrietis”, “tēvs”, “māte” ir bioloģiski determinēti jēdzieni, nevis arbitrāras konvencijas un konstrukcijas.
Aicinu izbeigt sabiedrības maldināšanu un izpratnes juku vairošanu izdevumā, kas pretendē uz intelektuālu kvalitāti!
*Literatūrā sastopamas gan “dabiskās tiesības”, gan “dabīgās tiesības”, par šo vārdu lietojumu filologiem nav vienprātības.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
