Iesaki rakstu: 
Es domāju, ka katram no mums vismaz reizi dzīvē ir piezagusies doma – cik labi būtu saņemt naudu tāpat vien, neko nedarot, vai maksimums strādāt par "Dormeo" matraču testētāju un pie viena beidzot arī kārtīgi izgulēties. Un ticiet vai ne - tas patiešām IR IESPĒJAMS!
To ir pierādījuši četri 14.Saeimas deputāti, kuri ne reizi nav kāpuši tribīnē pat kā komisiju referenti vai vienkārši bilduši kaut vienu vārdu komisiju sēdēs, kas nav "Labdien!" vai "Uz redzēšanos!", vai vismaz nākuši klajā ar kādu priekšlikumu. Trīs no šiem deputātiem atrodas (jo "strādā" būtu skaļi teikts) 14.Saeimas sastāvā kopš pirmās oficiālās dienas – 2022.gada 1.novembra.
Kuri tad ir šie deputāta pabalsta saņēmēji, un cik daudz nodokļu maksātāju naudas viņi ir iesūkuši? Dati apkopoti no Latvijas Republikas Saeimas pieejamās informācijas un tabulām.
Viktors Pučka - partijas "Stabilitātei" deputāts. Pamanījies 20 mēnešu laikā nopelnīt ne tikai 55 411,55 € algu, bet arī saņemt kompensāciju 16 375,45 € par dzīvokļa īri un transportu, kas ir otrā lielākā kompensācija 14.Saeimā. Kopā sanāk 71 787 € nodokļu maksātāju naudas.
Jefimijs Klementjevs – partijas "Stabilitātei" deputāts. Atšķirībā no sava partijas biedra Viktora Pučkas ir piekopis mazliet askētiskāku dzīvesveidu un nekādas kompensācijas nav pieprasījis. 20 mēnešu laikā algā kopumā ir nopelnījis 57 979,91 €.
Ričards Šlesers - partijas "Latvija Pirmajā Vietā" deputāts. Bijušais kandidāts uz Eiropas Parlamentu 20 mēnešu laikā algā ir nopelnījis 58 084,09 €, kas visticamāk, salīdzinot ar tēva doto kabatas naudu čupačupsiem, lai dēlam tikai aizbāztu muti un viņš nerunātu, ir tīrais nieks.
Nodokļu maksātāji kopā šiem trīs deputātiem 20 mēnešu laikā ir samaksājuši 187 851 €. Tā lūk!
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
