Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ne visai masveidīgās protesta akcijas dod pamatu atcerēties, kā kopš astoņdesmito gadu otrās puses masu protesta pasākumu jomā attīstījusies Latvijas sabiedriskā doma – no parakstu vākšanas un masu mītiņiem līdz pensionāru piketiem un atziņai, ka, iespējams, ne katrs pikets un ne katra demonstrācija ir īsta un, galvenais, vēlama demokrātijas izpausme. Par to – Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Akcija pret HES

Piecdesmit gadus Latvijas iedzīvotājiem izpratne par demokrātiju bija, maigi izsakoties, dīvaina. Tikpat dīvaina kā pati sociālistiskā demokrātija, kuras teju vai vienīgā izpausme bija obligātais gājiens pie vēlēšanu urnas, lai nobalsotu par vienīgo piedāvāto kandidātu. Nu, vēl varbūt pie demokrātijas izpausmēm var pieskaitīt arī iespēju rakstīt sūdzības par dažādām nebūšanām partijas komitejai, kuras funkcionāri tad vai nu attiecīgi reaģēja vai arī nereaģēja. Pie šādas vienveidības pieradušajam pilsonim Mihaila Gorbačova perestroika bija īsts šoks – izrādījās, var ne tikai runāt, ko gribi, bet arī drukāt avīzēs tāda satura rakstiņus, ko vēl nesen sauktu par pretpadomju paskvilām, un piedalīties dažādos masu pasākumos!

Viens no pirmajiem drosminiekiem, kurš pamēģināja publiski izteikt viedokli, kādu pirms tam komunistiskie funkcionāri, maigi izsakoties, ne visai atbalstīja, bija dramaturgs Pauls Putniņš, kurš jau 1986. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēja rakstiņu par starpnacionālajām problēmām. Raksta pamatdoma bija apmēram šāda – varbūt tomēr nav īsti pareizi, ja cilvēki, kuri Latvijā dzīvo ilgus gadus (kaut gan neapšaubāmi dara labus darbus un palīdz vairot republikas labklājību), nejēdz ne pāris vārdus pateikt latviešu valodā, kas novedis pie tā, ka republikā ir divas kopienas, kuru ceļi nekrustojas. Publikācija bija ieturēta ārkārtīgi diplomātiskos toņos, taču starp rindām lasāmā doma tik un tā bija labi saprotama.

Brīdi, kad visā Latvijā sāka atdzimt kaut kāda izpratne par demokrātiju, ir iespējams noteikt diezgan precīzi, – tā bija 1986. gada vasara, kad tobrīd vēl ne pārāk pazīstamais žurnālists Dainis Īvāns ar kopā ar bērniem viesojās laukos pie sievasmātes. Un tā nu liktenim bija labpaticies, ka sievasmāte dzīvoja blakus Daugavai, kur tobrīd risinājās pirmie sagatavošanas darbi topošās Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai. D. Īvāns to visu redzēja, un viņam sametās žēl dabas, ko neizbēgami pazudinātu HES un tās ūdenskrātuve.

„Visu to redzot, man kļuva žēl, ka šo dabas skaistumu un pirmatnīgumu, visu to, kas bija pirms celtnieku ierašanās, vairs neredzēs mani bērni. Radās ideja – kādēļ gan par to neuzrakstīt? Man likās, ka tas ir tik vienkārši – apsēdies, uzrakstīji un atviegloji dvēseli,” vēlāk grāmatā Cena ņezavisimostji atmiņās dalījās pats D. Īvāns. Arī tajā, ka viņa raksts sasniedza lasītājus, lielā mērā vainojama apstākļu sakritība: tolaik partijas un valdības ekonomisko politiku kritizēt nebija pieņemts, tādēļ vispirms rakstiņš kādu mēnesi nogulēja Literatūras un Mākslas redaktora atvilktnē, un nekas neliecināja, ka kādreiz tas vispār varētu tikt nodrukāts. „Bet tad notika veiksmīga apstākļu sakritība: avīzes redaktors, pieredzējušais Jānis Škapars, nedēļu nebija redakcijā, un par galveno viņa vietā palika vēlākais daudzu citu avīžu darbinieks Viktors Avotiņš. Viņš tad arī izmantoja brīdi (jo vairāk tādēļ, ka cenzūra tobrīd jau bija vājinājusies – bija taču sākušies Gorbačova laiki) un atļāva publicēt rakstu,” stāsta D. Īvāns.

1986. gada 17. oktobrī laikraksta 10.–12. lappusē publicētajam rakstam Par Daugavas likteni domājot bija bumbas eksplozijas efekts – kāds beidzot bija uzdrošinājies apšaubīt partijas kursu! Pats jezgas vaininieks notikumu lavīnu vēlāk aprakstīja tā: „Tajās dienās likās, ka mans dzīvoklis ir pārvērties par revolūcijas štābu. Momentā sākās neskaitāmi zvani, sākās sabiedrības reakcija, tāpat arī partijas centrālkomitejas reakcija. Sekoja visu Daugavpils HES veltīto publikāciju aizliegums. Sākās visai nopietns process, tādēļ manas naivās iedomas par to, ka viss beigsies ar vienu rakstu – pievērsīšu problēmai uzmanību un punkts! – sagruva jau pēc mēneša.” Īstenībā D. Īvānu – atšķirībā no otra Daugavpils HES celšanas pretinieka Artūra Snipa, kurš plašāku ievērību ieguva tikai divdesmit gadus vēlāk ar Ventspils mēra Aivara Lemberga personai veltītu kampaņu – tieši Daugavpils HES tēma uznesa popularitātes virsotnē, kur viņam arī vairākus gadus nācās uzturēties.

Partijai iespēja procesu regulēt pazuda tajā brīdī, kad HES jautājuma apspriešanās iesaistījās eksperti – vispirms Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālisti, bet vēlāk arī PSRS Zinātņu akadēmija. Maskavas zinātnieku uzmanību izdevās piesaistīt, pateicoties Latvijas žurnālistu sakariem ar visā savienībā iznākošo lieltirāžas laikrakstu Ļiteraturnaja Gazeta, kas pārpublicēja Īvāna materiālu par plānotās HES negatīvo ietekmi uz dabu. „Mūsu kompartijas centrālkomiteja pēc tam bija šokā – tolaik taču skaitījās, ka, ja reiz Maskava ir teikusi savu vārdu, tad tas jau ir nopietni, pēc tam jau vairs neko nevar aizliegt,” skaidro D. Īvāns.

Šķiet, šis bija pirmais gadījums Padomju Latvijas vēsturē, kad no brīva prāta problēmas apspriešanā iesaistījās liela daļa sabiedrības – īsā laikā tika savākti apmēram 30 000 parakstu pret HES būvi. Tik masveidīgus iebildumus valdība un partija nevarēja ignorēt, tādēļ Ministru padome bija spiesta izveidot ekspertu grupu HES būves lietderības izskatīšanai. Komisijas slēdziens bija viennozīmīgs: 33 no 36 uzaicinātajiem ekspertiem uzskatīja, ka nepieciešams elektrostacijas būvi atlikt un vēlreiz rūpīgi izanalizēt visus plusus un mīnusus.

1987. gadā par Daugavpils HES projektu nopietni sprieda PSRS Zinātņu akadēmijā, kur zinātnieki īpašu uzmanību pievērsa ne tikai spēkstacijas būves ekoloģiskajām, bet arī ekonomiskajām sekām. Gan Latvijas PSR, gan Baltkrievijas PSR valdību pārstāvji uzskatīja, ka HES būve nav lietderīga, jo Latvijas lauksaimniecībai tiktu nodarīti zaudējumi 56 miljonu rubļu, bet Baltkrievijas – pat 200 miljonu rubļu apmērā.

Zinātņu akadēmijas gaišākie prāti to ņēma vērā un nāca klajā ar slēdzienu, kurā teikts: „HES projekts izstrādāts zemā ekonomiskā un ekoloģiskā līmenī un tādēļ tas nevis jāiesaldē, bet principā jānoraida.” Ar to tad arī ideja par Daugavpils HES būvi tika apglabāta, bet sabiedrība ar pārsteigumu secināja, ka, izrādās, masu protesti var būt arī efektīvi. (Tiesa, jau pēc gadiem desmit piecpadsmit ideja par HES būvēšanu atkal atdzima – bet tas jau ir cits stāsts ar citiem galvenajiem varoņiem.)

Metro nav draugs!

Otrais cēliens drāmai „Latvija mācās demokrātiju” sākās 1988. gadā – brīdī, kad Rīga bija vien pussolīti no tā, lai sāktu būvēt savu metro.

Metro projekta vēsture bija diezgan sena, jo galvaspilsētas vadītāji jau sešdesmitajos gados sāka gudrot, kā atrisināt briestošās transporta problēmas. Tā sešdesmito gadu sākumā Rīgā tika izstrādāts ātrgaitas tramvaja projekts, ko gan 1973. gadā noraidīja, jo projektā nebija ietverta Pārdaugava. Ātrgaitas tramvaja projektā bija arī pazemes posms, taču tikai 2,8 kilometrus garš, kas, kā atzina speciālisti, virszemes satiksmē nekādas pozitīvas pārmaiņas neienestu. 1976. gadā procesam pieslēdzās PSRS Valsts plāna komiteja, kas secināja, ka Rīgai ir nepieciešams metro, taču nopietnu ekspertīzi veikt amatpersonas toreiz bija par slinkām, un šādas neizdarības augļus varēja baudīt pēc 12 gadiem, kad tieši draudi pilsētas arhitektūrai un pilsētas ainavai bija viens no galvenajiem trumpjiem metro pretinieku rokās.

Septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu pirmajā pusē gan nevienam ne prātā nenāca, ka kāds varētu iebilst pret metro celtniecības ideju. Gluži pretēji, masu mediji ar visām četrām bija par metro. „Metro Rīgā kļūst ar katru gadu nepieciešamāks. Sarežģītais, sen izveidotais Rīgas plānojums un tās šaurās ielas jau tagad rada daudz problēmu, īpaši pasažieru pārvadājumos. Nav palīdzējusi arī kravas transporta novirzīšana ārpus pilsētas centra,” – tā 1985. gadā rakstīja avīze Padomju Jaunatne. Tā pati Padomju Jaunatne, kas pēc trim gadiem kļuva par niknāko metro pretinieci.

Metro projekta pirmajā kārtā bija paredzēts izveidot līniju no Zasulauka līdz VEF pilij. Tajā bija plānots uzbūvēt astoņas stacijas: Zasulaukā, Āgenskalnā, Uzvaras bulvārī (ar izeju uz projekta stadijā esošo bibliotēku), Centrālajā stacijā, Matīsa tirgū, Zemitānu stacijā un VEF. Lai netīšām nekaitētu senajām celtnēm, līniju bija domāts celt, apejot Vecrīgu. Plānotais satiksmes intervāls bija līdz nepilnām trim minūtēm, bet ceļš no Zasulauka līdz VEF prasītu 12 minūtes. Iecerētais pārvadājamo pasažieru skaits bija 230 000 – 250 000 diennaktī.

Saskaņā ar plānu pirmās līnijas celtniecībai vajadzētu ilgt deviņus gadus. Sākuma stadijā būvdarbus uz maiņām veiktu no Minskas pieaicinātie celtnieki, taču ar laiku viņus aizstātu apmācīti vietējie kadri. Bija pat izdomāts, ko iesākt ar zemi, kas izrakta no tuneļiem, – to vajadzēja vest uz Lucavsalu, kur uz tās nākotnē uzceltu lielu sporta centru. Starp citu, tolaik izstrādātajā Rīgas satiksmes plānā jau bija iekļauts Ziemeļu tilts pār Daugavu – tam vajadzēja parādīties deviņdesmito gadu vidū.

Taču uz papīra tik pārliecinošajā metro projektā bija arī caurumi, kurus nekavējās izmantot pazemes vilciena pretinieki. Pats būtiskākais bija jautājums par darbaspēku, jo pastāvēja bažas, ka no Baltkrievijas un citām padomju republikām savestie strādnieki (savu metro būves speciālistu Latvijai, kā labi saprotams, nebija) pēc darba pabeigšanas vis nebrauks atpakaļ mājās, bet gan paliks Latvijā, tā papildinot migrantu armiju vēl par dažiem tūkstošiem. Tieši šīs bažas bija tās, kas 1988. gadā izraisīja plašu diskusiju par metro būvi, kurā galvenā rupora lomu uzņēmās avīze Padomju Jaunatne ar vēlāko Atmodas redaktori un savas intīmās dzīves aprakstītāju Elitu Veidemani priekšgalā.

Laikraksts sarīkoja tādu kā aptauju par metro nepieciešamību, un rezultāts bija „vienos vārtos” – pāris mēnešu laikā tika saņemtas 9890 balsis pret un tikai 20 par metro. Starp tiem, kas bija „par”, īpaši kolorītu vēstuli sarakstīja kāds rīdzinieks Alberts Krusts: „Metro pretinieki ir nekompetenti cilvēki vai arī egoistiski un nacionālistiski noskaņoti elementi, kuriem vēl sapņos rādās buržuāziskās kundzības laiki un iespēja to restaurācijai. Tā ir kaitniecība, galvaspilsētas attīstības bremzēšana pēc Rietumu un ASV raidstaciju scenārija.”

Beigu beigās ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika svētību pat tika izveidota īpaša komisija 11 cilvēku sastāvā, kuras uzdevums ir izpētīt visas metro tēmai veltītās vēstules un apkopot sabiedrības viedokli. No vēlāk pazīstamiem cilvēkiem komisijā ir Rīgas komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs Ziedonis Čevers (tas pats vēlākais iekšlietu ministrs), Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz vēl Rīgas Politehniskā institūta) profesors, vēlākais rektors Ivars Knēts un profesors Jānis Porietis. Protams, lielākā daļa protestu bija veltīti gaidāmajam migrantu pieplūdumam, taču netrūka arī tehniski argumentētu viedokļu pret metro būvi.

Piemēram, tika apšaubīts, vai tik īsas metro līnijas tiešām dos cerēto pasažieru laika ekonomiju – ja pieturas būs ik pēc kilometra, tad pārvietošanās nebūs neko ātrāka kā ar tramvaju, īpaši jau, ja pierēķina laiku, ko prasa nobraukšana pazemē un uzkāpšana virszemē. Savukārt ģeologi norādīja, ka nav veikta pilsētas ģeoloģiskā izpēte un nav ņemts vērā pazemes ūdeņu stāvoklis. Bet tas savukārt var novest pie ēku pamatu plaisāšanas. Vienīgais risinājums, kā pret to cīnīties – gruntsūdeņu un smilšu sasaldēšana, bet tas nozīmētu, ka Rīgas centra pazeme jāpārtaisa par tādu kā milzu ledusskapi.

Tautas masu attieksmi gan šādi tehniski argumenti diez ietekmēja, jo mītiņos (tieši metro veltītie mītiņi aizsāka Atmodas laiku masu pasākumu sēriju) figurēja krietni vienkāršāki lozungi: „Nē – metro!”, „Nē – migrācijai!”, „Metro nav draugs!” Bet katrs, kurš atļāvās iebilst, ka varbūt metro tomēr būtu pilsētai noderīgs, automātiski tika ieskaitīts „tautas ienaidniekos” – pirmām kārtām jau pats aktīvākais metro idejas auklētājs un Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Rubiks. Beidzās visa jezga ar to, ka metro projekts sabiedrības spiediena ietekmē tika apturēts, kaut gan zināmā mērā pie vainas bija apstāklis, ka astoņdesmito gadu nogalē padomju valstij ar naudu jau palika tā paknapāk un brīvu līdzekļu tik vērienīgu projektu īstenošanai tā īsti nemaz vairs nebija.

Piketēšanas evolūcija

Astoņdesmito gadu nogalē cilvēki laiku pavadīja mītiņos un līdzīgos pasākumos. Lielākie no tiem notika 1989. gada martā un novembrī, kad Daugavmalā pulcējās attiecīgi ceturtdaļmiljons un, iespējams, pat pusmiljons cilvēku, bet virs simt tūkstošiem dalībnieku bija vēl vismaz četros pasākumos. Starp 1988. un 1991. gadu 80 procenti iedzīvotāju bija piedalījušies vismaz kādā demonstrācijā vai piketā (apsteidzot notikumus, jāpiemin – 2001.gadā šis skaitlis bija krities līdz 13 procentiem).

1989. gada sākumā norisinājās arī viens no skandalozākajiem tā laika piketiem, kurā vairāki desmiti Rīgas teātru aktieru piketēja pie kompartijas centrālkomitejas ēkas, atbalstot televīzijas žurnālistus, kas bija atļāvušies ne pārāk labi izteikties par pastāvošo iekārtu. Pēc kādas stundas miliči aktieriem silti ieteica izklīst, taču brīdī, kad piketētāji rīkojumu jau sāka pildīt, likuma sargi viņiem uzklupa un salādēja autobusā. Aizturēto vidū bija tādi populāri skatuves mākslinieki kā Uldis Dumpis, Jānis Paukštello, Gundars Āboliņš, Ivars Puga un Akvelīna Līvmane, tādēļ loģiski, ka šis incidents izraisīja pamatīgu ažiotāžu – par neraugoties uz to, ka nekādas apsūdzības piketētājiem netika izvirzītas un pēc pāris stundām miliči bija spiesti viņus atbrīvot.

Savukārt par skaļāko un vardarbīgāko no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas protesta pasākumiem droši vien var uzskatīt interfrontes un padomju armijas virsnieku un kursantu apvienoto gājienu uz Augstāko Padomi 1990. gada 15. maijā. Vairākus simtus cilvēku lielais pūlis mēģināja ielauzties parlamenta ēkā, pieprasot pielikt punktu separātismam un mainīt valdību. Taču ap ēku sardzē bija nostājušies vairāki simti LTF domubiedru (kopā pasākuma dalībnieku skaits abās pusēs tika lēsts uz 5000), bet pie durvīm nolikti OMON vienības miliči ar vairogiem un stekiem. Pārdesmit minūtes ilgā spaidīšanās, grūstīšanās un dažādu lozungu izkliegšana beidzas ar to, ka omonieši laida darbā stekus un visus iztrenkāja, īpaši nešķirojot „gaišos” un „tumšos” spēkus. Vairāki cilvēki iedzīvojās zilumos, bet bija arī viens nopietnāk cietušais – armijas laikraksta Za Rodinu korespondents, kuru bēgošais pūlis bija nogāzis zemē un salauzis divas ribas.

Deviņdesmitos gadus Latvijas iedzīvotāji sagaidīja jau ar tīri sadzīviskām un materiālām rūpēm, tādēļ politiskie protesti atbīdījās otrajā plānā. Jā, jau 1991. gadā protesti sāka pieņemt ne vairs tikai politiskas, bet arī ekonomiskas formas, par ko paldies jāsaka togad notikušajai cenu brīvlaišanai. Piemēram, VEF darbinieki piedraudēja ar streiku, ja nesaņems algas pielikumu, arī laucinieki sāka burkšķēt, ka vajadzēšot laikam atkal Rīgā sliet barikādes, ja valdības vīri neiedalīs naudiņu – tikai šoreiz tās būšot barikādes nevis pret komunistiem, bet pret pašmāju valstsvīriem.

Taču, kamēr pastāvēja „ārējais ienaidnieks” kompartijas un PSRS izskatā, tikmēr tādi kārtīgi pensionāru, skolotāju, mediķu utt. piketi un mītiņi nesākās – to laiks pienāca pāris gadus vēlāk. Deviņdesmito gadu pašā sākumā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas varas iestādēm bija pilnīgi citas rūpes: vajadzēja izdomāt, ko darīt ar permanento mītiņošanu Brīvības pieminekļa pakājē, kur par Latvijas valsts nākotni vai ik dienas skaļi, brīžam arī dūres pret cita viedokļa aizstāvjiem pavicinot, sprieda desmiti un simti dažāda gadagājuma ļaužu – gan nepazīstami tantuki, gan tādas odiozas personības kā žūpības apkarotājs Atis Silaroze (īstajā vārdā Ignats Kujalovs), kurš tā īsti no politiskās skatuves nogāja tikai pēc ietikšanas Olaines pašvaldības deputāta postenī. Versijas tika izteiktas visdažādākās – no iespējas tā arī atstāt kaismīgos runātājus pie Brīvības pieminekļa līdz savdabīga Haidparka ierīkošanai Bastejkalnā.

Bet, kamēr varasvīri sprieda, jautājums atrisinājās pats no sevis – valstiski politiskās kaislības pamazām norima, to vietā nākot ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, par kuriem jau tika lemts Saeimas un valdības mājās, tur liekot pārvākties arī piketētājiem. Un, ja Ivara Godmaņa valdībai ar ekonomiskajiem protestētājiem īsti darīšana nesanāca, Valdis Birkavs jau šo biķeri izstrēba līdz mielēm. 1993. gadā par protesta akcijas rīkošanu paziņoja Latvijas Zemnieku federācija: pirmoreiz pēc barikāžu laikiem atkal parādījās doma par smagās tehnikas vešanu uz Rīgu un ceļu bloķēšanu, savukārt deputātiem un Latvijas Bankai tika pieprasīta zemniekiem labvēlīga kredītpolitika, kā arī iekšējā tirgus aizsardzība – lietas, kas tika prasītas gan piecus, gan desmit gadus vēlāk.

Tajā pašā 1993. gadā iezīmējās arī faktiski visi pārējie nākamo desmit gadu megaprotestētāji un galvenās sociālās problēmas, kā arī to (ne)risinājuma varianti: decembrī sākās mediķu piketi, protestējot pret medicīnas iestāžu reorganizācijas plāniem, Andreja Požarnova vadītās Latvijas Ārstu biedrības konferences dalībnieki pieprasīja labklājības ministra, Austrālijas latvieša Jāņa Riteņa demisiju, un bija jau arī par ko – vidējā ārsta alga tobrīd no 42 latiem bija sarukusi līdz 33 latiem mēnesī, turklāt valsts algu izmaksu aizkavēšana deviņdesmito gadu pirmajā pusē nevienu neizbrīnīja – tāpat kā drīz pēc tam no politiskās skatuves uz neatgriešanos pazudušā J. Riteņa skaidrojums, ka viņš nekādu politisko atbildību nevarot uzņemties, jo par visu esot atbildīgi ierēdņi.

Tai pašā 1993. gadā pie valdības ēkas pirmoreiz pulcējās paprāvs skaits – vismaz pāris simti pensionāru: no vienas puses bija premjers V. Birkavs, deputāti Kārlis Leiškalns un vēlāk tik daudzas un dažādas partijas nomainījušais Aleksandrs Kiršteins, no otras – Pensionāru federācijas pārstāve Baiba Pelse, taču saukļi tad vēl bija gluži mēreni, pārrunas pieklājīgas, kastroļi netika dauzīti, valdības vīri ar sērkociņiem arī netika apmētāti – atšķirībā no notikumiem tikai dažus gadus vēlāk. Šajā pašā laikā aizvien skaļāki kļuva gan lauksaimnieku, gan ārstu un izglītības darbinieku protesti, 1994. gada februārī Valsts prezidentam Guntim Ulmanim pie valdības ēkas nācās skaidroties arī ar bērnu pabalstu saglabāšanas aizstāvjiem (un par latvju demokrātijas būtību daudz ko pasaka fakts, ka, neraugoties uz valsts galvas solījumiem, šis jautājums tā kārtīgi tika izlemts tikai desmit gadus vēlāk). 1995. gada decembrī arodbiedrību ielu gājienā jau pulcējās apmēram 30 tūkstoši cilvēku.

Jā, un tad demokrātiskās Latvijas varas iestādes un likumu pieņēmēji pamazām sāka aizdomāties, ka kaut ko ar šo spontāno vai mazāk spontāno tautas gribas izpausmi vajadzētu pasākt, jo piketēšana un demonstrācijas aizvien biežāk sāka kļūt pie varas esošajiem nepieņemamas vai vismaz neērtas. Pamazām pagāja uzvedīgo un savaldīgo manifestāciju laiks. (Lūk, kā Sandra Kalniete vēlāk aprakstīja 1989. gada 25. marta mītiņu: „Manifestācija izdevās. Mierīgi. Gaiši. Bez provokāciju mēģinājumiem. Kad tā beidzās, es paņēmu mikrofonu un aicināju: „Visi, kas atrodas no manis pa labi, dodas Oktobra tilta virzienā. Visi, kas atrodas no manis pa kreisi – Dzelzceļa tilta virzienā.” Un 250 000 cilvēku sakustējās. Tūlīt pretī tribīnēm izveidojās šķirtne, un dažu minūšu laikā krastmala bija tukša. Neviena incidenta. Neviena nolauzta krūma, ne zemē nomesta papīra. Tas bija satriecoši.”)

Toties jau 1995. gada septembrī, piemēram, pie Rīgas domes aizturētu piketētāju vidū bija arī vēlāk tik pazīstamā krievvalodīgo tiesību aizstāve Tatjana Ždanoka, – Alfrēda Rubika aizstāvju pikets kaut kā pārvērtās par kautiņu (gan ne tik pamatīgu kā 1998. gada marta notikumi pie tās pašas Rīgas domes), un kaismīgais nacionālis Juris Dobelis, kurš tolaik bija pašvaldības drošības un kārtības komitejas priekšsēdētājs, apgalvoja, ka piketētāji pilnīgi patvaļīgi esot rosījušies pa ēkas kāpnēm, turklāt vēl „izrunājušies un ņirgājušies par Latvijas valsts neatkarību”. Starp citu, šī pati T. Ždanoka vēlāk nāca klajā ar būtisku jauninājumu piketētāju un tiesībsargu attiecībās – kādā oficiālā skaidrojumā viņa visā nopietnībā apalvoja, ka zālājā pie Rīgas pils tikai atradusies, bet neesot pa to staigājusi, līdz ar ko sodāma nekādi neesot.

Un ne jau tikai krievvalodīgo aizstāvības piketi vien izraisīja pie varas esošo nepatiku: respektablais jurists un deputāts Ilmārs Bišers 1996. gadā pat rakstīja prokuratūrai sūdzību, aicinot sodīt… studentus, kuri piketējuši pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret militārā dienesta likumprojektu; satiksmes ministrs Vilis Krištopans vēl pēc gada paziņoja, ka ij nedomājot piekāpties piketētājiem, kuri tobrīd visā nopietnībā bloķēja dzelzceļa vilcienu satiksmi Vaiņodē, protestējot pret lēmumu slēgt pasažieru dzelzceļa satiksmi posmā Liepāja – Vaiņode; Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme vēl gadu vēlāk pat iepazinās ar policijas iecirkņa neomulīgajām telpām, kad viņu aizturēja pēc papiketēšanas Baltijas jūras valstu padomes sanāksmes laikā…

Tiesa, jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē galvaspilsētā bija pieņemti mītiņu, demonstrāciju un piketu rīkošanas noteikumi, kuriem kājas auga vēl senākā pagātnē – 1987. gadā, kad Rīgas izpildkomiteja izdeva pirmos noteikumus par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un citu masu pasākumu rīkošanu. Būtībā 1987. gada modeļa noteikumi īpaši neatšķīrās no līdzīgiem noteikumiem, kas bija spēkā vēlākos gados, jo paredzēja, ka masu pasākums vismaz desmit dienas iepriekš jāpiesaka izpildkomitejas kultūras pārvaldei, kas tad arī lemj, vai pasākums ir atļaujams un vai izvēlētā vieta tam ir atbilstoša.

Ar ziedu likšanu pie Brīvības pieminekļa un tamlīdzīgām augošā nacionālā noskaņojuma izpausmēm gan noteikumu tapšanai nebija nekāda sakara, jo jaunu likuma normu pieņemšanu izprovocēja Mākslas dienu pasākumi Vecrīgā, kas izraisīja lielu tautas masu drūzmēšanos un radīja zināmas transporta pārvietošanās problēmas, bet pēc tam izrādījās, ka neviens par to visu tā īsti neatbild. Par to, ka kāds varētu izpildkomitejai lūgt atļauju sarīkot mītiņu, teiksim, Molotova – Ribentropa pakta nosodījuma mītiņam, noteikumu rakstītāji tobrīd nevarēja iedomāties ne ļaunākajos murgos. „Dokuments vērsts nevis uz pilsoņu konstitucionālo tiesību ierobežošanu, bet uz to netraucētu realizēšanu,” pēc noteikumu pieņemšanas uzsvēra Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

Savukārt 1995. gada beigās arī augstie Latvijas Republikas likumdevēji noprata, ka kārtīgu likumu vajadzētu arī visas valsts mērogā. Rezultātā salīdzinoši drīz tika pieņemts likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem, kas kopā ar tā daudzajiem grozījumiem patiešām atrisināja virkni pie varas esošo problēmu: pikets jāpiesaka aizvien ilgāku un ilgāku laiku iepriekš, tam jānotiek aizvien tālāk un tālāk no valsts un pašvaldību ēkām, pašvaldībai ir aizvien lielākas tiesības to aizliegt vai vismaz pieprasīt uzvesties klusi jo klusi. Turklāt izrādījās, ka likumu itin labi var pagrozīt ik reizi, kad vara saskaras ar kādiem īpaši konsekventiem piketētājiem, – 2000. gadā nonāca pat tik tālu, ka tēvzemieši ierosināja piketa dalībnieku skaitu ierobežot līdz 50 cilvēkiem.

Vienlaikus arī desmit gadus vēlāk izrādījās – tautas tiešās gribas izpaušanas joma ir tik smalka un niansēta, ka pašmāju likumdevēji īsti galā ar to tikt nespēj. Kas ir runa un kas – saukļu izsaukšana? Ko tas nozīmē – uzskats, ka pasākuma rīkošana var radīt draudus valsts un sabiedrības drošībai, labklājībai un arī tikumībai? Kāpēc ir vieni karogi un simboli, kurus piketos vispār nedrīkst izmantot (bijušās PSRS, Latvijas PSR un nacistiskās Vācijas karogus), toties 8. Saeimas deputāta Mihaila Pietkeviča ierosinājums noteikt, ka ir aizliegts „necienīgi izturēties pret jebkuras valsts karogu, to noraujot, iznīcinot vai citādi sabojājot”, parlamentā tiek noraidīts? Vai vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī veidu, kādā tā tiek pasniegta? Ja reiz nevar lietot stilizētu LPSR simboliku, vai tas, kā norādīja deputāts Pēteris Simsons, nozīmē, ka neviens piketētājs savos plakātos nedrīkst izmantot ne jūras vilni, ne jūrā rietošu sauli?...

Tā nu bijušajam LPSR VDK priekšsēdētājam Edmundam Johansonam jau jaunajā gadu tūkstotī nācās publiski atzīt: „Daudzas lietas tagad dara atklātāk, konkrētāk nekā toreiz, es domāju – pēdējos VDK gados, pieļāva. Piemēram, cilvēku nelaišana uz mītiņiem, pa ceļam aizturēšana, izolācija uz pāris stundām. Viss tas pats… Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Nekur no tā neaiziesi. It kā tā šodien nevajadzētu darīt. Jo tajos laikos bija okupācijas režīms un tā tālāk, varēja saprast, bet šodien – demokrātiskā valstī… Nekas mums nedraud. Un, ja tai mītiņā sāk kauties, tad kādēļ ir policija, kurai jāpieņem mēri… Attiecībās ar sabiedrību tomēr jābūt kaut kādai loģikai. Ierobežot visas sabiedrības tiesības, lai savus pienākumus saudzētu – tur nav nekādas loģikas. Tā vienkārši ir specdienestu nepārliecinātība – nedod Dievs, kaut kas notiks, mūs apvainos, zaudēsim uzplečus. Labāk visu aizliegt. Un – viss atrisināts...”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...