Iesaki rakstu: 
Es domāju, ka katram no mums vismaz reizi dzīvē ir piezagusies doma – cik labi būtu saņemt naudu tāpat vien, neko nedarot, vai maksimums strādāt par "Dormeo" matraču testētāju un pie viena beidzot arī kārtīgi izgulēties. Un ticiet vai ne - tas patiešām IR IESPĒJAMS!
To ir pierādījuši četri 14.Saeimas deputāti, kuri ne reizi nav kāpuši tribīnē pat kā komisiju referenti vai vienkārši bilduši kaut vienu vārdu komisiju sēdēs, kas nav "Labdien!" vai "Uz redzēšanos!", vai vismaz nākuši klajā ar kādu priekšlikumu. Trīs no šiem deputātiem atrodas (jo "strādā" būtu skaļi teikts) 14.Saeimas sastāvā kopš pirmās oficiālās dienas – 2022.gada 1.novembra.
Kuri tad ir šie deputāta pabalsta saņēmēji, un cik daudz nodokļu maksātāju naudas viņi ir iesūkuši? Dati apkopoti no Latvijas Republikas Saeimas pieejamās informācijas un tabulām.
Viktors Pučka - partijas "Stabilitātei" deputāts. Pamanījies 20 mēnešu laikā nopelnīt ne tikai 55 411,55 € algu, bet arī saņemt kompensāciju 16 375,45 € par dzīvokļa īri un transportu, kas ir otrā lielākā kompensācija 14.Saeimā. Kopā sanāk 71 787 € nodokļu maksātāju naudas.
Jefimijs Klementjevs – partijas "Stabilitātei" deputāts. Atšķirībā no sava partijas biedra Viktora Pučkas ir piekopis mazliet askētiskāku dzīvesveidu un nekādas kompensācijas nav pieprasījis. 20 mēnešu laikā algā kopumā ir nopelnījis 57 979,91 €.
Ričards Šlesers - partijas "Latvija Pirmajā Vietā" deputāts. Bijušais kandidāts uz Eiropas Parlamentu 20 mēnešu laikā algā ir nopelnījis 58 084,09 €, kas visticamāk, salīdzinot ar tēva doto kabatas naudu čupačupsiem, lai dēlam tikai aizbāztu muti un viņš nerunātu, ir tīrais nieks.
Nodokļu maksātāji kopā šiem trīs deputātiem 20 mēnešu laikā ir samaksājuši 187 851 €. Tā lūk!
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
