Demokrātijas mehānisms Latvijā ir faktiski bankrotējis, vienīgais ceļš uz risinājumu - valstij jāsabrūk
Guntars Vītols25.09.2025.
Komentāri (47)
Iesaki rakstu: 
Ar katru Saeimu valsts likumdevējs paliek arvien mazspējīgāks, valsts vadība (valdība kā likumdevēja atvasinājums) ir varbūt visu laiku pati vājākā un bez cerības pazīmēm mainīties. Paši likumdevēji aktīvi turpina demokrātijas likvidēšanu. Maziem soļiem, bet nu jau noiets redzams ceļa gabals. Kaut vai jaunā iniciatīva palielināt dalībnieku minimālo skaitu partijās, kas nekādi nemaina faktu, ka valdībā riņķo vienas un tās pašas sejas un tie paši aizkadra manipulatori. Šāds solis tikai un vienīgi mazina risku, ka šīs sejas varētu pazust no ekrāna.
Vienlaicīgi viņi paši piešķir sev miljonus reklāmām no nodokļu maksātāju naudas, kas efektīvi palīdz neitralizēt jaunpienācējus. Atlaist šitos arī nevar - jau pasen ieviesa faktiski nerealizējamu referendumu slieksni.
Situācija ir līdzīga kā pirms Ulmaņa apvērsuma pirmās brīvvalsts laikā. Toreiz gan notika „godīgi”, apvērsums kā fakts notika, savukārt tagad notiek pakāpeniska varas uzurpācija, faktiski reiderisms „demokrātiskā mērcē”.
Kā to mainīt? Kardināli jāmaina vēlēšanu sistēma. Man ar domubiedriem ir izstrādāta viena versija, bet, pataustot deputātu korpusu, tur atbalsts nav liels. Skaidrs, ka tikai mazākums atbalstītu demokrātijas stiprināšanu, jo viņi taču atrodas otrā sētas pusē.
Ceļš uz risinājumu ir diezgan bezcerīgs. Ne pilnīgi bezcerīgs, jo ir tikai viens variants. Valstij jāsabrūk, kas nosacīti varētu notikt vēl šajā desmitgadē, kad iebrauksim finanšu mazspējā. Lielas krīzes gadījumā var pārtraukt strādāt nomierinošie meli televizorā, un tad varbūt kaut kas mainīsies. Citādi nekā.
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
