„Delna” man pārmet, ka es pārāk bieži un daudz dodos uz Ukrainu ar palīdzības sūtījumiem
Egils Helmanis10.05.2023.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Kāda neviennozīmīgu slavu ieguvusi biedrība “Delna” nolēmusi, ka ir tiesīga prasīt manu atbrīvošanu no amata. Vēstulē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram šī biedrība kā argumentus min tos pašus, jau sen plaši iztiražētos melus un puspatiesības par muzeju. Tomēr ir parādījušās arī jaunas nianses: man tiek pārmests, ka es pārāk bieži un daudz dodos uz Ukrainu ar palīdzības sūtījumiem.
Ja nu ir kāda lieta, par kuru negrasos taisnoties, tad šī noteikti ir tā reize! Tā vietā pastāstīšu, kā es redzu šo braucienu piepildījumu un jēgu.
Kad pirms vairāk nekā gada sākās pilna mēroga krievijas iebrukums Ukrainā, no mūsu sadraudzības pilsētām, kuras vienas no pirmajām piedzīvoja iebrukuma postu, saņēmām ziņas par to, ka ļoti pietrūkst medicīnas preču – pretapdegumu līdzekļu, asiņošanas apturēšanas līdzekļu, pretsāpju medikamentu un daudz kā cita.
Iespēju robežās ar saviem domubiedriem Ogres novadā to visu sagādājām. Bija atlicis tik vien, kā to visu nogādāt Ukrainā. Tā kā situācija bija ļoti bīstama, es spēju saprast, ka neatradās neviens brīvprātīgais no pašvaldības darbiniekiem, kas vēlētos stūrēt šo kravu tālajā un neprognozējamā ceļā. Lai turētu ukraiņu draugiem doto vārdu, ka palīdzēsim, vedu šo kravu pats.
Otra man ļoti būtiska epizode arī risinājās lielā iebrukuma sākumā. Ar pasažieru autobusiem devāmies uz Ļvivu, lai no turienes uz Ogri vestu sievietes ar bērniem. Kad ukraiņu ģimenes jau bija ieradušās un devāmies ceļā, dzirdēju, ka piecgadīgi/sešgadīgi bērni vaicā viens otram, kas tā būs par vietu, kurp viņi dodas? Vai arī tur šaus un metīs bumbas?
Paņēmu pie vadītāja esošo mikrofonu un izstāstīju, ka esmu tās pilsētas mērs, uz kuru viņi dodas, kas viss tur būs mierīgi, ka par viņiem parūpēsies. Bērniem un arī pieaugušajiem tas bija svarīgi. Un, redzot viņu nomierināšanos, apjautu, cik svarīgas mēdz būt pat it kā sīkas detaļas.
Nu jau vairākas reizes kopā ar mani uz Ukrainu, vedot automašīnas karavīriem, ir devušies vairāki domes deputāti. Man šķiet būtiski, ka viņi savām acīm redz to postu, ko nodara iebrukums, to, cik vērta ir brīvība un drošība. Tas nostiprina pamatvērtību izpratni. Un tieši skaidrs skats uz būtiskajiem dzīves aspektiem ir tas, kā mums Latvijā ik pa laikam pietrūkst. Manuprāt, tam ir liela nozīme, arī pieņemot lēmumus par novada dzīvi un attīstību. Paldies viņiem par to, ka mašīnu nogādāšanai Ukrainā viņi ziedo savus līdzekļus!
Un noslēgumā. Ja mēs nedzīvotu greizu vērtību cauraustā sabiedrībā, tad tiem, kas sevi dēvē par pilsoniskas sabiedrības sargiem, šajā laikā drīzāk būtu jāceļ trauksme, kādēļ ir tik maz pašvaldību, kuras tieši un nepastarpināti sniedz palīdzību Ukrainas armijai un civilajiem? No tā ir atkarīga visu mūsu, mūsu valsts nākotne!
Un, jā, pilnīgi noteikti uz Ukrainu došos arī turpmāk, ja vien būs iespēja – vēl biežāk!
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
