Daži jautājumi par vilcieniem, uz kuriem neviens nav vēlējies atbildēt
Vecais nīgrais onkulis26.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Žurnāla „Ir” 33.numurā bija raksts par vilcienu iepirkuma sāgu. Tas izgaismoja dažas finansiālas detaļas, par kurām ir daži jautājumi, bet atbilžu nav. Varbūt kāds Pietiek lasītājs zina?
Varu pateikt tikai to, ka vēl tad, kad tika slēgts un noslēgts līgums ar CAF, es biju ļoti priecīgs, ka ražošana notiks tepat pie mums Latvijā. Visi taču zina, ka, ražojot uz vietas, vismaz daļa naudas, kas visā projektā apgrozās, paliek uz vietas. Nemaz jau nerunājot par darba vietām utt., utjpr.
Beigu galā, kad šo līgumu tomēr „nozāģēja”, kā galvenais sasniegums visā šajā epopejā tika deklarēts tas, ka ir izdevies saglābt lielu naudu, kuru mēs vai nu būtu zaudējuši, vai būtu varējuši zaudēt, pildot līgumu ar CAF.
Taupīt naudu (īpaši kopīgo) – svēta lieta. Vienkāršs pilsonis tam tic un gaida jaunos vilcienu iepirkumus, kuri nu būs maksimāli izdevīgi, lēti un bez kādām blaknēm.
BET. Žurnālā „Ir” ir minēti šādi skaitļi;
1) CAF līgums. 200 miljoni par 41 vilcienu (no tiem 142 no kohēzijas (nu, ja atzīst par attiecināmiem, protams)). Tas sanāk 4,88 miljoni par 1 vilcienu. Vēl pie CAF līguma nāca „piekabe” par apkopi 30 gadu laikā, arī 200 miljoni. Pārrēķinot uz vilcieniem, sanāk, ka viena vilciena apkope izmaksātu 162 000 eiro gadā. Bez speciālista viedokļa grūti teikt, vai tas ir daudz vai maz, bet skaidrs ir viens - apkope jebkurai tehnikai ir nepieciešama, un kaut ko tā maksā jebkurā gadījumā.
2) Škoda Vagonka līgums. 241 miljons par 32 vilcieniem. Tas ir 7,53 miljoni par 1 vilcienu. Par apkopi nav teikts nekas, bet apkope, protams, būs vajadzīga.
Rēķini, kā gribi, viens vilciens jaunajā iepirkumā sanāk par 2,65 miljoniem dārgāk (tas, protams, ir gadījumā, ja minēto šaubu dēļ nauda no kohēzijas fonda netiek iedota un viss iepirkums jāsedz no pašu līdzekļiem). Kur tad lielais ieguvums?
Rēķinām tālāk. Kopā ar apkopi viens CAF vilciens 30 gados izmaksātu 9,75 miljonus eiro. Atrēķinot no šī skaitļa Škoda Vagonka vilciena iepirkuma cenu (7,53 miljoni), paliek pāri 2,22 miljoni. Tos tad varētu tērēt turpmākai vilcienu uzturēšanai un remontiem. Lai abas summas 30 gadu periodā izlīdzinātos, viena vilciena apkopei gadā var tērēt 71 700 eiro.
Ja tā, tad abi līgumi būtu naudas ziņā līdzvērtīgi, protams, pieņemot, ka mēs neesam dabūjuši kohēzijas līdzekļus, kā arī to, ka daudzas algas un nodokļi, kas teorētiski varēja palikt Latvijā, tagad paliks Čehijā, un viena nopietna ražotne, kas perspektīvā varētu arī attīstīties, tagad pilnīgi droši neattīstīsies.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
