Iesaki rakstu: 
Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību vēlēšanās. Taču ar šā lēmuma palīdzību valdošais vairākums paslauka zem tepiķa acīmredzamu, arvien pieaugošu demokrātijas krīzi mūsu valstī.
Tie, kas tagad jūtas gandarīti, ka šis kompromiss esot “novēris konstitucionālo krīzi” un pasargājis Saeimu no iespējamas atlaišanas draudiem, vēl dziļāk ielaiž šo kaiti. Jumts ir caurs: Satversme un pastāvošā tiesiskā regulējuma sistēma negarantē varas atzaru neatkarību. Izpildvara diktē noteikumus likumdevējiem, tiesu varas neitralitāte rada šaubas, bet prezidentam izlīdzsvarošanai dotās pilnvaras netiek pietiekami izmantotas.
Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) likumdošanas process tam ir uzskatāms piemērs. Kaut gan tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem - stūrakmens valsts attīstības jautājumos, ATR apspriešanas gaitā un likuma pieņemšanā valdošajam vairākumam noteicošais bija ātrums, nevis kvalitāte. Likumsakarīgas sekas – nekonsekvence dažādos risinājumos un Satversmes tiesas spriedumi, kas stiepj garumā reformas norisi un rada arvien jaunus pretrunu mezglus.
Atgriezīšos pie “Varakļānu lietas”. Neesmu saņēmis atbildes uz pavisam konkrētiem jautājumiem. Kā varēja tā būt, ka tajā pašā dienā, kad Satversmes tiesa pasludināja savu spriedumu, uz Saeimu jau bija atnests likumprojekts par ATR grozījumiem un pašvaldību vēlēšanu likums Madonas un Rēzeknes novados?
VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs apgalvo, ka tie sagatavoti “preventīvi”. Vai AT reformas tēvi var uzrādīt preventīvi sagatavotus likumprojektus arī visos citos apstrīdētajos gadījumos? Vai arī informācija no tiesu varas par gaidāmo spriedumu tomēr noplūda izpildvaras virzienā? Vai iespējams, ka augstie juristi vienas puses argumentus, kas sakrīt ar ministrijas pozīciju, sadzirdēja mazliet labāk kā Latgales balsi? Vai Saeimas pieņemtā likuma aizstāvju argumenti bija sagatavoti ar tādu pašu entuziasmu, kā protesta iesniedzēju? Vai Satversmes tiesas priekšsēdētājas komentāri par “vairāk vai mazāk priviliģētiem novadiem” neiziet ārpus juridiskiem rāmjiem, tā kā uz politikas pusi?
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, taču tas nenozīmē, ka tas nav apspriežams un kritizējams.
Vēl jo vairāk pārsteidz Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rīcība. Tautas priekšstāvji vēl neko nebija lēmuši, bet CVK, reaģējot uz Satversmes tiesas spriedumu, 28. maija vakarā pieņem lēmumu par vēlēšanu apturēšanu Madonas novadā un Rēzeknes novadā. Ir zināms par sarunātām komandu sporta spēlēm, ko nosoda patiesie sporta fani. Bet kaut kas līdz šim nezināms ir iespējamā Saeimas lēmuma “sarunāšana” ar augstāko konstitucionālo uzraugu un izpildvaras institūciju… Šķiet, var sākt nojaust, ar ko valdošo koalīciju tā savaldzināja Kristīne Bērziņa iepretim ilggadējam CVK vadītājam, kurš tika bez kāda pamatojuma nomainīts, pie varas nākot “tiesiskuma koalīcijai”.
Vēl dažas piebildes par apgalvojumiem, ko atsevišķi konstitucionālo tiesību eksperti izteica par deputātiem, kuri nevēlējās izpluinīt Latgali. Mēs graujot valsts tiesiskos pamatus, neievērojam Satversmes tiesas nolēmumu… Gribu vērst uzmanību, ka Satversmes tiesas spriedumā īpaši uzsvērts, ka kultūrvēsturiskais aspekts ir vērā ņemams arguments novadu veidošanā, ja tas ietverts reformas kritērijos un tiek vienoti piemērots visos strīdīgajos gadījumos. Taču tieši VARAM izvēlējās ceļu likumu labot “ātri un bez žēlastības”, lai gan pastāvēja alternatīva to pārstrādāt prātīgi un nesteidzoties. Tāpēc nevajadzētu aizrauties ar tiesiskā nihilisma birku karināšanu.
Valdošās koalīcijas rīcība ne pirmo reizi apliecina, ka Latvijā politiskās varas mehānismā pieaug necieņa pret demokrātijas vērtībām, varas monopolizācija un tiesiska patvaļība. Lietusargi ilgi vairs neglābs, jumts jālabo, iekams tas vēl nav sagrauts driskās.
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
