Dažu politiķu vēlme ietīties Ukrainas karogā, kamēr paši tirgojas ar Krieviju, ir amorāla un pretīga
Raivis Zeltīts, Austošā Saule06.04.2025.
Komentāri (117)
Iesaki rakstu: 
"Es domāju kā amerikāniete, dzīvoju kā eiropiete un cīnos kā ukrainiete," – Evika Siliņa.
"Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē," – Pauls Jurevičs.
Šķita, ka kārklu vācieši izzuda pirms gadsimta… Arvien mēģinu saprast, ko tieši mūsu ministru prezidente vēlējās pateikt Henrija Kisindžera balvas pasākumā. Varbūt tur nav, ko saprast. Bet varbūt tas pasaka daudz vairāk, nekā bija domāts, lai kas arī bija domāts.
Nav šaubu, ka amerikāņiem ir daudz labu īpašību. Viņi ir strādīgi, ambiciozi, reizēm pārāk pragmatiski savā pieejā, bet vienlaikus nekautrējas reklamēt visas savas labās puses. Latvieši noteikti varētu pārņemt viņu pašapziņu un vērienu.
Bet latvietis nekad nedomās kā amerikānis, bet gan kā latvietis, kuram ir pārņemtas kādas amerikāņu īpašības. Jācer, ka tās labākās. Kuras ir Evikai Siliņai?
Nav šaubu, ka mums jādzīvo kā eiropiešiem – kā izglītotai, klasiskai un humānai tautai, kas zina savas saknes mūsu zemē. Ne kā Briseles birokrātiem, kuriem nav saiknes ar savām tautām. Ne kā no tautas atsvešinātiem elites politiķiem. Vienīgais ceļš uz īstu eiropeiskumu ir caur latviskumu. Vai Evikai Siliņai šis ceļš ir?
Nav šaubu, ka mums jāatbalsta ukraiņi viņu cīņā, kā arī jāmācās no modernās karadarbības. Bet, ja tāda ļauna diena pienāks, ka mums būs jācīnās ar ieročiem rokās, mēs cīnīsimies kā latvieši. Kā latviešu strēlnieki, neatkarības kara karotāji, leģionāri un nacionālie partizāni. Es atbalstu ukraiņus jau desmit gadus. Esmu ziedojis, vedis ekipējumu ukraiņu karavīriem, rīkojis atbalsta pasākumus un pazīstu Mariupoles varoņus. Esmu zemessargs sešus gadus.
Nevienu dienu es neesmu cīnījies kā ukrainis, jo uz mani nav šāvis dzīvs cilvēks un es neesmu šāvis uz dzīvu cilvēku. Es neesmu bijis aplenkumā, es neesmu bijis badā vai sagūstīts. Esam reālistiski pret savu situāciju un pazemīgāki. Dažu politiķu vēlme ietīties Ukrainas karogā, kamēr paši tirgojas ar Krieviju, ir amorāla un pretīga.
Evika Siliņa necīnās kā ukrainiete. Kā ukrainiete cīnās Sarmīte Cīrule un vēl citi latviešu brīvprātīgie, kas ir pieņēmuši lēmumu doties tur, kur lido lodes, krīt lādiņi un cilvēkus medī droni.
Viņi neko netēlo, lai saņemtu balvas smalkos pasākumos.
Vienmēr atceramies, ka mēs esam latvieši. Esam lepni paši ar sevi, nevis spēlējam kādu lomu. Tikai latviskumā mēs varam būt patiesi, dziļi un stipri. Mēs varam domāt, dzīvot un cīnīties tikai atbilstoši savai būtībai.
Politiskā dzīve ir pilna ar pārmetumiem, konkurentu uzbrukumiem, nomelnošanām. Cilvēkus tas var nocietināt, padarīt nejūtīgākus, kas īpaši grūti ir sievietēm. Reizēm izskatās, ka Evika Siliņa ir pārvērtusies "buldozerā", un tas nav tikai tāpēc, ka viņa ir Šlesera sievas draudzene. Problēma ir tā, ka kritika reizēm ir vietā un tās nedzirdēšana noved tikai pie lielākām problēmām. Reizēm tie ir jocīgi un neveikli izteicieni, reizēm valstiska mēroga problēmas un neizdarības. Henrijs Kisindžers to zināja, jo bija klāt, kad atkāpās viņa priekšnieks prezidents Ričards Niksons. Varbūt šī balva ir vēstnesis kam citam…
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
