Iesaki rakstu: 
Mūsu varturi ir tik virtuozi iemācījušies pasniegt melnu par baltu, ka ļautiņi neviļus sāk ticēt klajiem meliem kā īstenai patiesībai. Piemēram, kā milzīgs demokrātijas sasniegums tiek pasniegts Saeimas lēmums atteikties no līdzšinējās prakses virkni valsts amatpersonu ievēlēt aizklātā balsojumā.
Turpmāk Saeimas Prezidija locekļus, tiesībsargu, valsts kontrolieri, tiesnešus, Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju un vēl dažu labu čiekuru vēlēs atklāti. Taču pēc demokrātijas te pat neož, pavisam pretēji – notiek atgriešanās pie totalitārisma.
Tagad, teiksim, ģenerālprokuroram uzreiz pēc balsojuma būs pieejama informācija par to, kurš deputāts pret viņu ir balsojis. Lai gan visticamāk, ka tādu vairs nebūs. Kurš gan vēlas, lai no aizkrāsnes tiktu izvilkta noputējusi mapīte un uzsākta kārtējā skandalozā lieta.
Jūs teiksiet - godīgam cilvēkam nav, par ko baidīties. Muļķības! Mūsu postpadomju telpā joprojām ir spēkā princips – būtu tikai cilvēks, pantu piemeklēsim. Savulaik mans paziņa, sauksim viņu par Mārtiņu, uzrakstīja sūdzību augstākām instancēm par sava novada policijas priekšnieku. Par šādu mēlnesību pret viņu tika ierosināta lieta par apmelošanu. Lieta, protams, bija baltiem diegiem šūta un galu mans paziņa izspruka sveikā… gandrīz sveikā.
Tiesa procesa gaitā nozīmēja viņam psihiatrisko ekspertīzi, un sūdzībnieks Ziemassvētkus un Jauno gadu pavadīja kompleksā starp Tvaika un Aptiekas ielām Sarkandaugavā. Pēc atgriešanās no veselības pārbaudēm psihiatrijas centrā Mārtiņš sāka nedaudz gan morāli, gan fiziski raustīties un vairāk kļauzas nerakstīja. Varu vien piebilst, ka, labi vēloties, sagraut ikviena nepaklausīga deputāta reputāciju ir vieglāk par vieglu.
Aizklātās balsošanas atcelšana visbiežāk tiek pamatota ar cīņu pret korupciju. Atkal salti meli. Tagad naudasmaisiem iebīdīt savus cilvēkus amatos būs vieglāk, lētāk un drošāk. Vairs nebūs jāuzpērk deputātu vairākums, bet tikai frakciju spice. Agrāk, gluži otrādi, slēptajā balsojumā deputāti varēja parādīt pigu korumpētajai partijas vadībai. Turklāt viltīgākie tautas kalpi iemanījās žūksnīti no naudēļa paņemt, taču aizklātajā balsojumā balsoja, kā sirds vēlās.
Tieši aizklātais balsojums nodrošināja deputātu iespēju balsot atbilstoši sirdsapziņai. Protams, nav noslēpums, ka ne vienam vien tā sirds balss runāja no maciņa dziļumiem. Tomēr es vairāk sliecos uzticēties 100 deputātiem, bet nevis partiju poļitrukiem, kas reizēm pat nesēž Jēkaba ielā, taču nosaka savu frakciju balsojumus.
Kāds varbūt naivi tic, ka oligarhiem vairs nav teikšanas. Jā, Šķēle un Šlesers ir iztriekti no Saeimas nama, jo tauta badokšņas nemīl. Toties Aivars stingri stāv uz savām kājām un neviena priekšā hūti nenoņem.
Protams, ir smieklīgi, ka pūlis sunī tikai tos, kas acu priekšā. Pašreiz daudz lielāku teikšanu ir ieguvuši bagātnieki, kas tikai to sūdu maisa, taču paši katlā nelien. Tie pārsvarā arī ir valdībā esošo partiju sponsori. Jāpiezīmē, ka tautas modrā acs nez kāpēc redz tikai savējos, bet ārzemju naudasmaisi tikmēr paliek ārpus dusmu zibeņiem. It kā neeksistētu Soross, Antonovs un Zviedrijas baņķieri.
Turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļiņa. Ārzemniekiem jaunais lēmums patiešām ir daudz izdevīgāks. Svešzemju plutokrāti vienmēr pa tiešo kontaktējas ar partiju bosiem, neķēpājoties ar ierindas deputātiem, īpaši tagad, kad šiem vairs tikai jāpakļaujas īkšķa vēzieniem Saeimas zālē.
Tiesa, ar Zatlera ienākšanu politikā demokrātija ir gājusi plašumā. Nenoliedzami, ka pašlaik līdztekus naudasmaisiem, savu vārdu var teikt arī mazāki maišelnieki un reizēm pat pilnīgi zebenieki. „Paskatieties, kas valstī notiek! Padomnieki un sievas, mīļākās un miesassargi veido valdību. Kad tas agrāk tā ir bijis! Agrāk vismaz oligarhi visu noteica, bet tas bija cits līmenis – tie vismaz ņēma ar vērienu, ņēma pa lielo. Bet šie auga, skatījās, kā oligarhi to dara, un arī gribēja,” savos novērojumos dalās čečenu biznesmenis Abdulmuslimovs.
Viņam piebalso Jānis Jurkāns: „Pie varas visvisādi blatņiki. Turklāt šajā blatā nav lielas starpības starp augstu amatu, kas tika dāvāts personīgā šofera dēlam, un ministra portfeli, kas tika uzdāvināts kaut kādam Sprūdžam.”
Var dažādi attiekties pret iepriekšminētām personām, tomēr zinot, cik tuvu viņi stāv politiskajai virtuvei, nav pamata neticēt viņu interneta ārēs cirkulējošiem vārdiem. Mjā, nav patīkami apzināties, ka tautas priekšstāvim tagad Saeimas balsojumā poga būs jāspiež tā, kā partijas fīreram ausī iečukstējis kāds blatņiks.
Atklātās balsošanas mehānisms par valsts augstākajām amatpersonām sevi attaisnotu, ja vismaz puse Saeimas tiktu ievēlēta nevis no partiju sarakstiem, bet gan pēc personāliju principa, t.i., balsojot par atsevišķām kandidatūrām. To var izdarīt, gan atvēlot 50 vietas Saeimā individuālām listēm proporcionālās sistēmas ietvaros, gan izveidojot vienmandāta apgabalus. Tad vēlētāji varētu tirdīt savu deputātu ar jautājumu: „Kāpēc tu, maita, nenobalsoji (vai nobalsoji) par Maizīti?!”
Līdzīgas parlamenta ievēlēšanas sistēmas pastāv Lietuvā un Igaunijā. Latvijas politiskā spice pastāvīgi saņem arī no Eiropas Savienības pārstāvjiem rekomendācijas reformēt vēlēšanu sistēmu. Lai cik tas neliktos dīvaini, taču Eiropas kungi izrāda daudz lielākas rūpēs par latvju ierindas pilsoņiem nekā vietējie vagari. Tas bija labi redzams strīdos par budžetu, kur mūsu varturi ar putām uz lūpām noraidīja ES pārstāvju priekšlikumus ieviest progresīvo nodokli un samazināt sociālās jomas apcirpšanu, tādējādi palielinot slogu bagātākajai iedzīvotāju daļai.
Skaidrs, ka pastāvošā politiskā elite līdz pēdējam elpas vilcienam pretosies vēlēšanu sistēmas izmaiņai, jo tad Saeimā likumīgi varēs nokļūt no viņiem neatkarīgi cilvēki. Tas nozīmētu no tautas atrauto partiju krahu. Tāpēc, kamēr Saeimas balsojums ir atkarīgs no pacelto roku troikas īkšķu stāvokļa, lēmums par atklātu valsts svarīgāko amatpersonu ievēlēšanu ir vienkārši ņirgāšanās par demokrātiju. Sajutuši varas garšu, partiju bonzas paredz atteikties no aizklātas procedūras arī Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšanā. Ardievu, demokrātija, lai dzīvo partiju diktatūra.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
