Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ne visai masveidīgās protesta akcijas dod pamatu atcerēties, kā kopš astoņdesmito gadu otrās puses masu protesta pasākumu jomā attīstījusies Latvijas sabiedriskā doma – no parakstu vākšanas un masu mītiņiem līdz pensionāru piketiem un atziņai, ka, iespējams, ne katrs pikets un ne katra demonstrācija ir īsta un, galvenais, vēlama demokrātijas izpausme. Par to – Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Akcija pret HES

Piecdesmit gadus Latvijas iedzīvotājiem izpratne par demokrātiju bija, maigi izsakoties, dīvaina. Tikpat dīvaina kā pati sociālistiskā demokrātija, kuras teju vai vienīgā izpausme bija obligātais gājiens pie vēlēšanu urnas, lai nobalsotu par vienīgo piedāvāto kandidātu. Nu, vēl varbūt pie demokrātijas izpausmēm var pieskaitīt arī iespēju rakstīt sūdzības par dažādām nebūšanām partijas komitejai, kuras funkcionāri tad vai nu attiecīgi reaģēja vai arī nereaģēja. Pie šādas vienveidības pieradušajam pilsonim Mihaila Gorbačova perestroika bija īsts šoks – izrādījās, var ne tikai runāt, ko gribi, bet arī drukāt avīzēs tāda satura rakstiņus, ko vēl nesen sauktu par pretpadomju paskvilām, un piedalīties dažādos masu pasākumos!

Viens no pirmajiem drosminiekiem, kurš pamēģināja publiski izteikt viedokli, kādu pirms tam komunistiskie funkcionāri, maigi izsakoties, ne visai atbalstīja, bija dramaturgs Pauls Putniņš, kurš jau 1986. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēja rakstiņu par starpnacionālajām problēmām. Raksta pamatdoma bija apmēram šāda – varbūt tomēr nav īsti pareizi, ja cilvēki, kuri Latvijā dzīvo ilgus gadus (kaut gan neapšaubāmi dara labus darbus un palīdz vairot republikas labklājību), nejēdz ne pāris vārdus pateikt latviešu valodā, kas novedis pie tā, ka republikā ir divas kopienas, kuru ceļi nekrustojas. Publikācija bija ieturēta ārkārtīgi diplomātiskos toņos, taču starp rindām lasāmā doma tik un tā bija labi saprotama.

Brīdi, kad visā Latvijā sāka atdzimt kaut kāda izpratne par demokrātiju, ir iespējams noteikt diezgan precīzi, – tā bija 1986. gada vasara, kad tobrīd vēl ne pārāk pazīstamais žurnālists Dainis Īvāns ar kopā ar bērniem viesojās laukos pie sievasmātes. Un tā nu liktenim bija labpaticies, ka sievasmāte dzīvoja blakus Daugavai, kur tobrīd risinājās pirmie sagatavošanas darbi topošās Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai. D. Īvāns to visu redzēja, un viņam sametās žēl dabas, ko neizbēgami pazudinātu HES un tās ūdenskrātuve.

„Visu to redzot, man kļuva žēl, ka šo dabas skaistumu un pirmatnīgumu, visu to, kas bija pirms celtnieku ierašanās, vairs neredzēs mani bērni. Radās ideja – kādēļ gan par to neuzrakstīt? Man likās, ka tas ir tik vienkārši – apsēdies, uzrakstīji un atviegloji dvēseli,” vēlāk grāmatā Cena ņezavisimostji atmiņās dalījās pats D. Īvāns. Arī tajā, ka viņa raksts sasniedza lasītājus, lielā mērā vainojama apstākļu sakritība: tolaik partijas un valdības ekonomisko politiku kritizēt nebija pieņemts, tādēļ vispirms rakstiņš kādu mēnesi nogulēja Literatūras un Mākslas redaktora atvilktnē, un nekas neliecināja, ka kādreiz tas vispār varētu tikt nodrukāts. „Bet tad notika veiksmīga apstākļu sakritība: avīzes redaktors, pieredzējušais Jānis Škapars, nedēļu nebija redakcijā, un par galveno viņa vietā palika vēlākais daudzu citu avīžu darbinieks Viktors Avotiņš. Viņš tad arī izmantoja brīdi (jo vairāk tādēļ, ka cenzūra tobrīd jau bija vājinājusies – bija taču sākušies Gorbačova laiki) un atļāva publicēt rakstu,” stāsta D. Īvāns.

1986. gada 17. oktobrī laikraksta 10.–12. lappusē publicētajam rakstam Par Daugavas likteni domājot bija bumbas eksplozijas efekts – kāds beidzot bija uzdrošinājies apšaubīt partijas kursu! Pats jezgas vaininieks notikumu lavīnu vēlāk aprakstīja tā: „Tajās dienās likās, ka mans dzīvoklis ir pārvērties par revolūcijas štābu. Momentā sākās neskaitāmi zvani, sākās sabiedrības reakcija, tāpat arī partijas centrālkomitejas reakcija. Sekoja visu Daugavpils HES veltīto publikāciju aizliegums. Sākās visai nopietns process, tādēļ manas naivās iedomas par to, ka viss beigsies ar vienu rakstu – pievērsīšu problēmai uzmanību un punkts! – sagruva jau pēc mēneša.” Īstenībā D. Īvānu – atšķirībā no otra Daugavpils HES celšanas pretinieka Artūra Snipa, kurš plašāku ievērību ieguva tikai divdesmit gadus vēlāk ar Ventspils mēra Aivara Lemberga personai veltītu kampaņu – tieši Daugavpils HES tēma uznesa popularitātes virsotnē, kur viņam arī vairākus gadus nācās uzturēties.

Partijai iespēja procesu regulēt pazuda tajā brīdī, kad HES jautājuma apspriešanās iesaistījās eksperti – vispirms Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālisti, bet vēlāk arī PSRS Zinātņu akadēmija. Maskavas zinātnieku uzmanību izdevās piesaistīt, pateicoties Latvijas žurnālistu sakariem ar visā savienībā iznākošo lieltirāžas laikrakstu Ļiteraturnaja Gazeta, kas pārpublicēja Īvāna materiālu par plānotās HES negatīvo ietekmi uz dabu. „Mūsu kompartijas centrālkomiteja pēc tam bija šokā – tolaik taču skaitījās, ka, ja reiz Maskava ir teikusi savu vārdu, tad tas jau ir nopietni, pēc tam jau vairs neko nevar aizliegt,” skaidro D. Īvāns.

Šķiet, šis bija pirmais gadījums Padomju Latvijas vēsturē, kad no brīva prāta problēmas apspriešanā iesaistījās liela daļa sabiedrības – īsā laikā tika savākti apmēram 30 000 parakstu pret HES būvi. Tik masveidīgus iebildumus valdība un partija nevarēja ignorēt, tādēļ Ministru padome bija spiesta izveidot ekspertu grupu HES būves lietderības izskatīšanai. Komisijas slēdziens bija viennozīmīgs: 33 no 36 uzaicinātajiem ekspertiem uzskatīja, ka nepieciešams elektrostacijas būvi atlikt un vēlreiz rūpīgi izanalizēt visus plusus un mīnusus.

1987. gadā par Daugavpils HES projektu nopietni sprieda PSRS Zinātņu akadēmijā, kur zinātnieki īpašu uzmanību pievērsa ne tikai spēkstacijas būves ekoloģiskajām, bet arī ekonomiskajām sekām. Gan Latvijas PSR, gan Baltkrievijas PSR valdību pārstāvji uzskatīja, ka HES būve nav lietderīga, jo Latvijas lauksaimniecībai tiktu nodarīti zaudējumi 56 miljonu rubļu, bet Baltkrievijas – pat 200 miljonu rubļu apmērā.

Zinātņu akadēmijas gaišākie prāti to ņēma vērā un nāca klajā ar slēdzienu, kurā teikts: „HES projekts izstrādāts zemā ekonomiskā un ekoloģiskā līmenī un tādēļ tas nevis jāiesaldē, bet principā jānoraida.” Ar to tad arī ideja par Daugavpils HES būvi tika apglabāta, bet sabiedrība ar pārsteigumu secināja, ka, izrādās, masu protesti var būt arī efektīvi. (Tiesa, jau pēc gadiem desmit piecpadsmit ideja par HES būvēšanu atkal atdzima – bet tas jau ir cits stāsts ar citiem galvenajiem varoņiem.)

Metro nav draugs!

Otrais cēliens drāmai „Latvija mācās demokrātiju” sākās 1988. gadā – brīdī, kad Rīga bija vien pussolīti no tā, lai sāktu būvēt savu metro.

Metro projekta vēsture bija diezgan sena, jo galvaspilsētas vadītāji jau sešdesmitajos gados sāka gudrot, kā atrisināt briestošās transporta problēmas. Tā sešdesmito gadu sākumā Rīgā tika izstrādāts ātrgaitas tramvaja projekts, ko gan 1973. gadā noraidīja, jo projektā nebija ietverta Pārdaugava. Ātrgaitas tramvaja projektā bija arī pazemes posms, taču tikai 2,8 kilometrus garš, kas, kā atzina speciālisti, virszemes satiksmē nekādas pozitīvas pārmaiņas neienestu. 1976. gadā procesam pieslēdzās PSRS Valsts plāna komiteja, kas secināja, ka Rīgai ir nepieciešams metro, taču nopietnu ekspertīzi veikt amatpersonas toreiz bija par slinkām, un šādas neizdarības augļus varēja baudīt pēc 12 gadiem, kad tieši draudi pilsētas arhitektūrai un pilsētas ainavai bija viens no galvenajiem trumpjiem metro pretinieku rokās.

Septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu pirmajā pusē gan nevienam ne prātā nenāca, ka kāds varētu iebilst pret metro celtniecības ideju. Gluži pretēji, masu mediji ar visām četrām bija par metro. „Metro Rīgā kļūst ar katru gadu nepieciešamāks. Sarežģītais, sen izveidotais Rīgas plānojums un tās šaurās ielas jau tagad rada daudz problēmu, īpaši pasažieru pārvadājumos. Nav palīdzējusi arī kravas transporta novirzīšana ārpus pilsētas centra,” – tā 1985. gadā rakstīja avīze Padomju Jaunatne. Tā pati Padomju Jaunatne, kas pēc trim gadiem kļuva par niknāko metro pretinieci.

Metro projekta pirmajā kārtā bija paredzēts izveidot līniju no Zasulauka līdz VEF pilij. Tajā bija plānots uzbūvēt astoņas stacijas: Zasulaukā, Āgenskalnā, Uzvaras bulvārī (ar izeju uz projekta stadijā esošo bibliotēku), Centrālajā stacijā, Matīsa tirgū, Zemitānu stacijā un VEF. Lai netīšām nekaitētu senajām celtnēm, līniju bija domāts celt, apejot Vecrīgu. Plānotais satiksmes intervāls bija līdz nepilnām trim minūtēm, bet ceļš no Zasulauka līdz VEF prasītu 12 minūtes. Iecerētais pārvadājamo pasažieru skaits bija 230 000 – 250 000 diennaktī.

Saskaņā ar plānu pirmās līnijas celtniecībai vajadzētu ilgt deviņus gadus. Sākuma stadijā būvdarbus uz maiņām veiktu no Minskas pieaicinātie celtnieki, taču ar laiku viņus aizstātu apmācīti vietējie kadri. Bija pat izdomāts, ko iesākt ar zemi, kas izrakta no tuneļiem, – to vajadzēja vest uz Lucavsalu, kur uz tās nākotnē uzceltu lielu sporta centru. Starp citu, tolaik izstrādātajā Rīgas satiksmes plānā jau bija iekļauts Ziemeļu tilts pār Daugavu – tam vajadzēja parādīties deviņdesmito gadu vidū.

Taču uz papīra tik pārliecinošajā metro projektā bija arī caurumi, kurus nekavējās izmantot pazemes vilciena pretinieki. Pats būtiskākais bija jautājums par darbaspēku, jo pastāvēja bažas, ka no Baltkrievijas un citām padomju republikām savestie strādnieki (savu metro būves speciālistu Latvijai, kā labi saprotams, nebija) pēc darba pabeigšanas vis nebrauks atpakaļ mājās, bet gan paliks Latvijā, tā papildinot migrantu armiju vēl par dažiem tūkstošiem. Tieši šīs bažas bija tās, kas 1988. gadā izraisīja plašu diskusiju par metro būvi, kurā galvenā rupora lomu uzņēmās avīze Padomju Jaunatne ar vēlāko Atmodas redaktori un savas intīmās dzīves aprakstītāju Elitu Veidemani priekšgalā.

Laikraksts sarīkoja tādu kā aptauju par metro nepieciešamību, un rezultāts bija „vienos vārtos” – pāris mēnešu laikā tika saņemtas 9890 balsis pret un tikai 20 par metro. Starp tiem, kas bija „par”, īpaši kolorītu vēstuli sarakstīja kāds rīdzinieks Alberts Krusts: „Metro pretinieki ir nekompetenti cilvēki vai arī egoistiski un nacionālistiski noskaņoti elementi, kuriem vēl sapņos rādās buržuāziskās kundzības laiki un iespēja to restaurācijai. Tā ir kaitniecība, galvaspilsētas attīstības bremzēšana pēc Rietumu un ASV raidstaciju scenārija.”

Beigu beigās ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika svētību pat tika izveidota īpaša komisija 11 cilvēku sastāvā, kuras uzdevums ir izpētīt visas metro tēmai veltītās vēstules un apkopot sabiedrības viedokli. No vēlāk pazīstamiem cilvēkiem komisijā ir Rīgas komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs Ziedonis Čevers (tas pats vēlākais iekšlietu ministrs), Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz vēl Rīgas Politehniskā institūta) profesors, vēlākais rektors Ivars Knēts un profesors Jānis Porietis. Protams, lielākā daļa protestu bija veltīti gaidāmajam migrantu pieplūdumam, taču netrūka arī tehniski argumentētu viedokļu pret metro būvi.

Piemēram, tika apšaubīts, vai tik īsas metro līnijas tiešām dos cerēto pasažieru laika ekonomiju – ja pieturas būs ik pēc kilometra, tad pārvietošanās nebūs neko ātrāka kā ar tramvaju, īpaši jau, ja pierēķina laiku, ko prasa nobraukšana pazemē un uzkāpšana virszemē. Savukārt ģeologi norādīja, ka nav veikta pilsētas ģeoloģiskā izpēte un nav ņemts vērā pazemes ūdeņu stāvoklis. Bet tas savukārt var novest pie ēku pamatu plaisāšanas. Vienīgais risinājums, kā pret to cīnīties – gruntsūdeņu un smilšu sasaldēšana, bet tas nozīmētu, ka Rīgas centra pazeme jāpārtaisa par tādu kā milzu ledusskapi.

Tautas masu attieksmi gan šādi tehniski argumenti diez ietekmēja, jo mītiņos (tieši metro veltītie mītiņi aizsāka Atmodas laiku masu pasākumu sēriju) figurēja krietni vienkāršāki lozungi: „Nē – metro!”, „Nē – migrācijai!”, „Metro nav draugs!” Bet katrs, kurš atļāvās iebilst, ka varbūt metro tomēr būtu pilsētai noderīgs, automātiski tika ieskaitīts „tautas ienaidniekos” – pirmām kārtām jau pats aktīvākais metro idejas auklētājs un Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Rubiks. Beidzās visa jezga ar to, ka metro projekts sabiedrības spiediena ietekmē tika apturēts, kaut gan zināmā mērā pie vainas bija apstāklis, ka astoņdesmito gadu nogalē padomju valstij ar naudu jau palika tā paknapāk un brīvu līdzekļu tik vērienīgu projektu īstenošanai tā īsti nemaz vairs nebija.

Piketēšanas evolūcija

Astoņdesmito gadu nogalē cilvēki laiku pavadīja mītiņos un līdzīgos pasākumos. Lielākie no tiem notika 1989. gada martā un novembrī, kad Daugavmalā pulcējās attiecīgi ceturtdaļmiljons un, iespējams, pat pusmiljons cilvēku, bet virs simt tūkstošiem dalībnieku bija vēl vismaz četros pasākumos. Starp 1988. un 1991. gadu 80 procenti iedzīvotāju bija piedalījušies vismaz kādā demonstrācijā vai piketā (apsteidzot notikumus, jāpiemin – 2001.gadā šis skaitlis bija krities līdz 13 procentiem).

1989. gada sākumā norisinājās arī viens no skandalozākajiem tā laika piketiem, kurā vairāki desmiti Rīgas teātru aktieru piketēja pie kompartijas centrālkomitejas ēkas, atbalstot televīzijas žurnālistus, kas bija atļāvušies ne pārāk labi izteikties par pastāvošo iekārtu. Pēc kādas stundas miliči aktieriem silti ieteica izklīst, taču brīdī, kad piketētāji rīkojumu jau sāka pildīt, likuma sargi viņiem uzklupa un salādēja autobusā. Aizturēto vidū bija tādi populāri skatuves mākslinieki kā Uldis Dumpis, Jānis Paukštello, Gundars Āboliņš, Ivars Puga un Akvelīna Līvmane, tādēļ loģiski, ka šis incidents izraisīja pamatīgu ažiotāžu – par neraugoties uz to, ka nekādas apsūdzības piketētājiem netika izvirzītas un pēc pāris stundām miliči bija spiesti viņus atbrīvot.

Savukārt par skaļāko un vardarbīgāko no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas protesta pasākumiem droši vien var uzskatīt interfrontes un padomju armijas virsnieku un kursantu apvienoto gājienu uz Augstāko Padomi 1990. gada 15. maijā. Vairākus simtus cilvēku lielais pūlis mēģināja ielauzties parlamenta ēkā, pieprasot pielikt punktu separātismam un mainīt valdību. Taču ap ēku sardzē bija nostājušies vairāki simti LTF domubiedru (kopā pasākuma dalībnieku skaits abās pusēs tika lēsts uz 5000), bet pie durvīm nolikti OMON vienības miliči ar vairogiem un stekiem. Pārdesmit minūtes ilgā spaidīšanās, grūstīšanās un dažādu lozungu izkliegšana beidzas ar to, ka omonieši laida darbā stekus un visus iztrenkāja, īpaši nešķirojot „gaišos” un „tumšos” spēkus. Vairāki cilvēki iedzīvojās zilumos, bet bija arī viens nopietnāk cietušais – armijas laikraksta Za Rodinu korespondents, kuru bēgošais pūlis bija nogāzis zemē un salauzis divas ribas.

Deviņdesmitos gadus Latvijas iedzīvotāji sagaidīja jau ar tīri sadzīviskām un materiālām rūpēm, tādēļ politiskie protesti atbīdījās otrajā plānā. Jā, jau 1991. gadā protesti sāka pieņemt ne vairs tikai politiskas, bet arī ekonomiskas formas, par ko paldies jāsaka togad notikušajai cenu brīvlaišanai. Piemēram, VEF darbinieki piedraudēja ar streiku, ja nesaņems algas pielikumu, arī laucinieki sāka burkšķēt, ka vajadzēšot laikam atkal Rīgā sliet barikādes, ja valdības vīri neiedalīs naudiņu – tikai šoreiz tās būšot barikādes nevis pret komunistiem, bet pret pašmāju valstsvīriem.

Taču, kamēr pastāvēja „ārējais ienaidnieks” kompartijas un PSRS izskatā, tikmēr tādi kārtīgi pensionāru, skolotāju, mediķu utt. piketi un mītiņi nesākās – to laiks pienāca pāris gadus vēlāk. Deviņdesmito gadu pašā sākumā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas varas iestādēm bija pilnīgi citas rūpes: vajadzēja izdomāt, ko darīt ar permanento mītiņošanu Brīvības pieminekļa pakājē, kur par Latvijas valsts nākotni vai ik dienas skaļi, brīžam arī dūres pret cita viedokļa aizstāvjiem pavicinot, sprieda desmiti un simti dažāda gadagājuma ļaužu – gan nepazīstami tantuki, gan tādas odiozas personības kā žūpības apkarotājs Atis Silaroze (īstajā vārdā Ignats Kujalovs), kurš tā īsti no politiskās skatuves nogāja tikai pēc ietikšanas Olaines pašvaldības deputāta postenī. Versijas tika izteiktas visdažādākās – no iespējas tā arī atstāt kaismīgos runātājus pie Brīvības pieminekļa līdz savdabīga Haidparka ierīkošanai Bastejkalnā.

Bet, kamēr varasvīri sprieda, jautājums atrisinājās pats no sevis – valstiski politiskās kaislības pamazām norima, to vietā nākot ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, par kuriem jau tika lemts Saeimas un valdības mājās, tur liekot pārvākties arī piketētājiem. Un, ja Ivara Godmaņa valdībai ar ekonomiskajiem protestētājiem īsti darīšana nesanāca, Valdis Birkavs jau šo biķeri izstrēba līdz mielēm. 1993. gadā par protesta akcijas rīkošanu paziņoja Latvijas Zemnieku federācija: pirmoreiz pēc barikāžu laikiem atkal parādījās doma par smagās tehnikas vešanu uz Rīgu un ceļu bloķēšanu, savukārt deputātiem un Latvijas Bankai tika pieprasīta zemniekiem labvēlīga kredītpolitika, kā arī iekšējā tirgus aizsardzība – lietas, kas tika prasītas gan piecus, gan desmit gadus vēlāk.

Tajā pašā 1993. gadā iezīmējās arī faktiski visi pārējie nākamo desmit gadu megaprotestētāji un galvenās sociālās problēmas, kā arī to (ne)risinājuma varianti: decembrī sākās mediķu piketi, protestējot pret medicīnas iestāžu reorganizācijas plāniem, Andreja Požarnova vadītās Latvijas Ārstu biedrības konferences dalībnieki pieprasīja labklājības ministra, Austrālijas latvieša Jāņa Riteņa demisiju, un bija jau arī par ko – vidējā ārsta alga tobrīd no 42 latiem bija sarukusi līdz 33 latiem mēnesī, turklāt valsts algu izmaksu aizkavēšana deviņdesmito gadu pirmajā pusē nevienu neizbrīnīja – tāpat kā drīz pēc tam no politiskās skatuves uz neatgriešanos pazudušā J. Riteņa skaidrojums, ka viņš nekādu politisko atbildību nevarot uzņemties, jo par visu esot atbildīgi ierēdņi.

Tai pašā 1993. gadā pie valdības ēkas pirmoreiz pulcējās paprāvs skaits – vismaz pāris simti pensionāru: no vienas puses bija premjers V. Birkavs, deputāti Kārlis Leiškalns un vēlāk tik daudzas un dažādas partijas nomainījušais Aleksandrs Kiršteins, no otras – Pensionāru federācijas pārstāve Baiba Pelse, taču saukļi tad vēl bija gluži mēreni, pārrunas pieklājīgas, kastroļi netika dauzīti, valdības vīri ar sērkociņiem arī netika apmētāti – atšķirībā no notikumiem tikai dažus gadus vēlāk. Šajā pašā laikā aizvien skaļāki kļuva gan lauksaimnieku, gan ārstu un izglītības darbinieku protesti, 1994. gada februārī Valsts prezidentam Guntim Ulmanim pie valdības ēkas nācās skaidroties arī ar bērnu pabalstu saglabāšanas aizstāvjiem (un par latvju demokrātijas būtību daudz ko pasaka fakts, ka, neraugoties uz valsts galvas solījumiem, šis jautājums tā kārtīgi tika izlemts tikai desmit gadus vēlāk). 1995. gada decembrī arodbiedrību ielu gājienā jau pulcējās apmēram 30 tūkstoši cilvēku.

Jā, un tad demokrātiskās Latvijas varas iestādes un likumu pieņēmēji pamazām sāka aizdomāties, ka kaut ko ar šo spontāno vai mazāk spontāno tautas gribas izpausmi vajadzētu pasākt, jo piketēšana un demonstrācijas aizvien biežāk sāka kļūt pie varas esošajiem nepieņemamas vai vismaz neērtas. Pamazām pagāja uzvedīgo un savaldīgo manifestāciju laiks. (Lūk, kā Sandra Kalniete vēlāk aprakstīja 1989. gada 25. marta mītiņu: „Manifestācija izdevās. Mierīgi. Gaiši. Bez provokāciju mēģinājumiem. Kad tā beidzās, es paņēmu mikrofonu un aicināju: „Visi, kas atrodas no manis pa labi, dodas Oktobra tilta virzienā. Visi, kas atrodas no manis pa kreisi – Dzelzceļa tilta virzienā.” Un 250 000 cilvēku sakustējās. Tūlīt pretī tribīnēm izveidojās šķirtne, un dažu minūšu laikā krastmala bija tukša. Neviena incidenta. Neviena nolauzta krūma, ne zemē nomesta papīra. Tas bija satriecoši.”)

Toties jau 1995. gada septembrī, piemēram, pie Rīgas domes aizturētu piketētāju vidū bija arī vēlāk tik pazīstamā krievvalodīgo tiesību aizstāve Tatjana Ždanoka, – Alfrēda Rubika aizstāvju pikets kaut kā pārvērtās par kautiņu (gan ne tik pamatīgu kā 1998. gada marta notikumi pie tās pašas Rīgas domes), un kaismīgais nacionālis Juris Dobelis, kurš tolaik bija pašvaldības drošības un kārtības komitejas priekšsēdētājs, apgalvoja, ka piketētāji pilnīgi patvaļīgi esot rosījušies pa ēkas kāpnēm, turklāt vēl „izrunājušies un ņirgājušies par Latvijas valsts neatkarību”. Starp citu, šī pati T. Ždanoka vēlāk nāca klajā ar būtisku jauninājumu piketētāju un tiesībsargu attiecībās – kādā oficiālā skaidrojumā viņa visā nopietnībā apalvoja, ka zālājā pie Rīgas pils tikai atradusies, bet neesot pa to staigājusi, līdz ar ko sodāma nekādi neesot.

Un ne jau tikai krievvalodīgo aizstāvības piketi vien izraisīja pie varas esošo nepatiku: respektablais jurists un deputāts Ilmārs Bišers 1996. gadā pat rakstīja prokuratūrai sūdzību, aicinot sodīt… studentus, kuri piketējuši pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret militārā dienesta likumprojektu; satiksmes ministrs Vilis Krištopans vēl pēc gada paziņoja, ka ij nedomājot piekāpties piketētājiem, kuri tobrīd visā nopietnībā bloķēja dzelzceļa vilcienu satiksmi Vaiņodē, protestējot pret lēmumu slēgt pasažieru dzelzceļa satiksmi posmā Liepāja – Vaiņode; Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme vēl gadu vēlāk pat iepazinās ar policijas iecirkņa neomulīgajām telpām, kad viņu aizturēja pēc papiketēšanas Baltijas jūras valstu padomes sanāksmes laikā…

Tiesa, jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē galvaspilsētā bija pieņemti mītiņu, demonstrāciju un piketu rīkošanas noteikumi, kuriem kājas auga vēl senākā pagātnē – 1987. gadā, kad Rīgas izpildkomiteja izdeva pirmos noteikumus par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un citu masu pasākumu rīkošanu. Būtībā 1987. gada modeļa noteikumi īpaši neatšķīrās no līdzīgiem noteikumiem, kas bija spēkā vēlākos gados, jo paredzēja, ka masu pasākums vismaz desmit dienas iepriekš jāpiesaka izpildkomitejas kultūras pārvaldei, kas tad arī lemj, vai pasākums ir atļaujams un vai izvēlētā vieta tam ir atbilstoša.

Ar ziedu likšanu pie Brīvības pieminekļa un tamlīdzīgām augošā nacionālā noskaņojuma izpausmēm gan noteikumu tapšanai nebija nekāda sakara, jo jaunu likuma normu pieņemšanu izprovocēja Mākslas dienu pasākumi Vecrīgā, kas izraisīja lielu tautas masu drūzmēšanos un radīja zināmas transporta pārvietošanās problēmas, bet pēc tam izrādījās, ka neviens par to visu tā īsti neatbild. Par to, ka kāds varētu izpildkomitejai lūgt atļauju sarīkot mītiņu, teiksim, Molotova – Ribentropa pakta nosodījuma mītiņam, noteikumu rakstītāji tobrīd nevarēja iedomāties ne ļaunākajos murgos. „Dokuments vērsts nevis uz pilsoņu konstitucionālo tiesību ierobežošanu, bet uz to netraucētu realizēšanu,” pēc noteikumu pieņemšanas uzsvēra Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

Savukārt 1995. gada beigās arī augstie Latvijas Republikas likumdevēji noprata, ka kārtīgu likumu vajadzētu arī visas valsts mērogā. Rezultātā salīdzinoši drīz tika pieņemts likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem, kas kopā ar tā daudzajiem grozījumiem patiešām atrisināja virkni pie varas esošo problēmu: pikets jāpiesaka aizvien ilgāku un ilgāku laiku iepriekš, tam jānotiek aizvien tālāk un tālāk no valsts un pašvaldību ēkām, pašvaldībai ir aizvien lielākas tiesības to aizliegt vai vismaz pieprasīt uzvesties klusi jo klusi. Turklāt izrādījās, ka likumu itin labi var pagrozīt ik reizi, kad vara saskaras ar kādiem īpaši konsekventiem piketētājiem, – 2000. gadā nonāca pat tik tālu, ka tēvzemieši ierosināja piketa dalībnieku skaitu ierobežot līdz 50 cilvēkiem.

Vienlaikus arī desmit gadus vēlāk izrādījās – tautas tiešās gribas izpaušanas joma ir tik smalka un niansēta, ka pašmāju likumdevēji īsti galā ar to tikt nespēj. Kas ir runa un kas – saukļu izsaukšana? Ko tas nozīmē – uzskats, ka pasākuma rīkošana var radīt draudus valsts un sabiedrības drošībai, labklājībai un arī tikumībai? Kāpēc ir vieni karogi un simboli, kurus piketos vispār nedrīkst izmantot (bijušās PSRS, Latvijas PSR un nacistiskās Vācijas karogus), toties 8. Saeimas deputāta Mihaila Pietkeviča ierosinājums noteikt, ka ir aizliegts „necienīgi izturēties pret jebkuras valsts karogu, to noraujot, iznīcinot vai citādi sabojājot”, parlamentā tiek noraidīts? Vai vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī veidu, kādā tā tiek pasniegta? Ja reiz nevar lietot stilizētu LPSR simboliku, vai tas, kā norādīja deputāts Pēteris Simsons, nozīmē, ka neviens piketētājs savos plakātos nedrīkst izmantot ne jūras vilni, ne jūrā rietošu sauli?...

Tā nu bijušajam LPSR VDK priekšsēdētājam Edmundam Johansonam jau jaunajā gadu tūkstotī nācās publiski atzīt: „Daudzas lietas tagad dara atklātāk, konkrētāk nekā toreiz, es domāju – pēdējos VDK gados, pieļāva. Piemēram, cilvēku nelaišana uz mītiņiem, pa ceļam aizturēšana, izolācija uz pāris stundām. Viss tas pats… Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Nekur no tā neaiziesi. It kā tā šodien nevajadzētu darīt. Jo tajos laikos bija okupācijas režīms un tā tālāk, varēja saprast, bet šodien – demokrātiskā valstī… Nekas mums nedraud. Un, ja tai mītiņā sāk kauties, tad kādēļ ir policija, kurai jāpieņem mēri… Attiecībās ar sabiedrību tomēr jābūt kaut kādai loģikai. Ierobežot visas sabiedrības tiesības, lai savus pienākumus saudzētu – tur nav nekādas loģikas. Tā vienkārši ir specdienestu nepārliecinātība – nedod Dievs, kaut kas notiks, mūs apvainos, zaudēsim uzplečus. Labāk visu aizliegt. Un – viss atrisināts...”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā normāluma greizie spoguļi

FotoDr. E. Mednis sava Telegram informē: “Pie mums Latvijā tagad notiek šādi – tikko tu runā ne to, ko Politbirojs lēmis, tā tevi momentā cenšas nomelnot visi, kam nav slinkums un pie tam saskaņoti. Tikko Dragiļevas kundze no DeFacto, tagad Žukovas kundze – privātpersona, bet no tā brīvajā laikā delfi.lv redaktore un žurnāliste vērsusies gan Veselības inspekcijā, gan arī Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijā ar lūgumu man anulēt sertifikātu un līdz ar to liegt iespēju praktizēt kā ārstam.
Lasīt visu...

21

Cilvēka mikrobioms un rezistence pret mikrobiem, vīrusiem un vakcīnām

FotoŠķiet, ka ne tikai es, bet daudzi ārsti ikdienā cenšas atbildēt uz jautājumiem: kā tad tā – vakcinējos pret SARS-CoV-2, saņēmu pat balstvakcīnu, bet saslimu ar Covid–19, nonācu slimnīcā? Kā tad tā – esmu trīskārt vakcinējies pret Covid–19, bet man neļauj staigāt bez maskas, neļauj apmeklēt ballīti vai nosvinēt dzimšanas dienu restorānā pie viena galdiņa ar tādiem pašiem vakcinētiem un balstvakcinētiem radiem? Kā tad tā – pasaulē nav vakcīnu salīdzinošu pētījumu, bet Latvijā uzskata, ka adenovīrusu vakcīnas (Asta-Zeneca un [email protected]) ir sliktākas un tām vajag ātrāku čaklāku balstvakcināciju. 
Lasīt visu...

12

Astra izsvilptu varmākas

FotoDomāju, ka Gunāram Astram no aizsaules rūgti bija vērot, kā kangari, kas jau ir piesavinājušies nacionālos simbolus, tagad vēlas sev pierakstīt arī viņu. Levita un Bordāna dalība Astras pieminekļa atklāšanā, manuprāt, bija latviešu mocekļa piemiņas zaimošana. Tiesa, arī pats monuments apgriezta krusta formā ir visai provokatīvs.
Lasīt visu...

21

Politika ir cīņa par varu un naudu

FotoIzņēmuma kārtā es ievadam mēģinu definēt sakāmo vienā rindkopā, – lūk, kas no tā man iznāca!
Lasīt visu...

21

Karikatūrists varas kalpībā

Foto“Liekam kluci” pie apgrieztā krustā “piesistā” latviešu brīvības cīnītāja veidola varas bļodlaiža Zemgus Zaharāns redz “zemcilvēkus”, kas uzdrošinājās izsvilpt savus “cienījamos” mocītājus, kuri reklamējās uz sava pretmeta Gunāra Astras fona.
Lasīt visu...

12

JKP Bordāns sadarbojas ar Astras zaimotājiem, ciniski izmanto viņa piemiņu

FotoGunāru Astru dēvēt par disidentu nav precīzi un atbilstoši. Disidenti ir drosmīgie, kuri cīnās par brīvību savās valstīs, cenšas lauzt tirānu režīmus. Astra cīnījās par savas zemes - Latvijas brīvību, kuru bija okupējusi komunistu impērija - PSRS. Padomju Savienība nekādā gadījumā nebija Gunāra Astras zeme. Viņš bija Latvijas brīvības cīnītājs, nevis PSRS disidents.
Lasīt visu...

3

Jūs neticēsiet, bet es esmu pamanījis – nepieciešamas izmaiņas partiju finansējumā no valsts budžeta

FotoValsts budžeta finansējuma palielināšana politiskajām partijām, vienlaikus samazinot to iespējas piesaistīt privātpersonu ziedojumus, 2019. gadā bija pareizs un sen nepieciešams lēmums. Tas novērsa būtisku mūsu demokrātiskās valsts iekārtas nepilnību un ilgtermiņā noteikti uzlabos politiskās vides kvalitāti. Nedrīkst būt tā, ka politisko partiju darbība ir atkarīga no to spējas piesaistīt privātpersonu ziedojumus. Tas rada partiju atkarību no ziedotāju labvēlības, kas parasti nav tīri nesavtīga.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mediķi varas kalpībā

“Vīruss nevar izplatīties starp vakcinētiem cilvēkiem,” - šādas muļķības vēl vasarā melsa Pēteris Stradiņš, kuram piebalsoja citi dakteri. Kas melo vasarā, tas melo...

Foto

Es labāk būšu BRĪVS ieslodzījumā nekā IESLODZĪTS brīvībā!

Es kliegšu! Kliegšu un lamāšu tos kretīnus, kas uzdodas par kungiem manā Tēvzemē. Es lamāšu tos, kas sevi...

Foto

Levitam šobrīd ir arī citas vissvarīgākās prioritātes: Satversmes simtgade dod iespēju plašai diskusijai par demokrātijas stiprināšanu!

18. janvārī valsts prezidents Egils Levits tiešsaistē tikās ar Nevalstisko organizāciju...

Foto

Situācija ir kritiska, valdības enerģētikas krīzes risinājumi ir lēni un nepietiekami

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) valdības pārstāvjiem pieprasa nekavējošu rīcību enerģētikas krīzes pārvarēšanai, jo...

Foto

Varbūt jūs satrauc rēķinu katastrofa, bet prezidents Saeimā iesniegs grozījumus Partiju finansēšanas likumā

17. janvārī valsts prezidents Egils Levits Rīgas pilī tikās ar tieslietu ministru Jāni Bordānu,...

Foto

Ko gribam, to darām, kad vajadzēs informēt Finanšu ministriju, tad arī informēsim, bet sabiedrībai gar to vispār nav daļas

Lai nodrošinātu efektīvu valsts pārvaldes funkciju īstenošanu,...

Foto

Viedais Anonymous

Vispirms pateicos portālam PIETIEK par iespēju paust savu viedokli daudzos aktuālos jautājumos. Katra interneta vietne darbojas pēc saviem ieskatiem. Tā, piemēram, te komentāros ikviens...

Foto

“Zemcilvēkiem” šopinga nebūs!

Vietējie tirāniņi nolēmuši aizliegt tirdzniecības vietām samazināt publiski pieejamo platību darbam “sarkanajā režīmā”. Tirgotāji centās saglabāt peļņu, vienlaikus paliekot cilvēcīgi pret visiem klientiem....

Foto

Ar interesi gaidu, kad tad Šlesers beidzot sāks priekšvēlēšanu kampaņu!

Pretēji daudziem citiem mana prognoze ir tāda, ka Aināram Šleseram ir izredzes vēlēšanās. Tik tāds sīkums...

Foto

10 padomi, kā nepārvarēt krīzi

1. Vienmēr paturēt prātā divas sava laika nozīmīgu politiķu sentences: “Naudas ir tik daudz, kā vēl nekad nav bijis” (A.K. Kariņš) Tāpēc - pirkt!...

Foto

Modelēšana – “KO DARĪT?”

Nesen vairāki opozīcijas partiju pārstāvji un aktīvisti tikās, lai koordinētu savu pretdarbību huntai. Bija pārstāvētas partijas “Latvijā pirmā vietā”, “Likums un kārtība”,...

Foto

Atlīdzība par tautas izdeldēšanu

Činavnieki bāž roku tautas kabatā un nebaidās apdedzināties. Kariņa valdība dāsni atalgo sevi par iedzīvotāju spaidu potēšanu un atstāšanu bez darba, par...

Foto

Smēķēšanas lobists Reirs kā viens no Covid-19 nāves veicinātājiem

Brīdī, kad tapa šis raksts, Covid-19 globāli bija prasījis 5,478 miljonus dzīvību. Katru gadu pasaulē smēķēšanas dēļ...

Foto

Daudzlīmeņu segregācija Latvijā

Es uzskatu nepotēto diskrimināciju par segregāciju, jo pēc potes cilvēks atpakaļ izmainīties vairs nevar. Tātad atšķirība starp injicētajiem un neinjicētajiem ir nevis uzskatos...

Foto

Ko pašreizējie „lēmumi” liecina par to pieņēmēju prāta stāvokli?

Saeima kārtējo reizi atbalsta kārtējos pasākumus "ar mērķi apturēt straujo Covid-19 izplatību". Tikmēr PVO prognozē, ka dažu...

Foto

Bezroku antiutopija

Lai novērstu kleptomānijas epidēmiju, Pasaules Veselības organizācija (PVO), izpētot islāma valstu pieredzi, nolemj turpmāk visiem cilvēkiem noteikt obligātu vienas rokas amputāciju. Vietā tiks piedāvātas...

Foto

„Zombo-kaste”, „zombo-internets” un „modrā acs”

Eksistē jēdziens „zombējošā kaste” – daudzi tā sauc televizoru. Ceru, ka nav jāpaskaidro, kāpēc radies šāds nosaukums, jo visi esam ar...

Foto

Zahejs

Garīgās dzīves avots ir Dievs, un tam ir tiešs sakars ar cilvēka dvēseli. Evaņģēlijā ir stāstīts par kādu maza auguma cilvēku, kuru daudzi tolaik ienīda....

Foto

Vara un tauta – kā sadzīvosim jaunajā gadā?

Gadumijas TV uzrunas ir tāds savdabīgs politisks žanrs. Reti kurš cilvēks atceras to saturu (nu, protams, ar dažiem...

Foto

Ārkārtas situācija ir piesegs “izšķērdības ballītei”

Saeimas “Saskaņas” frakcija neatbalsta ārkārtējās situācijas pagarināšanu, kā to plāno noteikt Ministru kabinets, un Saeimas sēdē balsos pret šādu risinājumu....

Foto

Hunta cīnās ar dabu

Pērtiķu sugas “neko neredzu, neko nedzirdu, neko nesaku” bariņš paliek aizvien mazāks. Cilvēki visu redz, dzird un muti ciet netur. Patiesība lien laukā kā...

Foto

Hunta apjāj ganāmpulku

Nepotētos hunta sen uzskata par “zemcilvēkiem”. Vairs netiek slēpts, ka veselie pilsoņi jāiznīdē. Labklājības ministrijas variants – ar ekonomiskām represijām neļaut pārziemot. Ja...

Foto

Par rakstu "Gadumijā deltu mijot pret omikronu"

Labdien, godājamais Māri Uļģi! Es ar interesi izlasīju Jūsu rakstu ”Gadumijā deltu mijot pret omikronu”. Tajā bija interesanti fakti...

Foto

Cik lielisks ir viss, ko mēs darām un nedarām

Godājamie rīdzinieki! Šajā Vecgada vakarā atceros kādu sarunu vienā no Rīgas skolām, kurā biju ieradies, lai sveiktu...

Foto

Ironisks pārskats par Jaungada uzrunām

1. Neatceros, vai klausījos Godmaņa, Birkava, Gaiļa uzrunas, tiesa, toreiz migla izklīda, rozā brilles jau krita nost, taču cerība vēl nebija...

Foto

Pasaule ir tumsā un alkst gaismas

Kad Gaisma atnāca, Pasaule apžilba un novērsās. Tomēr dzīvot tumsā izrādījās labāk un pierastāk. Kopš tiem laikiem Pasaulē valda apjukums...

Foto

Dzīvnieku ferma pašmājās

Orvela “Dzīvnieku ferma” ir klāt. Hunta tautu uzskata pat ne par dzimtcilvēkiem, bet par saviem mājdzīvniekiem, kas jādresē. Sliktie “suņi”, kas izsprukuši gan...