Daži nepieklājīgi jautājumi par Lukašenko režīma upura zilumiem, traumām un kāju apmatojumu
Pietiek lasītājs16.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā manu plašo pieredzi ar traumām, kas gūtas, nodarbojoties ar kontaktsportu, es vēlētos nedaudz pakomentēt šo fotoattēlu. Es to redzēju daudzās ziņu pārraidēs laikā, kad sāka atbrīvot aizturētus protestētājus Minskā. Šī ir daļa no video reportāžas, kurā atbrīvotie protestētāji dalās savos ieslodzījuma "iespaidos" ar presi. Šī reportāža tika parādīts gan Latvijas presē, gan ārzemēs*.
Fotoattēlā puisis, kurš tikko izkļuvis no policijas izolatorā, presei rāda savus sasitumus, kas, viņa vārdiem sakot, ir policijas vardarbības rezultāts. Es neizteikšu nekādus politiskus vērtējumus, bet vienkārši pievērsīšu uzmanību diezgan acīmredzamām un dīvainām lietām, kas saistītas ar šo bildi.
Uzreiz jāsaka, ka fotogrāfijā mēs pārsvarā redzam nevis zilumus, bet hematomas, jo mēs ļoti labi saskatām purpursarkanus dobumus, kas piepildīti ar asinīm no plīsušiem asinsvadiem.
Tik liels skaits un tik milzīgas hematomas vienmēr būs saistītas ar iekaisumu, un šajā gadījumā ar lielu iekaisumu. Par to var strīdēties, bet man šķiet, ka, ja puiša kājās ir iekaisums, tas ir gandrīz nepamanāms vai arī tā nemaz nav.
Uz puiša labā gurna ir redzama tāda kā svītraina hematoma. No pirmā acu uzmetiena ta izskatās ļoti līdzīgi zābaka nospiedumam. Ja tas patiešām ir zābaka nospiedums, tad tas ir bijis ļoti maza izmēra zābaks. Var redzēt, ka puiša mazais pirksts ir garāks par šī nospieduma platumu. Baltkrievijas miliču zābaki nez vai ir tik maza izmēra.
Ja tas nav zābaks, tad man ir grūti pateikt, ar kādu priekšmetu ir jāsit, lai atstātu tik neparastu svītrainu nospiedumu. Ja tas tiešām ir nospiedums no ļoti maza zābaka, ir svarīgi saprast, ka hematoma no trieciena atrodas tieši sēžas nerva atrašanās vietā. Sēžas nervs ir lielākais ķermeņa viena nerva stumbrs ar diametru no 16 līdz
Trieciens sēžas nervam ar miliču zābaku ar spēku, kas atstāj hematomu, parasti gandrīz pilnībā izved no ierindas kāju, un nākamajās dienās cilvēks ļoti stipri klibo. Kā arī šāda spēka trieciens sēžas nervam noteikti izraisītu stipras muguras sāpes, jo sēžas nervs ir piestiprināts pie veseliem pieciem mugurkaula skriemeļiem.
Šī nerva nopietna trauma (un tā rezultātā nerva ar
Labajā gūžā ir iegarena hematoma, kas paceļas līdz sēžamvietai, un tai labajā pusē ir gandrīz nevainojama ģeometriska forma. It kā puiša gūžai būtu uzlikts plastmasas taisnstūris kuru pēc tam piespieduši ar presi.
Un, godīgi sakot, es vispār nepavisam saprotu, kādā pozīcijā jaunietim bija jābūt, lai triecienam atklātu gūžas iekšpusi līdz pat sēžamvietai? Teorētiski viņam vajadzēja gulēt uz sāniem, pacelt ceļgalu pie krūtīm un tad turēt to ar roku, tajā pašā laikā turot otru kāju taisni.
Šeit jāpiebilst, ka šāda spēka trieciens cirkšņa zonā, pat ja tas notiek no aizmugures, gandrīz vienmēr tiks pavadīts ar ļoti nepatīkamām prostatas un taisnās zarnas traumām. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies.
Zilumi maina krāsu no zila līdz dzeltenai. Par zilu zilumu padara hemoglobīns, kas galu galā sadalās, veidojot bilirubīnu, kas padara zilumu dzeltenu. Vietās, kur dobumā ir ieplūdis vairāk asiņu, būs vairāk hemoglobīna, un attiecīgi šajās vietās bilirubīna veidošanās prasīs ilgāku laiku. Šajās vietās zilums ilgāk kļūs dzeltens. Vietās, kur izplūdis mazāk asiņu, dzeltēšanas process prasa mazāk laika. Tāpēc zilumi un hematomas vispirms sāk dzeltēt gar malām, jo no turienes asinsvadiem ir izplūdis mazāk asiņu.
Šim puisim kreisajā sēžamvietas pusē ir viens liels dzeltenīgs plankums. Tas ir, manuprāt, vienīgais zilums, kas izskatās pēc īsta. Absolūti visu pārējo hematomu kontūras ir absolūti vienādas krāsas, it kā tajās esošais hemoglobīns būtu aizmirsis, ka vismaz kaut kur, vismaz gar malām ir jāsadalās bilirubīnā. Lai hematoma sāktu dzeltēt, vismaz gar malām bija pietiekami ar tām dažām dienām, kuras puisis pavadīja izolatorā.
Bet, kā daudzi zina, šāda veida traumas nebeidzas tikai ar zilām svītrām uz pēcpuses. Cilvēka ķermenis sastāv ne tikai no muskuļiem, un tāpēc ir jāiedomājas, kā vispār vajadzēja fiziski justies cilvēkam, kurš pirms pāris dienām bija izgājis cauri šādai gaļas mašīnai.
Uzreiz pēc iziešanas no izolatora šī puiša mazākajai problēmai vajadzētu būt pēctraumatiskām galvassāpēm. Parasti tās ir sāpes, kurās jūtams, ka galva ir sadalīta divās daļās. Ar šī smaguma traumām tas ir neizbēgams simptoms.
Ņemot vērā spēcīgos sitienus cirkšņa apvidū un, ļoti iespējamos, bojātos asinsvadus resnās zarnās, puisim uz tualeti pa lielajām darīšanām būtu jāiet ar asinīm. Ņemot vērā tos pašus sitienus cirkšņa apvidū, iespējamā prostatas iekaisuma dēļ, visticamāk, viņam ar asinīm vajadzētu arī urinēt.
Smagi iekaisušam sēžas nervam vismaz viena kājā, pirmkārt, vajadzētu radīt lielas grūtības staigāt. Un arī izraisīt stipras muguras sāpes. No traumatoloģijas viedokļa šāda spēka sitienu skaits ir arī iemesls aizdomām par kaulu plīsumiem un pat lūzumiem.
Rezultātā šim pilnīgi fiziski sadragātajam puisim vajadzēja atstāt izolatoru ratiņkrēslā un uzreiz dodieties uz tuvāko neatliekamās palīdzības punktu, lai izdarītu visas apakšējās ķermeņa daļas magnētiskās rezonanses izmeklējumu, nodot daudz asins analīzēm, vismaz 10 dienas pavadīt rehabilitācijā un lūgt dieviņu, lai ievainojumi neradītu neatgriezenisku kaitējumu veselībai. Tāpēc ir ārkārtīgi pārsteidzoši redzēt, kā viņš tomēr stāv uz abām kājām, nesaļimst sāpēs un pat spēj pozēt žurnālistiem.
Ja uz brīdi aizmirstam par traumatoloģiju un ķēramies pie loģikas izmantošanas, tad nav pilnīgi skaidrs, kāpēc puisim vispār nav apmatojuma uz kājām. Protams, var pieņemt, ka viņš to noskuvis pats, un pamēģināt aizmirst, ka traumatisko grimu visvieglāk ir uzklāt tieši uz gludas ādas.
Mēs zinām, ka izolācijas telpās skūšanās piederumi nebija pieejami, tātad agrākais, kad viņš varēja atbrīvoties no apmatojuma uz kājām, varēja būt tieši pirms došanās uz mītiņu. Ja tas patiešām tā bija, tad rodas jautājums, kāpēc laikā, ko viņš pavadīja izolatorā, viņa apmatojums uz kājām vismaz mazliet neatauga? Kāpēc viņa kājas, vairākas dienas pavadījušas izolatorā, tagad izskatās tā, kā tās būtu vaksētas pirms pusstundas?
* https://www.facebook.com/ltvzinas/videos/3160833760703278/
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
