Demokrātija, trīs varas atzari un Osipovas neievēlēšana: īsais kurss tiesību pamatos — speciāli Strupišam, Ziemelei un citiem nezinīšiem

Izteikums: “Saeimas lēmums, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu neievēlot par Augstākās tiesas (AT) tiesnesi, liecina par valstī iestājošos konstitucionālo krīzi,” šādu viedokli AT plēnumā pauda AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs.

Vērtējums: Satversmes 84. pants paredz: “Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā.” Tiesnešu dienesta gaitu izvērtē Tieslietu padome, kas pēc labāko variantu izvērtēšanas iesaka Saeimai kandidātus uz tiesnešu amatiem. Satversme pēc tam paredz tautas ievēlēto priekšstāvju pienākumu balsot par tiesnešu kandidātiem, tos apstiprinot vai noraidot, un tieši tas vienmēr notiek, arī Osipovas gadījumā. Notiekošais ir diametrāls pretstats “konstitucionālajai krīzei” — patiesību sakot, konstitucionālā krīze būtu tad, ja tiesnešus ieceltu bez konstitūcijā paredzētā balsojuma.

Izteikums: Administratīvo tiesnešu biedrība uzskata, ka “ietekme uz tiesnesi nedrīkst izpausties ne tiesas spriešanas procesā, ne arī pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas, un nav pieļaujams, ka tiesneša personisko un profesionālo dzīvi ietekmē tas, kāda veida lēmumus tiesnesis ir pieņēmis un ar kādiem motīviem tie ir pamatoti”.

Vērtējums: Saeimas deputāti, aptaujāti par balsojuma motīviem, ne tikai balsojumu pamatoja ar viņas iepriekšējo darbību, bet arī pieminēja S. Osipovas zemo kvalifikāciju konkrētajam amatam AT Civillietu departamentā. “Pretendentes zinātniskā darbība un disertācijas tēma par valstspilsētu tiesībām iezīmē citu specializāciju, ne civillietas,” komentēja deputāts Viktors Valainis. Viņš norādīja, ka S. Osipovai noteikti ir rodama vieta AT, bet ne Civillietu departamentā. Jebkurā gadījumā demokrātiskā valstī sabiedrībai ir tiesības izteikt izvērtējumu jebkuras valsts amatpersonas darbībai, sākot no pašvaldības deputāta un beidzot ar valsts prezidentu, neizslēdzot arī kritiku, kas tiek veltīta tiesu varas amatpersonām.

Izteikums: Administratīvo tiesnešu biedrība arī paudusi — “Saeima ir tiesu varas leģitimācijas avots, un tikai tai ir pilnvarojums tautas vārdā iecelt un apstiprināt amatā tiesnesi”.

Vērtējums: reti kad gadās lasīt tik unikālu juridisko analfabētismu kā šī izteikuma pirmā daļa. Satversmes 2. pants nosaka: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tiesu varas leģitimitāte izriet no Latvijas tautas suverēnās varas, Satversmes un likuma “Par tiesu varu”, kā arī saistītajiem tiesību aktiem. Tauta savu suverēno varu īsteno tiešā ceļā (likumdošana tautas nobalsošanas ceļā, kā arī savu priekšstāvju ievēlēšana pašvaldībās, Saeimā un Eiropas parlamentā), savukārt tāds vai citāds Saeimas balsojums nemaina tiesu varas leģitīmo darbību, jo tiesu vara ir viens no trim suverēnās valsts varas atzariem — tāpat kā likumdošanas vara un izpildvara.

Izteikums: Ineta Ziemele sacījusi “Delfu” diskusijā — “Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Apstiprināšanai ir jānotiek, ievērojot tiesneša neatkarību […]. Saeimā tika pārkāpts Satversmes 83. pants," tā ES Tiesas tiesnese.

Fakti: Sanita Osipova nebija tiesnese brīdī, kad notika Saeimas balsojums. Viņas pilnvaras Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā bija izbeigušās 11. februārī. Līdz ar to viņai nebija garantēts jaunais amats tikai tāpēc, ka viņa jau ir tiesnese (viņa vairs nav), un jebkurā gadījumā ne Satversme, ne kāds no likumiem neuzliek Saeimai par pienākumu automātiski piešķirt kādai valsts amatpersonai nākamo valsts amatpersonas amatu, ja tikai tas saistīts ar tiesu varu.

Izteikums: “Delfi” tāpat raksta — “Saeimas 17. februāra debates un balsojums par Sanitas Osipovas neapstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā ir bezprecedenta gadījums Latvijas kā tiesiskas valsts jaunākajā vēsturē”.

Fakti: Saeima iepriekš divas reizes lēmusi noraidīt kandidātus uz AT senatoru amatiem, un arī tajās reizēs noraidošais balsojums bija saistīts ar kandidātu zemo kvalifikāciju un pieredzi, kas neatbilst tai, kāda nepieciešama konkrētajam amatiem. Tā 2009. gada oktobrī Saeima neapstiprināja darbam AT Māri Vīgantu, kurš līdz ar to netika atbrīvots no Administratīvās apgabaltiesas tiesneša amata. Pretēji Saeimas lēmumam viņš uz diviem gadiem tika “aizkomandēts” divu gadu darbam AT kā senatora pienākumu izpildītājs uz tiesneša vakances laiku, pēc kā bija spiests atgriezties Administratīvajā apgabaltiesā. Bet nākamajā gadā Saeima aizklātā balsojumā neapstiprināja Andreju Judinu, kuram — kā izrādījās — nebija it nekādas darba pieredzes tiesneša amatā, pat ne rajona tiesas Zemesgrāmatu nodaļā, bet kurš gribēja uzreiz tikt par senatoru. Līdz ar to saukt S. Osipovas neapstiprināšanu par “bezprecedenta gadījumu valsts jaunākajā vēsturē” ir vienkārši viltus ziņas. Bijuši jau divi šādi precedenti.

Izteikums: AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs uzskata, ka “Saeima ir "klaji pārkāpusi" Satversmes 83. pantu, kas nosaka, ka tiesneši ir neatkarīgi un padoti vienīgi likumam”.

Vertējums: bez iepriekš minētā fakta, ka balsojuma brīdī S. Osipova vairs nebija tiesnese un senatores amatu viņai negarantē neviens normatīvais akts, der pievērst uzmanību tam, kā demokrātiskā valstī neviens no trim varas atzariem (likumdevēja, tiesu un izpildvara) sev nepiesavinās absolūtas tiesības un nedarbojas bez kontroles. Ja Saeimas locekļi izdara sīkus pārkāpumus (pārsniedz ātrumu utt.), tad izpildvara viņus soda administratīvi, bet tiesu vara deputātus var sodīt krimināli — piemēram, šobrīd dažādās tiesu instancēs atrodas vismaz piecas krimināllietas pret Saeimas deputātiem Adamoviču, Ādamsonu, Jurašu, Kaimiņu, Zakatistovu par nodarījumiem, kas sākas ar dzīvokļa kompensācijas izblēdīšanu, turpinot ar korupciju un beidzot ar (it kā) spiegošanu Krievijas labā. Tas pats notiek, ja izpildvaras pārstāvji (sākot ar pašvaldību darbiniekiem un beidzot ar ministriem) izdara kādus pārkāpumus, turklāt Saeima ieceļ, atceļ un kontrolē augstākās izpildvaras amatpersonas — Ministru prezidentu un ministrus. Tiesu amatpersonas tāpat ir pakļautas administratīvajai atbildībai izpildvaras priekšā, savukārt Saeima ieceļ un (ārkārtīgi retos gadījumos) Satversmes 84. panta kārtībā atceļ korumpētus vai likumus sistemātiski neievērojošus tiesnešus. Trīs valsts varas pīlāru savstarpējā kontrole bieži tiek pieminēta, piemēram, ASV sabiedrībā, kur to parasti dēvē par “checks and balances among the three branches of the government”. Ar S. Osipovas neievēlēšanu senatores amatā notiek tas pats process — demokrātiski ievēlētie tautas priekšstāvji izpilda savas funkcijas, lai senatores amatā Augstākās tiesas Civillietu departamentā nenonāktu konkrēto pienākumu pildīšanai nekvalificēta amatpersona.

Novērtē šo rakstu: