„Delfu” netīrā virtuve – bosings, intrigas, darbinieku beztiesiskums

Atgriežoties no Luksemburgas un nedaudz atgriežoties normālā dzīves ritmā, ieraudzīju publikāciju KĀDĀ portālā par to, kā Dainis Dukurs atceras skandalozo raidījumu, kurā piedalījās Zintis Ekmanis. Šo raidījumu sauc „Aizmugure”, raidījums bija redzams portālā Delfi.lv, raidījumu vadīju es – Uldis Strautmanis.

Liels bija mans (arī citu cilvēku) izbrīns, šajā publikācijā par Daini Dukuru neieraugot nekādu atsauci, kā izveidojās aprakstītā situācija. Respektīvi, nav pieminēts medijs, kurā izskanēja intervija (ironiski, “Delfi” nepiemin “Delfi” publikāciju un savu produktu), nav pieminēta publikācija vai raidījums, kurā izskanēja intervija (“Aizmugure”, par kura reitingiem vismaz man netika izteikti nekādi aizrādījumi vai iebildumi), nav salinkots teksts ar publikāciju vai raidījumu, nav pielikts kā pievienotais raksts skandalozais raidījums, nav pat ievietots video izgriezums, kur tas izskanēja…

Nav IZPILDĪTA neviena no redakcionālajām norādēm, kas ir jāievēro “Delfi” žurnālistiem, un par šādām paviršām publikācijām savulaik sita pa pirkstiem. Kur nu vēl turēja TOP zonā un sūtīja “PUSH notification”. Respektīvi, šajā publikācijā nav pieminēts jebkas, kas var būt saistīts ar Uldi Strautmani.

Man nav nekāda vēlme tīksmināties, zīmēties vai lielīties, tāpēc mana pieminēšana personiski man nekādu baigo bonusu nedotu. Es vairāk brīnos, ko es esmu bijušajiem kolēģiem izdarījis, ka esmu kļuvis persona non grata. Tabu, pat pieminēt nedrīkst. To, ka dažiem bijušajiem kolēģiem (ne sieviešu dzimtes) “kaut kas nokritis starp kājām un pazudis kāds vīrišķais orgāns”, to es sapratu jau pirms gada un vairāk. Jo drosme atnākt klātienē mierīgi pateikt "Paldies", atvadīties un paspiest roku nebija… Tieši tik vīrišķīgi daži labi ir mums žurnālisti Latvijā “vadošajā” medijā.

Ik pa laikam sanāk aprunāties ar kādu ex-“Delfi”. Skumji, kas notiek Dēļu ielā. Nē, es nezinu un nemāku komentēt finansiālo situāciju, par ko publiskā telpā bija izskanējusi informācija. Atmosfēra pilnīgi noteikti pirms 2024. gada 11.novembra bija “citādāka” nekā “Delfi” ziedu laikos. Tagad vispār ir jauni laiki, un nemāku spriest, jo “Delfi” ceturto vadītāju nesagaidīju. Savulaik citi mediji atsaucās uz “Delfi” (neslēpšu, uz daudzām manām publikācijām arī), tad pēdējā laikā kaut kā nemanu nevienu tādu WOW rakstu, uz ko atsauktos citi mediji un kas izsauktu rezonansi sabiedrībā. Varbūt kļūdos, tad palabojiet… (teiksim pēdējo 6 mēnešu periodā). Kaut kas par “Rail Baltica”, “air baltic”, politiskām (sporta) aizkulisēm… Runa ir par “Delfi” žurnālistu publikācijām.

Bet vēl lielāku šoku man personiski subjektīvi raisīja jaunums par Pētera Grestes Baltijas Vārda brīvības balvu. Protams, ka bizness un vārda brīvība it kā ir divas dažādas lietas. Bet man neiet kopā, ka cilvēks, kurš draud atlaist pēc panta, ja uzreiz neparakstīs vienošanos, un kurš neļauj ar atlaišanas vienošanās projektu iepazīties juristam, var pretendēt uz šādu balvu. Cilvēks, kurš nespēj pamatot, kādēļ tas vai cits cilvēks tiek saīsināts (atlaists) un kādi bijuši kritēriji, kandidē uz vārda brīvības balvu… Ar vienu roku mēs esam diženi varoņi rakstīt par “aveniem” un doties ar vārda brīvības karogu rokās, no otras puses draudam, ja nedarīsi to vai to un nedziedāsi pēc stabules.

Ak jā, Filip Lastovski, kā tur bija ar Marata Kasema rakstu? Izdzēsts tehnisku iemeslu dēļ? Nopietni? Lūdzu, atvainojies par šo argumentu, jo tā nav PATIESĪBA (žurnālists=patiesība?). Arī tas, starp citu, saistās ar terminu “vārda brīvība”. Ja izdzēs rakstu tikai intervējamās personas dēļ… Skumji. Tad dzēšam un “diseiblojam” visu, kas nepatīk? Demokrātija un vārda brīvība visaugstākajā pakāpē.

Otrs. 2023. gada nogalē bez jebkādām pārrunām un diskusijas aizmuguriski mani pazemināja no redaktora uz žurnālistu. Ok. Vadībai ir tādas tiesības, bet, kā tas notika, nav galvenā redaktora un “Delfi” zīmola (cīnītāji par patiesību un “fair play” principu ievērotāji) cienīga rīcība. Turklāt, galvenais redaktors sarunas gaitā atļāvās izmest: “Es jau domāju, ka pacelsi cepuri un aiziesi prom.” Nē, Filip, mans ego nav tik liels, kā tev šķiet. Un ne tik augsts kā tavs. Neesmu lepns ērglis, ar augsti paceltu degunu nestumdu mākoņus. Nekad tāds neesmu bijis. Spēju būt paškritisks un pieņemu spēles noteikumus, jo mans darbs man patika un jutu atgriezenisko saiti no sporta sabiedrības.

Un līdz saīsināšanai nebiju saņēmis nevienu kritisku izvērtējumu, kas un kā ir jāuzlabo darbā. Nebiju saņēmis nekādas norādes no atbildīgā redaktora, ka kaut kas netiek veikts vai jāveic citādāk. Man arī bija tikai viena pārruna un diezgan virspusēja. Savukārt redaktoram tādas izvērtēšanas nebija… Jo manis iesniegtajā aptaujas anketā bija daudzi sarkanie karogi, uz ko tu, Filip, pievēri acis. Nē, tās nav dusmas. Tā ir škrobe, ka medija galvenais redaktors nerīkojas, kā pienākas – izvērtē situāciju un uzklausa visas puses. Manu viedokli neviens neprasīja, bet vadījās pēc citu teiktā, nevis faktiem. Vai tas ir žurnālista cienīgi?

Man jau liekas, ka šādai balvai kandidātam ir jābūt ar nevainojamu reputāciju un arī augsta kaluma tīri cilvēciskām īpašībām (neviens nav perfekts un ideālas personas nav). Tāpēc mans personas “Uldis Strautmanis” aicinājums žurnālistu cunftei (Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Mediju ētikas padome) pakomentēt un izvērtēt augstāk minēto un zemāk aprakstīto epizodi no sarunas 2025. gada 11. novembrī, vai viss ir forši - gan no Darba likuma puses (žurnālistiem taču jāievēro, vai ne?) un vai šāda epizode ir žurnālista ētikas cienīga rīcība:

Filips Lastovskis: Ja vēlies citādāk [nevis abpusējo vienošanos], tad varu parādīt rīkojumu, ar kuru tiec atbrīvots, un to varam izdarīt bez ceremonijām. Ja gribi ņemties, tad protams…

Sarunā sekoja mans iebildums, ka iepazīšos un došu atbildi pēc konsultācijām ar juristu, uz ko sekoja asa atbilde: “Uz rīkojuma pamata varam atlaist uzreiz.” Un vienošanās bija jāparaksta tieši tajā brīdī tikšanās laikā, un no telpas bija jāiziet ar parakstītu vienošanos.

Piebilde – pirms minētās sarunas (un arī pēc) 17 gadu laikā man nebija izteikts neviens mutisks vai rakstisks aizrādījums, vai fiksēts kāds pārkāpums, kura dēļ var atlaist pēc panta.

Pirms gada domāju, vai tiesāties, bet izlēmu, ka nekustināšu... Tagad sāku apdomāt, vai bija pareizi. Cik noprotu, apdomu laiks man vēl vēl ir gads (kāds jurists var pakonsultēt?).

P.S. Protams, visi (īpaši mediju cilvēki) aicināti komentāros izteikt viedokļus, replikas. Bet lūgums bez “Uldi, ko tu muldi” līmeņa uzrūcieniem. Ja ir fakti, kas apgāž manis aprakstīto, droši argumentējiet. Esmu atvērts diskusijai. Filip, ceru, ka tavs komentārs būs pirmais! Es ticu tev!

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: