Daži vārdi par „likuma un kārtības” sardzi Karinu Tinamagomedovu (tagad Sprūdi) un "Šveices vēlētāju"
Jānis Mākoņkalns07.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atzīšos, ka uzrakstīt pat pāris teikumus par Saeimas deputāti un kartupeļu fīrera Alda Gobzema līdzgaitnieci Karinu Sprūdi (tēva uzvārdā Tinamagomedovu) bez pamatīga slāņa lamuvārdu ir gluži vai neiespējami. Domāju, ka es tāds neesmu vienīgais, un līdzīgas emocijas izjūt ne tikai Gobzema zākātie liberasti, bet arī partijas „Likums un kārtība” viskvēlākie atbalstītāji. Tas, ko deputāte Sprūde paveica Varšavas lidostā, ir vārdam neaprakstāma PR izgāšanās, spļāviens sejā Latvijas valstij un galvenokārt saviem vēlētajiem. Taču runa šoreiz nebūs par to.
Sprūdes Rolex skandālā es gribētu pievērst uzmanību kādam mediju un sociālo tīklu komentāru sadaļās mazāk izgaismotam faktam, ka deputāte uz Šveici it kā esot braukusi tikties ar saviem vēlētājiem. Biju patiesi izbrīnīts, ka kartupeļu partijai „Likums un kārtība” ir tik liels tvēriens, ka par to ir gatavi balsot ne tikai Papišovas un Diršu pagasta (reālas vietas) purvos, bet pat Šveices sniegotajos Alpos!
Pēc šī fakta izgaismošanas man radās gluži pašsaprotams jautājums: kurš no Šveices iedzīvotājiem varētu kotēties kā potenciāls Alda Gobzema partijas atbalstītājs, ar kuru tik steidzami vajadzēja tikties deputātei Sprūdei?
Tiem, kas kaut nedaudz sekoja līdzi 2018.gada Saeimas vēlēšanām, atbilde nav ilgi jāmeklē. Toreiz ar Gobzema iepriekšējo politprojektu „KPV LV” medijos nereti tika saistīts Šveices pilsoņa un Lemberga mantas turētāja Rūdolfa Meroni vārds. Kuluāros jau pirms vēlēšanām tika runāts, ka Meroni tur „aiz vienas vietas” partijas seju un galveno runasvīru Artusu Kaimiņu. Pēc „KPV LV” lielās shizmas 2019.gada sākumā šo teoriju apstiprināja arī Kaimiņa bijušais partijas biedrs Gobzems. Tajā pašā laikā savu iesaisti iespējamajos darījumos ar Šveices advokātu Gobzems nekomentēja.
Personīgi es neticu, ka Meroni ietekme Latvijas politikā toreiz patiešām tika projicēta vienīgi caur Artusa Kaimiņa prizmu un Gobzems šajā procesā nepiedalījās. Visticamāk, ka Aldis bija par visu ļoti labi informēts un pats arī mudināja Kaimiņu sadarboties ar Meroni. Neaizmirsīsim, ka, citējot pašu Artusu, tieši Aldis Gobzems ir „lielākais blēdis, ar kuru viņš jebkad ir sastrādājies”.
Gobzema blēdīšanās nekur nav pazudusi, un viņš gluži kā jebkurš cits politiķis cītīgi strādā pie partijas sponsoru meklēšanas. Viens tāds sponsors, iespējams, mitinās Šveicē un, iespējams, jau iepriekš ir bijis labi zināms ar Gobzema un Kaimiņa duetu. Lai gan uz šo brīdi Kaimiņa faktors šajā sadarbības modelī sevi izsmēlis, tas nebūt nenozīmē, ka no Gobzema telefonu grāmatiņas ir izzudis arī šveiciešu pelēkā kardināla telefona numurs.
Tā nu sanāk, ka „Likuma un kārtības” atbalstītājs, pie kura pirms pāris nedēļām viesojās Karina Sprūde, pilnīgi iespējams, bija tieši bijušais „KPV LV” sponsors Meroni. Savukārt bēdīgi slavenais Rolex pulkstenis, kuru deputāte nelikumīgi centās izvest cauri Varšavas lidostai, pilnīgi iespējams, bija „Likuma un kārtības” jaunā atbalstītāja „dāvinājums”, kuru bez Polijas muitnieku iejaukšanās būtu visai grūti uzost KNAB izmeklētājiem.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
