„Delna” man pārmet, ka es pārāk bieži un daudz dodos uz Ukrainu ar palīdzības sūtījumiem
Egils Helmanis10.05.2023.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Kāda neviennozīmīgu slavu ieguvusi biedrība “Delna” nolēmusi, ka ir tiesīga prasīt manu atbrīvošanu no amata. Vēstulē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram šī biedrība kā argumentus min tos pašus, jau sen plaši iztiražētos melus un puspatiesības par muzeju. Tomēr ir parādījušās arī jaunas nianses: man tiek pārmests, ka es pārāk bieži un daudz dodos uz Ukrainu ar palīdzības sūtījumiem.
Ja nu ir kāda lieta, par kuru negrasos taisnoties, tad šī noteikti ir tā reize! Tā vietā pastāstīšu, kā es redzu šo braucienu piepildījumu un jēgu.
Kad pirms vairāk nekā gada sākās pilna mēroga krievijas iebrukums Ukrainā, no mūsu sadraudzības pilsētām, kuras vienas no pirmajām piedzīvoja iebrukuma postu, saņēmām ziņas par to, ka ļoti pietrūkst medicīnas preču – pretapdegumu līdzekļu, asiņošanas apturēšanas līdzekļu, pretsāpju medikamentu un daudz kā cita.
Iespēju robežās ar saviem domubiedriem Ogres novadā to visu sagādājām. Bija atlicis tik vien, kā to visu nogādāt Ukrainā. Tā kā situācija bija ļoti bīstama, es spēju saprast, ka neatradās neviens brīvprātīgais no pašvaldības darbiniekiem, kas vēlētos stūrēt šo kravu tālajā un neprognozējamā ceļā. Lai turētu ukraiņu draugiem doto vārdu, ka palīdzēsim, vedu šo kravu pats.
Otra man ļoti būtiska epizode arī risinājās lielā iebrukuma sākumā. Ar pasažieru autobusiem devāmies uz Ļvivu, lai no turienes uz Ogri vestu sievietes ar bērniem. Kad ukraiņu ģimenes jau bija ieradušās un devāmies ceļā, dzirdēju, ka piecgadīgi/sešgadīgi bērni vaicā viens otram, kas tā būs par vietu, kurp viņi dodas? Vai arī tur šaus un metīs bumbas?
Paņēmu pie vadītāja esošo mikrofonu un izstāstīju, ka esmu tās pilsētas mērs, uz kuru viņi dodas, kas viss tur būs mierīgi, ka par viņiem parūpēsies. Bērniem un arī pieaugušajiem tas bija svarīgi. Un, redzot viņu nomierināšanos, apjautu, cik svarīgas mēdz būt pat it kā sīkas detaļas.
Nu jau vairākas reizes kopā ar mani uz Ukrainu, vedot automašīnas karavīriem, ir devušies vairāki domes deputāti. Man šķiet būtiski, ka viņi savām acīm redz to postu, ko nodara iebrukums, to, cik vērta ir brīvība un drošība. Tas nostiprina pamatvērtību izpratni. Un tieši skaidrs skats uz būtiskajiem dzīves aspektiem ir tas, kā mums Latvijā ik pa laikam pietrūkst. Manuprāt, tam ir liela nozīme, arī pieņemot lēmumus par novada dzīvi un attīstību. Paldies viņiem par to, ka mašīnu nogādāšanai Ukrainā viņi ziedo savus līdzekļus!
Un noslēgumā. Ja mēs nedzīvotu greizu vērtību cauraustā sabiedrībā, tad tiem, kas sevi dēvē par pilsoniskas sabiedrības sargiem, šajā laikā drīzāk būtu jāceļ trauksme, kādēļ ir tik maz pašvaldību, kuras tieši un nepastarpināti sniedz palīdzību Ukrainas armijai un civilajiem? No tā ir atkarīga visu mūsu, mūsu valsts nākotne!
Un, jā, pilnīgi noteikti uz Ukrainu došos arī turpmāk, ja vien būs iespēja – vēl biežāk!
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
