Demogrāfiskās politikas plāns: iedzīvotāju saprāta nodoklis
Artūrs Leitlands*25.06.2025.
Komentāri (35)
Iesaki rakstu: 
Reizi četros gados rudens pirmajā pusē plašsaziņas līdzekļi atgādina, ka vēlēšanas ir pilsoņa pienākums, un mēs dodamies pie urnām. Līdz ar šo atgādni skaļāki kļūst tie, kuriem ir vienalga par mums. Mēs dzirdam ļaudis, kuri uzskata, ka nepieciešams likvidēt ar nodokli neapliekamo minimumu, bet tiešo nodokļu normatīvais regulējums esot pārāk saudzīgs pret privāto sektoru. Kandidāti plāno pacelt atalgojumu, izmaksāt pabalstus un piešķirt līdzekļus jomām, kurām netiek paredzēts finansējums, no nedalīta budžeta ar 3% deficītu.
Nav daudz veidu, kā veicināt mūsu labklājību. Dzīves līmeni nosaka tautas attīstības indekss. Tiek uzrādīts labāks rezultāts, ja pastāv augstāki ekvivalentie rīcībā esošie ienākumi. Mēģinājumi celt labklājības rādītājus vienmēr ir aprobežojušies un izgāzušies ar atalgojuma palielināšanu. Politiķi izvairās no problēmām, dalot līdzekļus nozarēm, kuru atbalstam finansējumu budžetā nav . Mēs vieglprātīgi aizmirstam, ka šodienas centi rīt var maksāt miljonus, un šīs problēmas eskalē, neievērojot progresiju. Grūtību pārvarēšana politikā nav populāra, ja ir varianti, kā no tām izvairīties.
No diviem veidiem, kā pacelt labklājības indeksu, neviens neparedz ienākumu tiešu palielināšanu. Kapitāls tiek audzēts, samazinot nodokļus. To var paveikt divējādi. Pirmais ceļš ir samazināt darba ņēmēja nodokļu slogu, atceļot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Teorijā VSAOI sastāda pensijas un pabalstus, bet realitātē speciālie ieņēmumi veido ierēdņu algas. VSAOI speciālā budžeta statuss ir mākslīgs, un tam nav ne jēgas, ne mērķa. Savukārt VSAOI izpildes mehānisma loģika jeb, pareizāk sakot, loģikas trūkums atgādina veidu, kā uzņēmumam izciest sodu par katru valsts un darba ņēmēja labā radīto darba vietu, VSAOI ieturēto naudu vajadzētu izmaksāt kopā ar atalgojumu, taču bankas VSAOI izmanto pensiju administrēšanā.
Sociālās iemaksas kaitē biznesam un aptur ekonomikas attīstību nacionālā mērogā toties VSAOI nodrošina 79 banku darbību 3 pensiju līmeņos. Pensiju 1. līmeni administrē valsts - tā izmaksu šī brīža pensionāriem nodrošina VSAA. Savukārt trešais pensiju līmenis ir labprātīgs uzkrājums bankā. Arī otro pensiju līmenī valsts vietā pārrauga bankas. Teorijā nauda krājas līdz pensionēšanās vecuma sasniegšanai, bet realitātē nodokļu maksātājs to nejūt. Pensionējoties periodiski tiek izmaksāta summa, kuras apjomu ar savām darbībām jūtami var ietekmēt tikai 3. līmeņa pensiju sistēmā.
Otrkārt, atalgojumu var padarīt pietiekamu, samazinot nodokļu slogu darba devējam. Uzņēmējdarbība pārceļas uz valstīm, kurās maksāt nodokļus ir rentablāk. Pēc telpu īres, elektrības komunālo pakalpojumu apmaksāšanas un konkrētajai nozarei specifisko izmaksu veikšanas, “saglabājot kaut ko uz rokas". Gripas epidēmija, kuras laikā Latvija piedzīvoja uzņēmējdarbības apkarošanu, ir aiz muguras, taču kopš tā brīža mēs joprojām bez statistikas un datiem varam redzēt, kā bizness smagi zaudē un uzņēmēji pārvācas uz ārvalstīm. Darba devējus un ņēmējus piesaista tāda pati nodokļu politika.
Gan darba ņēmējam, gan darba devējam ir izdevīgi, ja valstī ir vairāk nozaru un katrā nozarē – vairāk uzņēmumu. Biznesam tas nozīmē zemāku nodokļu slogu, bet darba ņēmējs var rēķināties ar konkurētspējīgu atalgojumu un labus darba apstākļus. Jebkurā nozarē, pastāvot diviem vai trim uzņēmumiem, veidojas monopols un sarūk algas. Pastāvot monopolam, rodas darba ņēmējiem nelabvēlīgi apstākļi, bet starp darba devējiem pazūd konkurence. Brīdī, kad uzņēmumu nozarē ir jūtami vairāk, ko var panākt, tikai radot uzņēmējdarbības pastāvēšanai un ilgtspējai labvēlīgus apstākļus, sākas konkurence par strādnieku. Līdz ar biznesa attīstību rodas konkurence par darba ņēmēju un aug atalgojums.
Vispārējā gadījumā, darba ņēmējam esot apdrošinātam pret visiem riskiem, darba devējs par šīs darba vietas nodrošināšanu maksā 23.59% VSAOI. Kopā ar 10,50%, kurus maksā darba ņēmējs, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas veido proporcionāli iespaidīgu summu, kuru tāpat kā atalgojumu iedzīvotāji paši spētu izlietot pēc saviem ieskatiem. Neveidojas komercbanku sargātie uzkrājumi, un nauda nokļūst apritē, pazūdot nepieciešamībai maksāt starpniekiem par uzraudzību uzglabāšanu un administrēšanu. To pašu metodi pielietojot, mēs varam pārstāt maksāt elektroenerģijas nodokli – vienīgo nodokli, kuru administrē pašvaldība, pastāvot iespējai elektroenerģijas nodokļa apjomu samazināt par 90% (tas nekur netiek darīts), kā arī ienākuma nodokli.
Papildus nodokļu sloga samazināšanai ir jāveic tieša darbinieku iesaiste likumprojektu izstrādē un valsts pārvaldē. Par cik mūsdienās arodbiedrības vairs nespēj ne efektīvi pārstāvēt strādnieku intereses uzņēmumos, ne ietekmēt valsts pārvaldi un tās struktūru privātā sektora interesēs, uzņēmumos ir jāveido nodarbināto apvienības, kuras pirms gadsimta sarežģītos apstākļos veiksmīgi pastāvēja kā strādnieku kameras. Darbinieku pārstāvji vairs nebūtu opozīcija darba devējam, bet piedalītos tautsaimniecības sistēmiskā pārveidē privātā sektora interesēs. Vairākās kārtās ievēlēti vairāku uzņēmumu darbinieku pārstāvji pildītu tādas pašas funkcijas kā standarta vēlēšanās ievēlētie Saeimas deputāti. Teiksim, 50 deputātus ievēlē "parastajās” vēlēšanās, bet 40 ievēlē no uzņēmumu pārstāvju vidus. Piemēram, no Rīgas uzņēmuma, kurā tiek nodarbināti 50 darbinieki, tiek deleģēts 1 pārstāvis. No uzņēmuma ar 150 darbiniekiem - attiecīgi 3 pārstāvji. Rezultātā no visiem Rīgā deleģētajiem privātā sektora pārstāvjiem tiek tālāk deleģēti, pieņemsim, 3 delegāti, kuri nākošajā balsošanas kārtā deleģēs noteiktu pārstāvju skaitu, lai tie pārstāvētu darbinieku intereses Saeimā. Rodas divpalātu parlaments, kas spētu pilnvērtīgi koncentrēties uz valsts un mūsu katra labklājību veidojošo pamatu - godīgu darba apstākļu, taisnīga atalgojuma un labvēlīgas nodokļu politikas nodrošināšanu.
Nevienam nav pilnvērtīgi rūpējis, kas notiek ar valsts labklājības pamatu – nodokļu maksātāju. Gandrīz visi mēģinājumi problēmas risināt ar praktisku pieeju un saimniecisku domāšanu ir bijuši kautrīgi klusi vai margināli skaļi. Mēs vēl neesam pieredzējuši nopietnu mēģinājumu mainīt sabiedrības pārvaldi. Ir bijuši tikai dažāda līmeņa centieni sarīdīt un pretnostatīt darba devēju un darba ņēmēju, lai šis konflikts aizēnotu visas problēmas. Mūsu sabiedrība ir pieradusi pie sākumā minētās neproduktīvās darbības imitācijas. Radot arvien negatīvāku budžeta bilanci, mēs dalām Jūdas grašus, kuru de facto valsts budžetā nav. Tiek radītas jaunas problēmas un papildinātas vecās. Tāpat kā problēmas, kuras rada finanšu politikas, labklājības problēmu risināšanas un nodokļus aptverošās likumdošanas sarežģīšana un attālināšana no privātā sektora. Jebkurš variants, kas vēl nav mēģināts, ir labāks par metodēm, pie kurām esam pieraduši. Neatliekot problēmu risināšanu un ar saimniecisku pieeju pārvarot šķēršļus, mums ir iespēja atgūt ticību sev, vienam otram un visai valstij.
* Politiskās partijas “Pašcieņa” ģenerālsekretārs
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
