Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu civilizācijas likteni līdz pat šobaltdienai. Arī uz Latvijas un latviešu likteni. Tajā skaitā uz “kultūrtautas” jaunāko emocionālo orkānu - pirms piecām minūtēm pašu ievēlētās 13.Saeimas atlaišanu.

Faktiski “balto” cilvēku stāvokli XX-XXI gadsimtā nevar pareizi izprast bez abu bumu respektēšanas. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Taču tāda izpratne socioloģiskajā, politoloģiskajā, kulturoloģiskajā, vēsturiskajā, sociāli antropoloģiskajā, sociāli psiholoģiskajā analītikā nav sastopama. Sastopams ir diskurss par dzimstības straujo pieaugumu. Taču par tumsonības straujo pieaugumu saistībā ar dzimstības straujo pieaugumu nav sastopama publiskā apspriešana.

Tas ir saprotams. Ja tiek atzīta tumsonības buma saistība ar demogrāfisko bumu, tad nevar izvairīties no neglaimojoša konstatējuma. Nākas atzīt tumsonības milzīgo lomu Rietumu civilizācijā. Dzīvi pārklāj tumsonība. Mūsu pagātne un tagadne ir tumsonības apņemta. No tumsonības neatbrīvosimies arī nākotnē. Un, ja ir tumsonība, tad ir arī tumsoņas. Tumsonība prevalē ja ne visā sabiedrībā, tad noteikti prevalē kādā sabiedrības slānī. Turklāt prevalē tādā sabiedrības slāni, kura tumsonība ir spējīga izraisīt visas sabiedrības tumsonību. Nav grūti saprast, ka tādā gadījumā tumsonība attiecas uz valdošo slāni. Bet tas savukārt nozīmē, ka analītikai ir jāiztirzā valdnieku tumsonība. To psiholoģiski kavē konjunktūra, un to nevēlēsies darīt ne tikai konjunktūras cilvēki. Saruna par tumsonību vienmēr ir delikāta saruna, jārīkojas uzmanīgi un jāizturas smalkjūtīgi.

Runa ir par demogrāfisko bumu XIX gadsimtā. Toreiz eiropiešu skaits palielinājās vairākas  reizes. Šī fakta socioloģiskās sekas, protams, ir analītiski izprastas Rietumu zinātniskajā un filosofiskajā domā. Sekas ir ļoti svarīgas, - XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība.

Tā ir standartizētu indivīdu sabiedrība ar visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formulē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi un masu garīgās kultūras veidi.

Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē. Masu sabiedrības pārstāvi Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt “Das Man” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm. Tā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”. Viņa apzīmējums ir vispopulārākais.

Masu sabiedrības rašanās nosacīja adekvātu garīgās un materiālās apgādes nepieciešamību. Tas, kas agrāk derēja nelielam iedzīvotāju skaitam, vairs nederēja iedzīvotāju milzīgām masām. Ļaužu masu eksistences nodrošināšanai nācās pārkārtot saimniecisko darbību un garīgās kultūras formātus. Tā rezultātā Rietumu civilizācijā gandrīz vienlaicīgi radās masu produkcijas industrija un masu garīgās kultūras industrija.

Abi minētie masu sabiedrības atribūti analītiski ir labi izprasti zinātnē un filosofijā. Par masu produkcijas ražošanu un patērēšanu ir plaša bibliotēka. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte. Tā bija jauna mēraukla cilvēku darbam un rīcībai. Vēl lielāks speciālās literatūras klāsts ir par masu garīgo kultūru – tās formātiem, industrijas vēsturi, ietekmi uz sabiedrisko apziņu, ietekmi uz kultūras vispārējo attīstību utt.

Masu sabiedrības cementējošs fenomens XX gadsimtā kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu apziņai un masu estētiskajai gaumei adresēto literatūru un mākslu. Masu izglītība un masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts. Tas dāsni funkcionē arī pašlaik. Rietumu tautu dzīvē pamatā valda masu kvalitāte.

Masu sabiedrības (cita tipa sabiedrība Rietumu civilizācijā kopš XX gadsimta vairs neeksistē) abu minēto segmentu (masu ražošanas un masu garīgās kultūras) izpratne, kā jau minēju, ir vispusīgi izvērsta zinātnē un filosofijā. Taču nekas netiek teikts par trešo segmentu – visbūtiskāko segmentu, no kā ir atkarīgi abi tik tikko minētie segmenti.

Respektīvi, nekas netiek teikts par sociuma dzīves politisko un ideoloģisko vadību - valdniekiem un viņu kvalitāti. Atklāti netiek atzīta rūgtā patiesība par tumsonības klātbūtni masu sabiedrības politiskajā un garīgajā pārvaldīšanā, jo Rietumu civilizācijas Jauno laiku visas galvenās politiskās teorijas laika gaitā sāka pārklāt tumsoņu tumsonība. Turklāt tumsonība nav tikai naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību. Tumsonība ir moderni transformējusies un kļuvusi izglītības, zinātnes, apgaismības sastāvdaļa, bet tumsoņas nav retums profesoru, akadēmiķu, speciālistu, ekspertu, politiķu, valstsvīru aprindās. Obskurantisma vēsturiski klasiskā definīcija vairs nav aktuāla. Obskurantisms ir modernizējies, sevī iekļaujot tādas izpausmes kā sociālais darvinisms, antihumānisms, vērtību, normu, uzskatu, ideālu, patiesības plurālisms.  Masu sabiedrības politiskā un ideoloģiskā vadība ieguva masu kvalitāti, un šīs kvalitātes raksturojumā objektīvi iederas vārdi “tumsoņas” un “tumsonība”.

Rietumu civilizācijas politiskās teorijas ir nacionālisms, komunisms un liberālisms. Minētās idejiskās konstrukcijas vēl mēdz saukt par politiskajām ideoloģijām, politiskajām sistēmām, politiskās teorijas un politiskās prakses paradigmām. Visi nosaukumi principā raksturo vienu un to pašu; proti, raksturo nacionālismu, komunismu un liberālismu kā konceptuālu pamatsistēmu, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeli, kas dominē noteiktā vēsturiskajā periodā un noteiktu zemju kultūrā (šajā tekstā turpināšu lietot nosaukumu “politiskās teorijas”).

Vēsturiski visvecākā ir nacionālisma politiskā teorija. Taču tās vēsturē ir t.s. pirmsideoloģiskais posms, kad nacionālisma koncepts funkcionēja stihiski, bet nevis kā apzināti definēta politiskā teorija. Nacionālisma vēsture vissenākajos laikos sākās tad, kad cilvēku etniskie kolektīvi (dzimtas, ciltis) sāka aizstāvēt savas intereses, kuras mūsdienās visbiežāk dēvē par nacionālajām interesēm. Jēdzienu “nacionālisms” sāka lietot tikai XIX gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to darīja Herders.

Nacionālisma vēsturē jauns posms sākās reizē ar Eiropas nacionālo valstu veidošanos. Šajā posmā nacionālisms funkcionēja kā politiskā un ideoloģiskā konceptuālā bāze dažādu etnisko un sociālo grupu solidaritātei, konsolidācijai un integrācijai nacionālā valstī. Primārā bija tēze, ka tauta ir sabiedriskās vienotības augstākā forma un valsts pamats, un tauta ir visaugstākā vērtība.

Nacionālisma politiskās teorijas misija vienmēr un visur ir bijusi nacionālās valsts izveidošana. Pēc nacionālās valsts izveidošanas nacionālisms zaudē politisko prioritāti, jo valsts celtniecībai piemērotāki ir sociāli ekonomiskie koncepti.

Nacionālisms doktrinālo apogeju sasniedza XX gadsimtā itāļu fašisma un vācu nacionālsociālisma (nacisma) politiskajās teorijās. Savukārt liberālisms un komunisms galvenokārt ir XIX gadsimta “bērni”, bet XX gadsimtā, atbilstoši tumsonības triumfam, nevērtīgi transformējās neoliberālismā un zinātniskajā komunismā, apliecinot radikālu atkāpšanos no abu politisko teoriju kanoniskā veidola.

Eiropeīdu civilizācijas vēsturē tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko briedumu Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība. Šī īpašība var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē. Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānismā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai, kas totāli ierobežoja cilvēka apziņas brīvību.

Lielā mērā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja slavenās 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

Droši var atzīt, ka visām trijām politiskajām teorijām ir kopīgi ģenēzes faktori un kopīgi mērķi. Nacionālisms, liberālisms un komunisms dziļākajā būtībā vēlējās nodrošināt cilvēka garīgo brīvību un neatkarību no jebkādiem determinantiem – reliģiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, garīgās kultūras. Visas minētās politiskās teorijas pret cilvēku izturējās kā pret suverēnu un autonomu sava likteņa noteicēju. Indivīda garīgā brīvība kļuva galvenais, kas nosaka cilvēka eksistences jēgu.

Nacionālisms tiecās darīt cilvēku brīvu kā etnisko būtni. Tam galvenais šķērslis bija katolicisma impērija. Liberālisms tiecās akcentēt brīvību kā personības izejpunktu un kritizēja reliģijas preskriptīvo dogmātiku, kas cilvēku iekala garīgajās važās. Komunismā cilvēka brīvības nosacījums bija sociālā vienlīdzība. Komunisma konceptuālajā centrā bija nevienlīdzība kā netaisnība un mērķis likvidēt nevienlīdzību.  Pirmajā laikā visas trīs politiskās teorijas pievērsās cilvēka iekšējās pašcieņas kanonizēšanai, pret brīvību izturoties kā pret cilvēka pienākumu un cilvēka tiesībām.

Visas trīs politiskās teorijas vērsās pret cilvēka uzlūkošanu kā normatīvu esību, kad cilvēks tiek iespīlēts reliģiski mehānistiskā rāmī bez pašnoteikšanās iespējām. Piemēram, viduslaikos cilvēks tika vienpusīgi internalizēts, viņam uzspiežot apgūt un sev par saistošiem pieņemt reliģiskās dzīves normas bez patstāvīgas izvēles tiesībām. Cilvēkam viss tika ārēji uzspiests, ko galvenokārt darīja katoļu reliģiskās organizācijas.

Nacionālisms, liberālisms un komunisms radās tad, kad Eiropā vēl nebija masu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Pēc masu sabiedrības rašanās XX gadsimtā radikāli izmainījās visas trīs politiskās teorijas. Tās pieskaņojās masu sabiedrības prātam, garam un dvēselei. Tātad pieskaņojās masu kvalitātei, kas masu sabiedrībā ir noteicošā kvalitātes gradācija.

Demogrāfiskā buma iznākumā radās masu sabiedrība ar masu sabiedrības diktatūru. Tā savukārt radīja tumsonības bumu ar tumsonības diktatūru. Masu sabiedrība bez tumsonības nespēj eksistēt. Tumsonība ir masu sabiedrības vitāla nepieciešamība, kas piespieda kardināli mainīties visām trijām politiskajām teorijām. Eiropeīdu kultūrai tika uzspiesta jauna kvalitāte – masu kvalitāte. Pretestība masu kvalitātei praktiski nebija iespējama. Masu sabiedrības diktatūra nepieļāva atkāpes no masu kvalitātes. Masu sabiedrībā valda masu kvalitāte visos dzīves segmentos. Arī nacionālisms, liberālisms un komunisms ieguva masu kvalitāti. Visas trīs politiskās teorijas sāka apkalpot masu cilvēku – Das Man.

Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite. Tā demagoģiski uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite izvērtās profesionālu politiķu stratā. Tāds  strats Rietumu civilizācijā pirmo reizi sāka funkcionēt masu sabiedrībā XX gadsimtā. Un, lūk, ļoti svarīgi zināt, ka šajā stratā jau no paša sākuma iefiltrējās Das Man tipa indivīdi - tipiski masu cilvēki ar masu cilvēku mentalitāti, masu cilvēku pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves orientāciju. Ja vēsturiski senāk politika bija specifiski apdāvinātu personību sfēra, tad XX gadsimtā politika kļuva galvenokārt Das Man sfēra. Politikā tikšanās ar personību kļuva rets prieks. Pateicoties Das Man nomācošajai klātbūtnei un bieži arī viņu noteicošajai lomai, politiķu stratu pārklāja tumsonība. Tāpēc nevajadzētu brīnīties par personību trūkumu Latvijas politikā.

Das Man politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju (reāli – Das Man) masas. Masu sabiedrības politiskais subjekts (politiķu strats) ir kvalitatīvi vienāds ar politisko objektu (Das Man elektorātu). Tumsoņas sāka apkalpot tumsoņas, un tas tā turpinās šobaltdien.

Vēl ir ļoti svarīgs viens moments. Das Man politiķu sociālā izcelsme vienmēr ir sakritusi ar sociuma masu sociālo izcelsmi. Komunisma zemēs šajā ziņā izsacījās par partijas un padomju darbinieku “proletārisko izcelsmi”. Pret to izturējās ar lielu cieņu. “Proletāriskā izcelsme” bija svarīgs kritērijs iekļūšanai partijas un padomju  nomenklatūrā. “Buržuju” atvasēm nebija vietas partijas un padomju nomenklatūrā.

Precīzāk sakot, tā bija lumpeniski plebejiskā izcelsme. Tā, protams, attiecas arī uz Rietumu zemēm. Tāpēc ir loģiski, ka tumsonības stihijas avots ir lumpeniski plebejiskā stihija. Austrumeiropā, kur lumpeniski plebejiskie slāņi fiziski likvidēja aristokrātiju un buržuāziju, citas izcelsmes stihija vispār nav iespējama. Austrumeiropiešu dzīves līmenis XX-XXI gadsimtā ir bijis atkarīgs tikai no šīs stihijas. Austrumeiropas valstu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras seju minētajos gadsimtos ir nosacījuši lumpeniski plebejiskas izcelsmes indivīdi atbilstoši ģenealoģiski un ģenētiski nostiprinātajai mentalitātei. Zinot par XX gadsimta asiņainajiem notikumiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, sākot ar I Pasaules karu, sociālistisko revolūciju, aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, inteliģences iznīcināšanu, holokaustu, deportācijām, finansu kapitālisma ļaunumu un “perestroikas” unikālo mahināciju kriminālā kapitālisma laupīšanai, nākas secināt lumpeniski blebejiskā sociālā slāņa šausmīgo cilvēcisko iedabu. Masu sabiedrība reāli ir lumpeniski plebejiskā sabiedrība – lumpeniski plebejiskā sociālā slāņa šausmīgās cilvēciskās iedabas sabiedrība. Tā ir sabiedrība, kura cilvēces vēsturē savu lumpeniski plebejisko vadoņu vadībā ir pastrādājusi visgrandiozākos briesmu darbus ne tikai abu Pasaules karu laikā, bet arī miera laikā.

Ļoti uzskatāmi tas atspoguļojas nacionālisma (turpmāk – nacisma) un komunisma virzībā XX gadsimtā. Abu politisko teoriju virzība ir spilgts pierādījums tumsonības pastrādātajiem briesmu darbiem.

Nacisma (Trešā reiha variantā) un komunisma (PSRS variantā) izvērtējumā var izmantot salīdzinošo metodi. Trešā reiha un PSRS vēsturē ir daudz kopēja, kaut gan ir arī kardināli atšķirīgas līnijas.

Salīdzinājumu der sākt, atgādinot par Hitlera un Ļeņina biogrāfisko faktu sakritību. Hitlers dzimis 20.aprīlī, Ļeņins dzimis 22.aprīlī. Abiem nebija bērnu. Abiem ir fantastiska ietekme mūsdienu pasaulē. Abi mūža beigās piedzīvoja savas darbības krahu. Hitlers mira 56 gadus vecs, Ļeņins mira nepilnus 54 gadus vecs. Abi bija XX gadsimta galveno politisko teoriju (politisko sistēmu) reprezentanti un ieviesēji dzīvē. Abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) gāja bojā.

Būtiski ir tas, ka abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) Trešajā reihā un PSRS praktiski bija tumsonības triumfs – neizglītotu, lumpeniski plebejisku, zemas intelektuālās attīstības politisko un valstisko darboņu “spīdoši panākumi”. Īpaši tas attiecas uz PSRS, jo Trešajā reihā visaugstākā līmeņa “fīreriem” bija samērā laba izglītība. Piemēram, Gebelss bija zinātņu doktors.

Hitlers bija beidzis reālskolu, Ļeņins izglītību ieguva neklātienē, Staļins kādu laiku apmeklēja garīgo semināru, par Hruščova un Brežņeva izglītību vispār tiek klusēts, Andropovam bija partijas skolas izglītība. Trešā reiha un PSRS vadoņu, kā arī ierindas darbinieku zemais izglītības līmenis ir labi zināms fakts. Abu politisko teoriju “praktiķi” bija cilvēki bez pilnvērtīgas un godājamas izglītības.

Tāpat ir labi zināma Trešā reiha un PSRS tumsonības triumfa ietekme uz abām politiskajām teorijām – nacionālismu un komunismu. Tumsonības rezultātā abas politiskās teorijas tika grandiozi izkropļotas, tās pieskaņojot masu sabiedrības intelektuālajam, morālajam, politiskajam līmenim. Nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju.

Ja komunisms savā konceptuālajā izejas punktā nav noziedzīgs un slikta bija tikai komunisma koncepcijas realizācija dzīvē, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par nacismu. Nacisms jau konceptuālajā izejas punktā ir noziedzīgs ar savu rases pārākuma teoriju. Nacisms ir noziedzīgs visas cilvēces mērogā un ne tikai attieksmē pret ebrejiem – holokausta upuriem.

Nacisms un komunisms politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanā izmantoja teroru. Vienlīdzības un taisnīguma komunistiskā doktrīna PSRS sašķiebās asiņainā terorā un birokrātiskā stagnācijā. Savukārt Trešajā reihā nacionālisms sašķiebās tehnokrātiskas un ģeopolitiski agresīvas supervalsts aizsardzībā, balstoties uz nacismu. Tiesa, nacisms sāka slepkavot idejiskos pretiniekus mazliet vēlāk nekā komunisms, kas sāka masveidā slepkavot “buržujus” tūlīt pēc varas iegūšanas. Padomju varas asinskārās tumsoņas turpināja “raženi” slepkavot līdz 1953.gadam. Uz Hruščova partijas vadībai iesniegto Maskavā iznīcināmo “kontrrevolucionāru” sarakstu Staļins uzrakstīja “Уймись, дурак!”.

Gan nacisms, gan komunisms lepojās ar neticību cilvēkam, materiālistisko orientāciju un garīguma nicināšanu. Abas politiskās teorijas (reāli – kroplības) noliedza individualitāti un cilvēku uzskatīja par kolektīvu radību. Abas politiski teorētiskās kroplības greznojās ar atziņu, ka cilvēki ir jāvalda un viņiem nevar ļaut pašiem izvēlēties valdniekus. Nacisms un komunisms tāpat greznojās ar atziņu par varas īpašo stāvokli un varas īpašajām tiesībām. Abas politiski teorētiskās kroplības  ienīda garīgo brīvību, vārda brīvību, uzskatu brīvību, māksliniecisko un akadēmisko brīvību, kā arī uzkurināja mākslīgas identitātes kultu. Nacismā mutuļoja rases kults, bet komunismā mutuļoja šķiras kults. Abās zemēs visu nosacīja voluntārs politiskais un ideoloģiskais determinisms. Tas bija adresēts tumsoņām – neizglītotajiem un aprobežotajiem Das Man (PSRS retorikā – “padomju ļaudīm”). Trešajā reihā un PSRS valdošā kliķe neuztraucās par to, ka tumsonība ir dēmonisks spēks.

XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.). Tās laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss zaudē racionalitāti; diskurss netiecas balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāk pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens kanonam. Masu sabiedrībā nostiprinās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvēršas sociālā ellē. Tās aktuāls elements ir kļuvis baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.

Tik tikko ieskicētajos apstākļos radikāli izmainījās liberālisms kā politiskā teorija. Liberālisms tāpat kā nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju – tumsonības invāziju.

Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants. Taču no 70. gadiem ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. 70. gados liberālisms sāka sašķiebties neoliberālismā. Šo procesu var droši uzskatīt par Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem (par tiem iegūtajiem labumiem).

Neoliberālisms nerūpējas par cilvēku. Liberālisms radās un pozitīvi pulsēja tajā laikā, kad nebija masu sabiedrības un varēja rūpēties par cilvēku. Liberālisma misija bija rūpes par cilvēka brīvību. Masu sabiedrībā kroplā neoliberālisma misija ir izskaust cilvēka brīvību.

Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga valsts suverenitāte, valsts neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildības ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme. No 70. gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka pārvērsties postcilvēku sabiedrībā ar jauna tipa tumsonību.

Neoliberālisma rašanās un postcilvēku ģenēze ir vienota ar tumsonības modernizēšanos. Neoliberālisms un postcilvēki apliecina tumsonības jaunu veidu. Tā vairs nav tumsonība tās klasiskajā variantā, atklāti naidīgi izturoties pret izglītību, zinātni, apgaismību. Modernās tumsoņas pret izglītību, zinātni, apgaismību atklāti nevēršas, kaut gan sevī klusībā dziļi ienīst viņiem intelektuāli un morāli nepieejamo īsto izglītību, īsto zinātni, īsto apgaismību. Modernā XX gadsimta otrās puses tumsonība (turpmāk – neotumsonība) vairs nav neizglītotu un aprobežotu Das Man tumsonība, bet tā ir tumsonība ar formālu augstāko masu izglītību, doktora grādu, profesora, akadēmiķa titulu, politiķa, eksperta, valstsvīra profesionālo statusu. Neotumsonības personāžs nav lumpeniski plebejiski pusanalfabēti, kā tas bija, piemēram, sociālistiskajās valstīs. Neotumsonības centrā ir antihumānisms, liberālais totalitārisms, meli kā varas diskursa bāze, politiskais striptīzs, “globālistiski” retoriska pasaules aina, rafinēts cinisms pret garīgumu, kultūras mantojumu, jebkuru vērtību un ideālu. Pat reti antihumāna atklātība: “..не вписавшиеся в рынок тридцать миллионов — лишние и их не жалко” (Putina rūpīgi auklētais pusebrejs Čubaiss).

Novērtē šo rakstu:

47
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Draud Kariņa un Bordāna ostu apvērsums

FotoJau pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Konservatīvā partija solīja, ka visas trīs Latvijas lielās ostas ir jāpaliek zem valsts jumta, tādēļ ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un vairākām juridiskajām personām ir uzlūkojamas kā politisko solījumu pildīšana un vienlaikus politiskās varas pārvēršana ekonomiskajā.
Lasīt visu...

21

No LNT ziņām atvadoties

FotoDecembra pašā sākumā apcerīgi un mazliet skumīgās noskaņās atvadījāmies no LNT ziņām. Arī man bija tāda kā savāda sajūta – nu kā var beigties kaut kas tāds, kas šķities vienmēr klātesošs? Nozīmīgās pārmaiņas Latvijas mediju telpā gan bija izziņotas jau kādu brīdi iepriekš ar sekojošo neizbēgamo ņemšanos par to, kā tā drīkst, vai vispār drīkst un kur skatās policija NEPLP!
Lasīt visu...

21

Mēs, Rīgas līga, atbalstām lēmumu par Rīgas domes atlaišanu

Foto6. decembrī VARAM ministrs paziņoja, ka ir lēmis rosināt Rīgas domes atlaišanu. Šo lēmumu, visticamāk, atbalstīs arī Saeima. Iznākums šādā gadījumā būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas jau nākamā gada sākumā.
Lasīt visu...

6

Spriņģes idejas sasaucas ar Gēbelsa propagandu par rases tīrību

Foto17. novembrī, diskutējot sociālajā tīklā Twitter, žurnāliste Inga Spriņģe izteicās, ka iedzīvotāji, kuri parakstās par Saeimas atlaišanu ir “stulbeņi” (stupid people) un “idioti”, turklāt piebilda, ka šādi cilvēki “nav spējīgi uz pašorganizēšanos, un viņus parasti kāds vada”.
Lasīt visu...

6

Rīgas dome bija atlaižama jau šā gada sākumā līdz ar Gerharda iesniegto likumprojektu

FotoRīgas domes atlaišana tika iniciēta jau šā gada sākumā, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vadīja Kaspars Gerhards. Likumprojekts tika precizētā redakcijā iesniegts tā laika premjerministram lemšanai par dokumenta tālāko virzību. Diemžēl nekādas tālākās darbības nesekoja, līdz ar to secināms, ka Rīgas domes atlaišanas likumprojekts vēl pat šodien guļ kādā valdības mājas plauktā vai atvilktnē.
Lasīt visu...

21

Rīgas domes darbība ir ne tikai nelikumīga, bet arī neatbilstoša sabiedrības interesēm

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izstrādāts likumprojekts par Rīgas domes (RD) atlaišanu. Jaunās RD vēlēšanu datums likumprojektā noteikts 2020.gada 29.februārī, bet atkarībā no Saeimas lēmuma tas var tikt precizēts. Līdz jaunā domes sasaukuma pirmajai sēdei likumprojekts paredz RD iecelt pagaidu administrāciju.
Lasīt visu...

21

Atraktīvā politiskā hronika: novembra beigas

Foto25.novembrī Rīgas medijos bija lasāma atraktīva (piesaistoša, pievilcīga, vilinoša) ziņa: “Valsts prezidentam Egilam Levitam ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu būtu jāvienojas par Latvijas izdevumu aizsardzībai samazināšanu, lai nodrošinātu finansējumu mediķu atalgojumam, aģentūrai LETA norādīja partijas “Saskaņa” līderis Jānis Urbanovičs.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Svētā inkvizīcija

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka...

Foto

Jāsaprot, ka pārsvarā visas runas par 3A varu ir tukša vāvuļošana

Šķēle, kā varam nojaust, pēc Sorosam kalpojošo mediju domām, ir visuvarens, visuresošs un visuredzošs. Kā...

Foto

Vai ir vērts vākt parakstus 13. Saeimas atlaišanas ierosināšanai?

Uz šo jautājumu ir jāatbild katram Latvijas vēlētājam pašam. 13. Saeimā tika ievēlēti vairāk nekā 60 jaunu,...

Foto

Ticība rituāla spēkam

«Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu. Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un...

Foto

Rīgas administratīvajā teritorijā neviens nav atcēlis veco labo principu, ka demokrātija ir kompromisu māksla

29.novembrī atkal notika otra lielākā valsts politiskā kuģa pašūpināšana, izvēloties otro Rīgas...

Foto

Demogrāfijas bums un tumsonības bums

Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu...

Foto

Runājiet bez bufera

Šā gada 20. novembrī LTV Panorāmā bija īsa intervija ar mūsu amatpersonu Eiropas Komisijā....

Foto

Nacionālā apvienība ir latviešu nacionālisti šī vārda labākajā nozīmē

Nacionālā apvienība (NA) ir kā dadzis acīs daudziem. Gan tiem, kas vēlētos Latvijā ievest lēto darbaspēku un...

Foto

Nevajag mācīt un apstulbot

Nevajag mani mācīt, cik amorāli ir atlaiJst Saeimu! Neuzķeršos! Tas, ka manu viedokli valkā arī kāds gramatiku vāji zinošs savādnieks, tautvaldību neizprotošs...

Foto

Sašutuma ventīlis “Atlajst Sajmu!”

Es arī esmu sašutis. Mūsu sabiedriski politiskās (elites) barvežu bezkaunības un alkatības kokteilis tiešām spridzina, un neredzēti straujā parakstu vākšana par iniciatīvu Saeimas atlaišanai...

Foto

Ierēdņi demonstrē augstāko pilotāžu, kā NEVAJADZĒTU rakstīt likumu grozījumus

Situācijas neizpratne, slinkums, vienaldzība vai lobijs? To rādīs laiks. Neievērojot elementārākos juridiskās tehnikas principus, Veterinārmedicīnas likumā faktiski tiek...

Foto

Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes

Pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 16. novembrī, tieši pirms svētkiem, politoloģe Vita Matīsa rakstīja par...

Foto

Sistēma un opozīcija

Cilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts...

Foto

Levita jaunvārdi un to tulkojums

Levita “jaunvārdi” jeb īpašie termini, ar kuriem “spīd” gluži vai pašpasludinātais “nācijas tēvs”- valstsgriba, turpinātība, likteņkopība, vienvērtība, atjaunotne, brīvtelpa, kopējais labums,...

Foto

Kāpēc medaļa tikai Bondaram? Lavents, Zaharjins, Gerčikovs un Meroni arī pelnījuši

Sakarā ar Krājbankas bijušā vadītāja Mārtiņa Bondara apbalvošanu ar Finanšu ministrijas goda zīmi, kā pamatojumu uzrādot “nozīmīgu...

Foto

Varbūt visi „stupid people” nemaz nav „stupid people”, bet tikai daļa, un ar tiem citiem es solidarizēšos

Zinu, ka tūlīt sāksies kārtējais ķengu vilnis, tādēļ uzreiz...

Foto

Atlajst sajmu?

Es ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas,...

Foto

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa....